Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Feldhauzena kundze, kura bij sākusi pa šo gada laiku pat jau nosirmot, rakstīja ar to pašu cilvēku tūliņ atpakaļ, izsacīdama savu neaprakstāmu prieku par šo ziņu pēc tik ilgām, grūtām bēdām, un apsolījās darīt visu - tā kā vēstulē sacīts, cik drīz vien iespēšot, vajadzīgo naudu sadabūt, un ka par šo vienu pašu neuzsveramu ziņu vien būtu atdevusi jau visu savu pasaules mantu un labumu, pelnīdama pēc dienišķu uzturu ar sviedriem vaigā.

Viegli saprotams, ka Feldhauzena kundzei tik lielu naudas zummu - un vēl slēpjamai vajadzībai - salasīt nebij nieks. Gan atradās Feldhauzena naudas skapī dažādi lieli un mazi vērtības papīri, ķīlu zīmes, obligācijas un parādu zīmes, bet tās varēja izlietot tik vien viņš pats un pie garāka laika, jo šī vajadzība ilgi necieta. Tomēr ar lieliem pūliņiem un ar cītīgu gādāšanu bij vajadzīgais kapitāls šā un tā salasīts: labu daļu aizdeva Raņķis un viņam pašam atkal kādu tiesu Prātnieks, abi šie cerēja viens caur otru uz labām procentēm, un še varēja arī droši cerēt. Citu naudu apsolīja Feldhauzena kundzes brālis, kurš dzīvoja kaut kur kādā tāļā apgabalā par muižu pārvaldnieku, nonest zināmā laikā uz noliktu vietu pretī. Tātad tik daudz nu bij zināms, ka Feldhauzens ir dzīvs un vesels, bet, kur viņš atradās, tas palika apslēpts. Tāpat arī visas tās ziņas, ka viņš pats nodevis ruļļus uz aizsūtīšanu, bijis ļoti iztrūcinājies un pēc tam atkal pazudis, palika neizprotamas un nesavienojamas cita ar citu. Tomēr šai tumšai lietai vajadzēja nupat šinīs dienās izskaidroties, jo Raņķis bij patlaban pavadījis Feldhauzena kundzi un brauca pats atpakaļ, jo mājā bij darīšanas pie vērtības likšanas izmērītām valstīm un pie mazo ruļļu taisīšanas - ikkuram saimniekam par sevi. Lielskungs, nevarēdams atstāt visa tā mērīšanas darba pusceļā, bij atdevis savā vārdā šā darba vadīšanu Raņķim jeb, skaidrāk sakot, Raņķis bij šo darīšanu no lielkunga kaucin izkaucis priekš sevis, rādīdams, cik liels jukums tur būšot, kad visi līdzšinējie strādnieki izklīdīšot, un vai citiem būšot pavisam iespējams to lielo darbu lāgā pabeigt? Viņš bij apskaitījis arī, cik vērtības pienācis pēc jaunās mērīšanas klāt, un pierādīja skaidri, kāds ievērojams pametums nākot lielamkungam jau par vienu pašu gadu pie nomas naudas, ja zeme paliekot saimniekiem vēl uz vecas mērīšanas. Raņķis, kurš nedarīja bez apskaitīšanas, kāds labums tur viņam nāks, būs gan cīnījies arī šaī lietā ar savu skaidru zinu. Kurš gan būs sapratis par viņu vēl labāk, ka zemes vērtēšanai nevar būt un arī nav nekādu cietu un stāvu robežu? Raņķis zināja labi, ka šaī darbā un šaī laikā sver viņam viena diena vairāk nekā citā reizē varbūt viss gads, un šī pēdējā, bet varbūt pati kuplākā zveja nevarēja pastāvēt ilgāk kā līdz Feldhauzena pārnākšanai varbūt tik dažas dienas. Ar kādu sirdi gan viņš būs varējis tagad māju pamest, kaut gan pa to laiku bij visus vērtēšanas darbus slēdzis? Viņš labi zināja, ka nākošās dienās vairs nespēs no tā vīna spaida visas tās sulas izmīt, ko šinīs dienās nokavējis. Tomēr bij arī ievērojams aprēķins - tas viņu spieda Feldhauzena kundzi pavadīt, jo viņš labi zināja, ka, ja atteiksies, tad nāks šaī ceļā kāds no viņa darba biedriem, kuriem viņš nevarēja atļaut nevienam šādas gaitas, tādēļ ka stāvēja ar visiem ienaidā jeb bij no visiem nīdams: cik lēti tad nevarēja nākt no tiem caur Feldhauzena kundzi pašam vecajam par viņu kāda neslava ausīs? Raņķis bij gan jau raudzījis šo laika nokavēšanu iepriekš ar to atlīdzināt, ka vilcināja naudas aizdošanu Feldhauzena kundzei cik vien spēdams un tā uzkavēja viņu varbūt vairāk nekā nedēļu no braukšanas. Kaut gan Feldhauzena kundzei pilsētā vēl nebij brāļa pretī, tad tomēr Raņķis tur neuzkavējās nenieka, bet griezās taī pašā dienā atpakaļ un tagad ap pusnakti bij jau pāri pusceļam. Jo ilgāk viņš pie galda šās lietas pārdomāja, jo nemierīgāks metās tam prāts, tā ka jau sāka domāt nemaz šonakt negulēt, bet, līdzko zirgi pabaroti, laist atkal projām, tomēr pēc palika vien pie tā paša, ko pirmāk nodomājis, jo, drusku vien agrāk pacēlies, varēja nākt arī tāpat uz darīšanu laiku mājā un bez miega iztikt nevarēja.

