Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Annuža lika roku pār acīm, aizsargādama tās no saules stariem, un lūkojās tur, kur dzirdēja Anniņu runājam. "Tas, bērniņ, nav vis nolūzis, bet laikam nolauzts," viņa bēdīgi atbildēja.

"Veco krustmāt, vai tu zini, kas tur guļ šaī kapā?" bērns ziņkārīgi jautāja.

"Tur, meitiņ, guļ kāds kungs," Annuža nopūzdamās atbildēja. "Viņa vārds uz krusta arī gan laikam būs virsū, bet tik vien vāciski. Raugi, varbūt varēsi salasīt."

Anniņa noliecās, atspiedās uz kapa ar rokām un sāka lasīt kā varēdama: "Au-gust Ran-ke."

"Jā, jā, bērniņ, Raņķis, Raņķis bij viņa vārds," Annuža atminēdamās sacīja.

"Vai tu zini, veco krustmāt, kas šos krustus nolauzis?" Anniņa jautāja tāļāk.

"Tas, meitiņ, zināms varbūt tik Dievam un pašam lauzējam," Annuža atbildēja tāpat bēdīgi.

Anniņa noliecās pie akmens, kurā krusts bija iestiprināts, un lasīja atkal: "Chri-stus, der ist mein… še ir vidū daži vārdi izkapāti, tik pašās beigās atstāts vēl viens: Tod."

Pilnīgos vārdos tur bij rakstīts tā:

Christus, der ist mein Leben,

Und Tod ist mein Gewinn,

-

bet tagad, pēc izkapāšanas, izskatījās tā:

Christus, der ist mein

Tod

"Vai tu zini, veco krustmāt, kas šie par vārdiem un kas viņus izkapājis?"

"Vai es, bērniņ, vāciski māku?" Annuža atteica, it kā gribēdama sacīt, lai met jel no jautāšanas mieru. "Protams, ka tie būs Dieva vārdi; uz kapiem bez paša nomirēja vārda cita nekā neraksta kā tik kādu vietiņu no Dieva vārdiem. Šo vārdu izkapātājs nav zināms tāpat kā krusta nolauzējs, bet to var zināt, ka tas viss ir darīts tam par atriebšanu, kas dus apakš tā krusta, jo tas cilvēks bijis netaisns un ļauns. Še tu, bērns, vari mācīties ar baiļu pilnu sirdi no grēkiem sargāties! Še redzi, kā atriebjas cilvēki ar grēka darbiem pret grēka darbiem un neliek miera savam nīdētam ļaundarim pat ne kapā, bet nolauž svēto krusta zīmi un izkapā kapa uzrakstu, it kā gribēdami sacīt, ka uz šā kapa nedrīkst likt nekāda krusta un nekāda uzraksta. Bīsties, bērniņ, no grēkiem un nedari ļauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību! Neatriebies tam, kas pie tevis noziedzas, jo atriebšana pieder Dievam, kā viņš pats saka. Neaizmirsti nekad, kādu žēlastību viņš darījis pie tevis, glābdams tavu dzīvību, kad gulēji kā pamests, vājš tārpiņš. Gan Dievs pats zinās arī uz priekšu, kas vajadzīgs pie tavas labklāšanās. Nesteidzies tu nekad ar savu grēcīgo cilvēka prātu viņam priekšā! Tu, kad augsi liela, dabūsi arī gan dzirdēt, ko šis pats cilvēks, kas dus taī kapā, ir darījis tavam tēvam, dabūsi dzirdēt, ka varbūt tik caur viņu tu esi kļuvusi par bārenīti, bet neturi tādēļ nekad ļauna prāta uz viņu, it kā ir darījuši citi, pie kuriem viņš noziedzies. Neskaties uz šo kapu nekad ar riebumu un naidīgām acīm, bet pieej allaž, kad vien nāc uz kapsētu, arī pie viņa ar līdzcietīgu sirdi un lūdz Dievu, lai apžēlojas par tā nabaga cilvēka dvēseli un lai uzņem arī viņu savās tēvišķās rokās. Ja ne vairāk, tad noskaiti jel svēto lūgšanu vai arī kādu skaistu dziesmas pantiņu. Visiem kapiem ir savi apmeklētāji, kuri to piemin un aprauga ar mīlestību, vēlēdami aizgājušiem saldu dusu un priecīgu augšāmcelšanos lielā dienā; bet, ja arī jau atrodas dažs kaps, kurš būtu aizmirsts un pie kura nenāktu nekādi piederīgie un draugi to apraudzīt ar svētām domām sirdīs, tad tomēr nīdēts un ar nepatikšanu uzlūkots nav neviens kā šis. Tādēļ vien jau, meitiņ, klājas tev pieiet pie viņa, kā citi visi no tā atraujas, lai tad būtu jel viena sirds uz pasaules, kura nopūšas pie šā kapa, tāpat kā pie tavu vecāku kapa, kurš arī stāv kā vientulis. Visi cilvēki esam Dieva priekšā grēcinieki, un, ja viņš negrib tiesāt mūs pēc savas žēlastības, tad ikkatram jāpazūd. Nāc, bērniņ, noskaitīsim kādu pantiņu par visiem aizgājušiem kopā un tad iesim atkal mājā, jo nu esam atpūtušās."

