Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Annuža kādu brīdi atpūtās, saņemdama savus spēkus no jauna, un tad uzsāka savu īsto stāstu. Mācītājs klausījās domīgi galvu nokāris. "Tolaiku, kad es vēl dzīvoju savā dzimtenē un biju jauna, uzturējās mūsu muižā pie kungiem it kā audzēknes kārtā kāda viņu atstatāka radiniece, lielkungu meitene - bāra bērns, vārdā Elvīra. Viņa nebij nemaz lepna vai cietsirdīga pret zemnieku kārtu kā citi kungu bērni, bet laipna, mīlīga un žēlīga par ikkatru dzīvību. Viņa biedrojās labprāt ar mums, valsts kārtniecēm, mācījās mūsu valodu, vērpšanu un citus darbus, kaut gan viņas audzētāji, lielskungs un lielmāte, viņu par to rāja un gribēja ieradināt zemnieku kārtu nicināt. Īsti man šis skaistais bērns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja, kad es iešu atkal kārtā. Ikkatru dienu pēc skolas stundām viņa tecēja un meklēja mani rokā, priecādamās un rādīdama, ka mākot jau mūsu valodā sarunāties.

Ne tikvien bērna gados, bet arī pieaugusi viņa paturēja to pašu prātu, kaut gan citādā ziņā nekā bērns. Pēdīgi vēl, kad izgāja pie vīra nezin uz kurieni, dāvināja man par piemiņu dažus lakatus, kurus esmu arī par piemiņu glabājusi un atstāju tagad Anniņai.

Pēc tam pagāja daži gadi, kur es nedabūju dzirdēt vairs nekā par šo mīļo dvēseli, kaut gan allaž uz viņu domāju. Dzīves vieta man bij jāpārmaina, jo dzimtenē palikt vairs nevarēju, bet vajadzēja iet brālim līdz uz poļu pusi. Tur iedevos laulības dzīvē, bet tā bij īsa un pilna krusta un bēdu: nāve nolaupīja bērnus un laulātu draugu. Brālis, pie kura tad atkal uzturējos, aizgāja pēc kādiem gadiem tāļāk uz citu dzīves vietu, un es saderēju muižā pie kungiem par kalponi.

Pagāja atkal dažs gads, kur nepiedzīvoju nekā ievērojama, līdz nāca kāds atgadījums, kurš iesāka apkraut manu apziņu ar grūtām atbildības nastām līdz pašam mūža vakaram.

Kādreiz atnāca kāda sveša kungu ģimene un nometās mūsu muižā uz dzīvi: paši divi ar mazu bērniņu. No saimes cilvēkiem bij līdz tik bērna zīdītāja un viena rokas meita. Kas viņi bij un kādā ziņā turp nākuši, tas mums, muižas saimei palika nezināms, tik vien varēja nomanīt, ka mūsu kungi neturēja uz viņiem īsti laba prāta, uzņemdami tos, tā sakot, ar nepatikšanu un gandrīz kā piespiesti. Tāpat varēja nomanīt arī to, ka svešie paliks tur, kā saka, pavisam.

Vēlāk sāka izpausties dažādas valodas, ka mūsu kungiem būšot muiža jāatstāj un jāatdot ienācējiem, kuri esot viņas īstie mantinieki, bet tomēr neviens nezināja īstas skaidrības. Pa tam uznāca lieli kara laiki, lūk, mācītāj, tie, kuros mūsējie gribējuši atņemt turkiem svēto zemi, - tie, kurus sauca laikam par Krimas kara laikiem un kuros rādījās zīmes pie debesīm: astes zvaigzne, kāvi un lieli sarkanumi kā asinis, tā ka nakti bij pavisam bail iet ārā. Tiem bēdu laikiem iesākoties, kuri aizrāva dažu labu mātes auklējumu un vairs neatdeva, ķeizars aizsauca arī pieminēto svešo kungu uz karu, un tad tik vēl mēs dabūjām zināt, ka viņš ir kāds augstāks kara vadonis. Viņa lielmāte palika mājā ar bērnu, bērna zīdītāju un rokas meitu. Es viņas, tās svešās lielmātes, nebiju redzējusi vēl nekad tuvumā, līdz kādreiz izdevās satikties pagalmā. Jau tūliņ man bij brīnums, kādēļ viņa skatās manī tik cieti, tāpat man pašai arī izlikās viņas sejs it kā redzēts, kā mīļš un pazīstams. Tomēr viņa manis neuzbilda, un arī es neiedrošinājos nekā sacīt. Bet taī pašā dienā viņa, laikam izjautājusi no maniem kungiem, kas es esmu, nonākusi lejā, sauc mani pie vārda. Līdzko es dzirdēju viņas laipno valodu, tā arī manas acis tūliņ atdarījās un pazinu, ka šī svešā lielmāte bij tā citreizējā lielkungu meitene, kura, dzīvodama un uzaugdama manas dzimtenes muižā, mani labprāt ieredzēja, un es viņu mīlēju. Ar mani runājot, spīdēja viņas vaigā tas pats prieks, kas senāk, kaut gan citādi viņa bij pēdējā laikā, kamēr laulāts draugs aizgājis, arvienu bēdīga. Ka viņai bij skaidrs, patiess prieks par šo necerēto un negaidīto satikšanos, to es redzēju un ticēju, bet katrā mēs priecājāmies par šo satikšanos vairāk, vai es, vai viņa, tas nav man zināms, tik vien varu sacīt, ka prieks bij man arī liels."

