Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Toreiz tev drīz pēc tam viena govs nobeidzās," Pāvuls pieminēja.

"Nu jā, tā bij tā īstā sodība par maniem grēkiem," Ķencis atteica un nopūtās. "Sieva bij dabūjusi zināt, kas par vainu, kādēļ govs beigusies: nauda nodzerta, Dievs nelūgts, ak, krusts un bēdas, ko es tur izcietu! Ak prāts, ak galva! Dzert un nodzert tik svētu naudu! Iedzersim, Pāvul, brāl! Man spiež sirdi kā spiedin, kad pieminu savus grēkus. Bet tā vien dzer, ka rītam arī vēl paliek."

Kaut gan Ķencis arvienu vēl rūpējās, lai paliktu rītam arī, tad tomēr pašam netika vis vairs divreiz ko rīt, kad jau bij pudele tukša. Pāvuls, to zinādams, vairs nepiedāvājās nemaz pie turēšanas, bet atlaida pudeli pilnīgi Ķenča vaļā, kurš gan sataisījās ņemt divus pilnus malkus un tad nolikt rītam, bet pievīlās un nolika iztukšoto pudeli kājgalā, piekodinādams Pāvulam, lai nesaspārdot.

Pēc pudeles iztukšošanas Pāvuls drīz iemiga un tik brīžiem Ķencim kaut ko atrūca, kad tas runāja, kā arvienu pēdējā galā, par mūžīgiem priekiem, par mūžīgu pilnību un labklāšanu. Ķencis nerunāja vis vairs čukstēdams, bet droši pilnā mutē un rauduļainā balsī, tā ka visi gulētāji uztrūkās no miega. "Tur, kā sacīt jāsaka, nebūs vairs raudāšanas un zobu trīcēšanas! Tur varēs laba paēst un padzert, arī talkā nebraukdams, tur nedrīkstēs, kā sacīt jāsaka, neviens iegātnis taisīt durvju cieti un precēties neaizliegs nekāds meitas vīrs. Tur nebūs vis jāiet uz krogu slepen, tur, kad būsi atnācis vakarā, kā sacīt jāsaka, iereibies no kāzu priekiem, nevajadzēs vis iet tūliņ otrā rītā rijas kult vai arī aukstā piedarbā linu malt, tur nebūs jākāpj un jādreb kā še brīžam visu pusdienu aukstā linu mārkā, tur nebūs bail no zebiekstiem, trakiem suņiem un ķēmiem, tur tev, Pāvul, nebūs jātrenc zirgs nakti gar kapsētu vienos stiepienos, lai vai riteņi izjūk gabalu gabalos, tur, kā sacīt…"

"Ko tu, viņļaužu veci, še plosies nakts laikā kā nepilnīgs!?" Pāvula sieva, uz mūriņa gulēdama un no Ķenča runāšanas uztrūkusies, kliedza. "Vai zini, ka ņemšu slotas kātu un došu, vai acs, vai galva, līdz izvadīšu laukā."

Ķencis apklusa, kā sists, ierāvās dziļāk Pāvula līkumā, apsedzās labi cieti it kā nobēgdams un par brīdi iemiga.

Nākošā pavasarī, pēc tam kad rudenī bij iepirkuši mājas, klājās slātaviešiem un čangaliešiem diezgan grūti, jo paši mēdza teikt, ka visa esot diezgan, tik naudas vien trūkstot. Slātavieši un čangalieši nebij šādu nagu nekad baudījuši, tādēļ arī tie izlikās viņiem jo asāki nekā citiem, kuri apraduši ar lielām maksāšanām. Īsti tie, kuri bij dzīvojuši līdz šim bez bēdas vai pat uz nebēdu, dabūja nodrebēt krietni baiļu aukstumā, tādēļ taī pieminētā pavasarī bij gandrīz visi lēni vien un domīgi.

Kādā siltā svētdienā pa Dieva vārdu laiku, kad visur valdīja svēts klusums, staigāja uz Slātavas kapsētu tās pašas divas draudzīgās ceļinieces: viena veca un nevarīga, otra maza un jautra, kuras gāja pērnajā rudenī uz skolu. Tās bij Annuža ar Kaspara un Lienas meitenīti Anniņu. Mazajā nesa uz vienas rociņas četrus patlaban nodarītus vaiņadziņus un ar otru vadīja vecajo, kura cilāja grūti un nedroši savu pazīstamo spieķīti. Viņa nespēja tikt mazai līdz, un tā nevarēja viņas sagaidīt, tādēļ, iepriekš iedama, vilka vecajo ar vilkšanu uz priekšu. Turklāt bij Annuža visai nogurusi, tā ka tikko spēja kapsētā ieiet un atsēsties uz kāda kapa.

Anniņa, kura bij pagājušā ziemā skolā labi mācījusies, lasīja labprāt visus rakstus, kur vien tik kādus atrada, tā arī tagad krustu uzrakstus. Viņa noliecās vispirms pie tā krusta, kurš piederēja tam kapam, uz kura Annuža sēdēja, un sāka lasīt, pamaz salikdama: "Ir-bē-nu Il-ze Gai-tiņ. Veco krustmāt, lūk, šis pats jau ir manas vecmātes kaps."