Anniņa, kura bij uzmanīgi Annužas vārdos klausījusies, pienāca tagad, nostājās viņai līdzās un, rociņas salikusi, piebiedrojās skaitīšanai:

Ak, jūs klusās kapenes!

Še guļ mūsu brāļi,

Atšķirti no pasaules,

Vītuši un bāli… - etc.

Pēc tam kad bij dažus pantiņus noskaitījušas, Annuža pacēlās ar spieķīša palīgu, noskatījās vēl uz visiem kapiem, kuri bij viņas sirdij dārgi, tad, Anniņas vadīta, sāka iet atkal no kapsētas ārā, runādama šos vārdus: "Dusat nu, mani mīļie! Nezin vai šaī vietā vairs jūs apraudzīšu, bet varbūt satiksimies drīz atjaunotā dzīvībā un mūžīgā godībā,

Kur neviens aiz sāpēm vaidēs,

Kur nevienam nekas kaitēs."

Annuža dzīvoja arvienu savā zināmā pirtiņā, kurā bij uzaudzinājusi Anniņu, no kuras bij izvadījusi viņu jau vienu ziemu skolā un nodevusi tagad pirmo vasaru par ganu. Šaī vasarā viņa nomanīja skaidri, ka pēdējais brīdis nav vairs tāļu, un tas ceļš uz kapsētu, kuru bij jau sen Anniņai apsolījusi staigāt, palika pēdējais šaī pasaulē, jo pēc tam viņa izgāja vairs maz un reti ārpus durvju. Annužas saimniece bij un palika viņai labsirdīga līdz beigām un kopa to ar mīlestību un uzticību it īpaši šaīs pēdējās dienās, kur pati nespēja vairs nekā.

Kādas nedēļas pēc pieminētās svētdienas Annuža lūdza saimnieci, lai aicinot mācītāju pie viņas. Saimniece to labprāt darīja, bet neatrada mācītāja mājā, jo viņš bij izbraucis uz dažām dienām. Tātad Annužai nācās vēl gaidīt, un viņa gaidīja ilgodamās, līdz kādā mīlīgā rītā durvis atdarījās un mācītājs ienāca, saimnieces pavadīts. Viņa mati bij pa garo dzīvības dienu ļoti nobaltojuši, staltais augums salīcis, balss un galva jau drusku trīcēja, bet vaigā spīdēja joprojām jauki svēts sirdsmiers, stiprinoša apziņa, ka strādājis Dieva vīna kalnā ar pilnu uzticību līdz vēlam vakaram, un par visu jo skaistāk - cilvēku mīlestība jeb zamarītieša sirds.