Raņķis sēdēja, vēl kādu brīdi domādams un alu pamaz dzerdams, bet tad piepeši drusku iztrūkās, jo viņam šķita, it kā kad dzirdētu kādus šāvienus, tomēr skaidri noteikt nevarēja, jo šādā laikā atgadās arī citi trokšņi, kas no tāļuma šāvieniem līdzinājas kā ledus sprāgšana ezeros un stipri lausku spērieni. Tomēr varēja būt bijuši arī šāvieni, jo brīžam ceļa vīri šauda tāpat, troksni taisīdami un laiku kavēdami. Raņķis nebij gan nekāds nakšu draugs, bet kas gan bij šādā skaidrā naktī ko bīties? Vai gan laupītāji iedrošināsies tagad kaut kur ielauzties? Tik vien viņam bij ne visai sen piesities tāds smejams, tramīgs prāts, ka vajadzēja no ikkatra šāviena, ko vien dzirdēja, sarauties, kaut gan pats nesa allaž revolveri līdz un tagad pat aplūkoja, vai atrodas kabatā, bet iedomāja, ka bij atstājis jau guļamā istabā uz galda. Revolvera vietā viņš izvilka savu kabatas grāmatiņu, kurā atradās ne tikvien laba tiesa naudas, bet arī visas parādu zīmes un vērtības papīri. Raņķis bij ieradis arvienu vakaros šo savu mantu apskatīt - un tā arī tagad. Kad grāmatiņu bij noglabājis kabatā atpakaļ, tad skatījās pulkstenī, bet pašā tanī brīdī dzirdēja guļamā istabā logu grabam, par ko viņš gan satrūkās, bet tūliņ arī iedomāja, ka atveramā rūts bijusi neatspiesta jeb savā vaļā un tādēļ laikam vējiņš tagad viņu mētāja. Vēl kādu acumirkli paklausījies un vairs nekā nedzirdēdams, ņēma sveci un gāja mierīgi guļamā istabā iekšā. Tikko durvis atvēris, gribēja sviesties tūliņ atpakaļ, bet nejaudāja, jo sajuta acumirklī sevi kā ledū iesalušu. Tas, no kā Raņķis baidījās varbūt visvairāk, stāvēja tagad viņa priekšā istabas vidū un turklāt vēl pašā briesmīgākā izskatā: asiņains pie ģīmja un drēbēm, sajauktiem matiem un sapinkātu bārdu, kreklā, basām kājām un tik palagu nelāgā sev apsities, stipri elsodams, stīvi izbaiļu pilnām acīm Raņķī skatīdamies, tas bij - Grabovskis!

Kādu acumirkli viņi tā stāvēja, viens otrā skatīdamies, un nevarēja zināt, katrs lielākās izbailēs, tad Raņķis, it kā visus pēdējos spēkus saņemdams, iekliedzās tik bailīgi un briesmīgi, ka gandrīz viss krogs notrīcēja, pēc tam sāka gāzīties un krita gar zemi. Krītot svece izdzisa, bet istaba mēnesnīcā palika vēl diezgan gaiša, tā ka varēja visu skaidri saredzēt, tik vien izskats bij visam šausmīgāks. Grabovskis stāvēja vēl kādu acumirkli kā nesaprašanā, tad izskrēja kā zibins Raņķim pāri otrā istabā, aizbultēja tās durvis, kuras savienoja šās istabas durvis ar krodzinieka dzīvokli, devās atkal tikpat ātri atpakaļ, norāva Raņķim gamašas, uzvilka tās savās kājās, norāva pulkstenu, izvilka kabatas grāmatiņu, noplēsa līdzatnestam palagam malu un satina ar to labo roku kalnpus elkoņa, kur tā, kā likās, bij ievainota, uzrāva ātri Raņķa virssvārkus, iegrūda kabatā pulkstenu un grāmatiņu, uzlika Raņķa cepuri galvā, paķēra vēl no galda viņa revolveri, izskrēja otrā istabā un no turienes pa otrām durvīm ārā, pie kā varēja nomanīt, ka šī ēka nav viņam nepazīstama. Viss tas bij noticis tik kādu divu minūšu laikā.