Vājniece drusku atpūtās. "Uz priekšu arvienu šī labā lielmāte ieaicināja mani pie sevis, īsti svētdienās, kad bij vaļa. Tādos brīžos tad pārprasīja par manu dzimteni un turienes muižu, par muižas iedzīvotājiem un pat par visām ievērojamām vietām, kas viņai bijušas tur mīļas. Pārstāstīja arī ko neko par savu dzīvi, bet pie visa varēja nomanīt, ka tā nebij visai priecīga, kaut gan laulības ziņā diezgan laimīga. Turība nebij viņai pēc savas kārtas laikam necik liela un visa dzīve vientulīga - ne tikvien mājā, bet, kā likās, visā pasaulē: bez radiem, bez draugiem. Cik varēja nomanīt, tad tām valodām, kuras melsa, ka līdzšinējiem muižas īpašniekiem būšot jāaiziet un muiža jāatstāj šiem ienācējiem, bij sava taisnība, bet laikam tik tādā ziņā, ka īstai muižas mantiniecei vajadzēšot būt tik viņu meitai, kura gulēja tolaiku vēl šūpulī.

Kādā vakarā šī pati lielmāte Elvīra aicināja mani atkal pie sevis. Viņa bij šoreiz ļoti nemierīga un izbaiļu pilna. Es nedabūju vēl nekā jautāt, kad pati jau sāka stāstīt, ka lielskungs, viņas laulāts draugs, esot karā ievainots, tādēļ gribot doties turp un atstāt manā glabāšanā savu visdārgāko mantu, tik man tad vajagot no tās vietas atstāties un doties ar visu savu uzticēto mantu uz savu dzimteni, bet, Dieva Kunga dēļ, nesacīt par to nekā nevienam cilvēkam, tik vien glabāt un kopt kā savu dzīvību. Es iztrūkos par tādu valodu un sacīju: "Žēlīgā lielmāt, es nododos jums ar miesu un dvēseli un sajūtu jūsu bēdas vairāk nekā savas, bet dārgu mantu man nespiežat glabāt. Kur gan lai nabaga sieviešu cilvēks, kam visa klēts kabatā un paspārne brīžam tik apakš Dieva debesīm vai zem egles, liek un glabā dārgas mantas?"

"Par to, mīļā Annužiņ, nebēdājies," viņa atbildēja, asarām līstot. "Tā manta būs tāda, kuru tu mācēsi glabāt labāk nekā tie, kuriem ir stipri dzelzs skapji. Pēc tā dārguma zagļi neraks, bet gan varbūt kāds nāvīgs dzelonis gribēs pēc viņas sniegties, tāpēc tev ar to jāapslēpjas no visiem ļaundariem, kuru, paldies Dievam, gan daudz nav. Par paspārni tev nav jābēdājas - par to es gādāšu."

Kur citam jānāk palīgā, tur es nekad nevarēju un arī neiedrošinājos apcietināt savas sirds, tātad arī šai lielmātei apsolījos Dieva vārdā darīt, ko viņa liek, un ņemt pretī, ko dod. Viņa noteica laiku un vietu: pēc divi dienām vakara krēslā ārpus muižas - tur lai noejot pretī, bet lai iztaisoties tā, ka varot doties tūliņ projām un nevajagot vairs iet atpakaļ uz muižu.

Es tūliņ atteicos no kalpošanas kungiem, sacīdama, ka kāda svarīga vajadzība mani aicina atpakaļ uz dzimteni, saliku visas savas pūlītes turpat savā lādē, kuru aizslēdzu un pametu uz bēniņa glabāšanā, līdz kamēr izdosies aizvest. Pēc tam gaidīju lielmātes zināmā vietā un noliktā brīdī. Viņa nāca, atnesa un nodeva man kas to bij iedomājis! - ar daudz asarām savu meitenīti, savu vienīgo bērnu, piekodinādama aiziet ar viņu un glabāt to tā, ka lai īpaši šās muižas kungi nedabūjot šā darba zināt, bet ticot un domājot, ka viņa aizvedusi bērnu pati sev līdz. Iedeva arī kādu tiesu naudas un solījās sūtīt uz priekšu vairāk, tik lai es atsūtot turpat pie kāda pazīstama cilvēka ziņu, kur uzturoties. Cik ilgi man tas bērns būšot jāglabā, tas neesot noteicams, tik lai glabājot un sargājot viņu kā aci pierē. Pēc tam viņa aizsteidzās atpakaļ uz ceļu, kur stāvēja laikam rati, jo drīz dzirdēju aizbraucam.