Annuža bij gan vēl pie skaidra prāta, bet to varēja nomanīt ikkurš, ka ilgi vairs nevārgs. Mācītāju ieraudzīdama, viņa kļuva jautrāka un, var sacīt, arī priecīgāka. Saimniece, mācītāju nosēdinājusi un Annužu vajadzīgi apkopusi, atkal aizgāja. Mācītājs, kad bij apsveicinājis vājnieci Dieva vārdā, sāka apjautāties par viņas klāšanos pie veselības un arī pie dvēseles.

"Gaidu, mīļais mācītāj, gaidīdama, kad kļūšu atsvabināta no šās sagruvušās miesas būdas, kurā ir mans gars gan priecājies, gan bēdājies, kurā esmu līksmojusies, gan baiļojusies. Kā skaidri nomanu, tad šī gaidītā žēlastība var nākt kaut kurā brīdī, un es pateicu žēlīgam Dievam, kurš licis vēl sagaidīt jūs atnākam, iekam aicina savā priekšā. Pateicos arī jums, savas dvēseles ganam, ka esat nākuši sataisīt mani uz pēdējo ceļu un atsvabināt no dažādām nastām, kuras spiež manu sirdi jo grūti tagad, no pasaules izejot."

"Labprāt, mīļā cietēja un krusta nesēja, gribu atvieglināt un iepriecināt tavu sirdi sava Kunga vārdā un arī ar tām dāvanām, kuras viņš mums atstājis, šķirdamies no šās pasaules," mācītājs atbildēja mierīgi un cienīgi, "izteic vien droši Kristum, tam ievainotu siržu dziedinātājam, visas savas vainas un kaites, nenieka neapslēpdama, tad viņš neliegs savas žēlastības, savas apžēlošanas un sava dievišķā miera."

"Paldies, mīļais mācītāj, par jauku apsolīšanu!" Annuža, sirdī kustināta, atteica. "Lai skan jūsu vārdi Dieva ausīs. Apžēlošanas un piedošanas man vajaga ļoti daudz, līdz es drīkstu viņa priekšā rādīties. Nevis ļaunu, bet labu gribēdama un darīdama, esmu sasaistījusies ar noziegumiem, kuri tādēļ vis nevarēs būt Dieva priekšā mazāki un vieglāki nekā tie, kas darīti ar ļauniem nodomiem, jo tāpat grūti un smagi viņi guļ uz manas sirds kā tīši sasietas nastas. Man jāstāsta tagad jums notikumi, kuru neesmu stāstījusi vēl nevienam cilvēkam, arī savai Dieva mierā dusošai draudzenei Gaitiņu Ilzei ne, kaut gan tā bij man tikpat kā otra sirds un dvēsele un kaut gan mana sirds man daudzkārt pārmeta un tiesāja, ka neesmu uzticīga viņai, kura turēja savu skaisto sirdi priekš manis atvērtu kā svētu grāmatu. Cik daudzkārt es pati netiku raudājusi par to, ka man bij jānes arī pret viņu kāds noslēpums, un jo vairāk tādēļ, ka viņa par to nenieka nezināja un turēja arī manu sirdi par atklātu; bet Dievam turpretī esmu nesusi savus grūtos noslēpumus priekšā ik dienas ar neizsakāmām nopūtām, tomēr līdz šim viņš vēl man žēlastības nav rādījis, jo atvieglināšanas neesmu sajutusi, nedz grēkus sūdzēdama, nedz piedošanas lūgdama, nedz arī pie svētā dievgalda grēku piedošanu daudzkārt saņemdama, jo caur to visu tas tārps, kas manu sirdi grauž, nav vēl maitāts, kaut gan esmu savu grēku nožēlojusi no sirds dibena un kaut gan otrreiz tā noziegties vairs pavisam nespēju."