"Jā, meitiņ, jā," Annuža grūti atbildēja.

"Vai viņai bij Ilze vārds?" Anniņa vaicāja un lika vaiņadziņu ap krustu.

"Jā, bērniņ, viņa bija Ilze," Annuža atbildēja bēdīgi un nespēcīgi. "Ak, cik labi mēs abas dzīvojām! Man nebij neviena radiniece tik mīļa kā viņa. Tur debesu godībā atkal satiksimies, tur mūsu neizšķirs vairs nekāda nāve."

Lienas un Kaspara kaps ar diviem melniem krustiem, kuriem nebij virsū nekādu uzrakstu, zaļoja vispāri un izskatījās itin mierīgs. Kurš gan varēja domāt, ka ap šo kapu un ap tiem, kas viņā dus, ir plosījušās tādas aukas? Viņš bij līdzīgs visiem citiem kapiem. Arī dusai šaī kapā vajadzēja būt tikpat saldai kā citos kapos, kaut gan daudz bij, kas tam neticēja un arī nenovēlēja. Kad Anniņa bij appušķojusi tēva un mātes krustus, tad viens vaiņadziņš palika pāri.

"Veco krustmāt, kuram kapam tu man liki vēl šo ceturto vaiņadziņu darīt?" viņa vaicāja.

"Lūk, bērniņ, tur tam jaunam," Annuža atbildēja, rādīdama uz kādu kapu, kurš varēja būt izcēlies tik priekš kādiem mēnešiem. Anniņa pietecēja pie uzrādītā kapa un lasīja: "Ir-bē-nu Jē-kabs 0-ļiņš, mi-ris de-vī-tā feb-ru-ā-rī tūk-stots a-sto-ņi sim-ti… sa-dzī-vojis seš-des-mit sep-ti-ņi ga-di, pie-ci mē-ne-ši un trīs die-nas. Veco krustmāt, vai tas arī mums kāds radinieks, kas še guļ?"

Annuža sāka stomīties un nezināja, ko atbildēt. "Ak Kungs un Dievs! Kā lai izbēgu no tik cieta jautājuma? Spirgtais bērna prāts grib visu zināt un nav vis apmierinājams kaut kādi," viņa iztrūcinājusies runāja pie sevis. "Tu, bērniņ, tagad vēl nevari izprast, kāda rada viņš tevīm bij, bet saukt tu viņu vari par savu vectēvu."

Anniņa skatījās savām platām, tumšām acīm brīnodamās Annužā. "Vectēvu? Bet tu citkārt stāstīji, ka mans vectēvs nomiris tāļu savā vecā pusē, jūrmalā, tad, kad es bijusi vēl tik puspiekta gada veca, un viņa vārds bijis Tenis."

"Tiesa gan, cālīt," Annuža atteica. "Tas bij tavs tēva tēvs; bet šis tēvs, kurš guļ tanī kapā, pieņēma un izaudzēja pie sevis tavu māti. Gan, kad būsi liela, dzirdēsi un sapratīsi vairāk, bet tagad apliec vien vaiņadziņu viņa krustam arī - viņš bij tavai mātei labs, labs tikpat kā tēvs."

Anniņa, kad bij appušķojusi arī šo krustu, aizgāja tāļāk pa kapsētu, aplūkodama kapus un lasīdama krustu uzrakstus. Annuža palika turpat, sēdot un pie sevis runājot: "Ak, Dievs, apžēlojies un dod man padomu, ko lai es runāju un kā lai izskaidroju šim bērnam tādus jautājumus? Vai viņš manis nepārsauks un man nepārmetīs kapā dusošai, ka neesmu sacījusi taisnības? Jo apslēpt es tomēr tās lietas nevaru un nedrīkstu: viņai jānāk šā vai tā priekš manas nāves gaismā. Nekāda nasta, nekāds grūtums un trūkums nav visā mūžā manis tā spiedis kā šis noslēpums. Pat ar Dieva vārdiem un vissirsnīgāku lūgšanu neesmu spējusi viņu atvieglināt. Turklāt šis noziegums aug vien un krājas ik dienas lielāks. Arvienu pienāk klāt šis un tas, kas nav vairs izlabojams un izlīdzinājams. Jau Liena pati nogāja apakš zemēm, nezinādama, kas viņa īsti ir; tāpat arī Oļiņa tēvam bij jāstājas nesen Dieva priekšā, nedabūjušam zināt, kas tā ir, par kuru viņš tik ļoti sērojās. Bet kāds labums gan viņam vairs būtu, ja dabūtu zināt, - tik bēdas, simtkārt lielākas bēdas."

"Veco krustmāt, nāc, raugi, kāds še viens skaists krusts ar zelta rakstiem nolūzis!" Anniņa, kādu gabalu starp krustiem aizgājusi, sauca un iztraucēja Annužu savā valodā. Tad raudzīja nolūzušo krustu pacelt, bet tas nekustēja, jo bij no čuguna.