KĀRLIS SKALBE - KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES

Здесь есть возможность читать онлайн «KĀRLIS SKALBE - KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1958, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KĀRLIS SKALBE
KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1958

KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

KĀRLIS SKALBE

KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES

KĀRLIS SKALBE

KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES

Kāds jūrnieks man pastāstīja šādu pasaku.

Un es atstāju zemo, pelēko tēva mājiņu klusajā meža līkumā un devos pār brā|a uzarto kalnu tālumā, neskatīdamies, kur kājas iet, straujiem, neapdomīgiem soļiem kūleņodams pa kukuržņiem un velēnām. Es biju kā rūcošs akmens kalnu strautā.

Pār mani aizplūda zilā debesu jūra. Aiz manis palika viņas tumši zaļais egļu krasts. Viena pēc otras no krasta atdalījās gaišas mākoņu laiviņas zelta šķiesnām rakstītām zēģelēm un, rīta vējā šūpodamās, pel­dēja pār manu galvu tālumā.

Laiviņās sēdēja saules meitas mirdzošās zīļu virknēs, milži spoža vara bruņās, ar liesmainiem zobeniem.

Saules meitas dziedāja ilgas; milži stāstīja varoņdarbus, un viņu stāsti bij kā no miglas plūdiem kāpjoša birze rīta sārtumā.

Pār mani peldēja liela laiva, ugunīgām svītrām gar malām. Viņā stāvēja augsts milzis pelēkā mētelī, tumšu matu vainagu ap galvu. Viņa acis kā divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem.

Man bija jauna sirds, gluzi jauna, neievainota un stipra kā tikko no cepļa ņemta krūze, kuras gla­zūra nevienā vietā vēl nav iedau­zīta … Kur piesit, tur skan.

Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un tā plūdināja pa manām dzīslām karstas asinis.Kā pavasara straumes aizrauj sev līdz krastmalas kokus un at­stāj viņus tur, kur noplok, tā ma­nas straujās asinis rāva mani kaut kur prom.

Zilu gabaliņu milzim pa priekšu brauca viena saules meita. Viņš piebrauca tai klāt Viņas mazā laiviņa kā balts ūdensrozēs zieds pielipa

pie milža lielās laivas sāniem, un es dzirdēju, ka milzis stāstīja viņai par Ziemeļmeitu, kura dzīvojot aiz jūras, dimanta pilī un vijot brīnu­mainus staru vainagus. Zemes dedzīgākie jaunekļi braucot viņas lūko­ties, un drošākam un varonīgākam no viņiem tā pasniedzot starojošo vainagu un nosēdinot to sev līdzās uz dimantiem apbērtas gultas.

Laivas peldēja un nozuda tāles miglā.

Klupdams pa arumiem, es steidzos viņām pakaļ.

No milža stāsta mana sirds pielija pilna ilgu kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna.

Atstādams tēva māju, pats nezināju, kur eju. Tagad zināju, ka eju uz jūru un braukšu Ziemeļmeitas lūkoties.

Pa brūniem arumiem, pa pļavām, pa purviem, pār grāvjiem, pa ežām starp zaļiem tīrumiem es gāju arvienu uz priekšu.

Aiz kokiem starodama no­grima saule. Visās malās plūda krēsla kā klusi tumšpelēki ūdeņi.

Ļaudis pameta savus darba rīkus un bailīgi pazuda kokos paslēptās būdiņās. Durvis aizvēr­damās nočīkstēja, logos ieplīvoja baltas uguntiņas.

Ceļinieki nogriezās no baltā lielceļa pa tumšām vītolu un kļavu gatvēm, klaudzināja pie aizkram­pētām durvīm un, galvas nodū­ruši, gaidīja, kad ielaidīs.

Es neklaudzināju ne pie vie­nām durvīm. Man nebij bail no tumsas. No manas sirds kā no avota tālu pa priekšu plūda sārta gaismas upe …

Gāju dienas, gāju naktis. Kādā rītā uzkāpu retām priedēm apau­gušā krastā un nevarēju ieraudzīt aiz viņa nekā cita kā debesis.

Vai te jau bija pasaulei gals? Nē, te viņa tikai vēl sākās: tur jūra tālumā saplūda kopā ar debesīm … Un pie krasta stāvēja lai­viņa, un netālu no krasta kuģis ar baltu zēģeli kā milzīgu paceltu spārnu.

Gavilēdams es devos lejā, metos laiviņā un biju uz kuģa. Un, ko es nostājos pie stūres, pār mani pārlaidās kā vēsa. pelēka ēna. aiz mugu­ras izdzirdu kā platu spārnu švīkoņu, zēģele piepūtās, un kuģis devās taisni uz ziemeļiem.

Braucu dienas, braucu naktis. Jo tālāk tiku jOrā, jo augstāk viļņi šūpojās, jo trakāk auļoja mans kuģis.

Jūra palika arvienu vientuļāka. Reti pašāvās kuģim garām bars kaivu, aso spārnu galiem gar burām nošņācot, reti baltā zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā.

Tad arī tas viss nozuda, un manā priekšā izplētās plaša, mūžīga vientulība… •

p mani kauca viļņi kā izsalkuši vilki, un mans kuģis nežēlīgi dau­zīja viņu platās, balti saboztās mu­guras. Dažs dusmās saslējās, brēk­dams atplēta putojošu rīkli, gri­bēdams manu kuģi noturēt un saberzt savos žokļos, bet mans «Jaunais Spēks» ar vienu sitienu pāršķēla viņa zaļos žokļus un lepni pārlaidās pār viņa saļimušo muguru…

Tad pamalē parādījās balti, savādi kustoši mākoņi, bet tie nebija mākoņi, tie bija ledus kalni.

Tur sākās Ziemeļmeitas valsts. Tie bija viņas baltie milži, kas še, klajumā iznākuši, spēkojās. Es redzēju, kā tie draudoši brāzās viens otram virsū, griezdami viens otram pretim simtiem mirdzošu ledus šķēpu, kā viņi brākšķēdami saslējās milzīgā blāķī un ar briesmīgu troksni sabruka un izšķīda pa jūru gabalgabalos. Un man garām sāka iet plati ledus gabali, savas zaļās pavēderes gar kuģa sienām ber­zēdami.

Es atrados Ziemeļzemes vārtos. Gar abām pusēm, šķēpus draudoši izslējuši, stāvēja ledus milži, pa vidu līkumu līkumiem aizstiepās plata sprauga, pa kuru dauzījās augsti viļņi sašķīdušu ledus smadzeņu.

Un šķērsu pār šo spraugu gulēja Jūras Milzenis, iestiepies kā tumša sala. Viņa platās purslas bija ūdenī, viņa uzpampušās acis caur snaudā pievērtiem vākiem spīdēja kā cepļa atspīdums caur durvju šķirbu, un viņa nāsis šņāca gaisā dūmos ietītus dzirksteļu virpuļus.

Caur peldošiem ledus gabaliem brāzdamies, mans kuģis gāja nezvēram pretim.

Viens no baltajiem milžiem sagrozījās un nesteigdamies iznāca man pretim. Kuģis, droši izslējis savas ozola krūtis, devās viņam virsū un iecirta savu aso pieri viņa sānos. Acumirklis… un milzis sāka grīļoties: briesmīgi brīkšķēdami, viņa kauli sabruka, bet viņa smagā galva nokrita uz kuģa un sašķīda gabalgabalos, notašķīdama visu kuģi ar baltu smadzeņu putru.

Kuģis iekunkstējās, nosvērās uz vieniem sāniem un sāka slīdēt atpakaļ.

Tuvojās nakts, nāca tumsa, bet pie debesīm mirdzēja zvaigznes.

Kuģis lēni peldēja sāņš, un es domāju: «Kādēļ man braukt taisni gar nezvēra žaunām? Var jau braukt ar līkumu, var jau nobraukt pilī no otras puses …»

Un, skatīdamies trakojošā viļņu laukā, es pagriezu kuģi taisni uz to pusi, uz kuru viņš peldēja … ,

Jūra pamazām norima. Kuģis šūpo­jās palēzniem, mierīgiem viļņiem.

Maza migliņa kūpēja pa vi­ņiem, un, viņā tīdamies, peldēja kuģim pa priekšu balti, mierīgi putni, omulīgi gurkstēdami, te pa­rādīdami savas platās muguras, te pazuzdami miglas šķiedrās, it kā līstu kur siltumā gulēt…

Jo tālāk es braucu, jo migla biezēja un kāpa arvien augstāk. Viņa glaudās man ap rokām, krū­tīm, vaigiem, silta un caurspīdīga kā apsvīdis stikls. Vēja aprautie, sūrstošie vaigi, sasprēgājušās, asiņainās rokas patīkami juta viņas pie­glaušanos. Viņa apņēma manus locekļus kā silta vanna: manas stingri sa­vilktās spēka saites izmīkša un izstiepās viņas valgumā, locekļi pieplūda kā ar svinu, galvā juka domas … Es atspiedos uz stūres un pusmiegā, pus­nomodā redzēju, kā miglā nogrima zilganā tāle… pār manu galvu izauga kā balti plūdi un, slinki šūpodamies, aizklāja debesis. Viņos noslīka visas zvaigznes… rīti un vakari saplūda kopā vienā masā. Es vairs nezināju, vai mans kuģis peld uz ziemeļiem vai uz dienvidiem, vai viņš peld vai stāv uz vietas. Viss ciets un tverams it kā izgaisa zem manām kūjām, es pazaudēju apziņu, ka esmu uz kuģa… man tikai likās, ka es grimstu, grimstu kā siltā pienā …

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES»

Обсуждение, отзывы о книге «KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x