KĀRLIS SKALBE - KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES

Nezinu, cik ilgi tā biju braucis, kad atjēdzos. Vai bija diena, vai bija vakars vai rīts — nezinu: pasaules vaigu aizplīvuroja tā pati gaišā migla. Debesu skaistās acis bija cieši aiztītas.

Un kā caur aizsvīdušu logu es ieraudzīju tālumā uz jūras kā tumšu līdumu, pār kuru bija izmētāti saslaistījušies koka gabali. Aizkusis vējiņš nespēcīgi dvesa nošļukušās burās. Kuģis smagi vilkās pa tikko kustošo jūras virsu. Jo vairāk viņš mani tuvināja savādajam līdumam, jo baigāk

V

man palika ap sirdi: aina sāka noskaidroties un izskatījās kā peldoša kapsēta, pār kuru salasījušies salūzuši krusti, starp kuriem varēja manīt kā pelēkas skrandas — vai no vainagu lentām vai…

Tuvāk braucot, melnās kopas auga arvien lielākas, un es redzēju, ka tie bija beigti kuģi. Daži bija jau pilnīgi izjukuši, uz dažiem vēl turējās aizlūzuši masti, smagi nosvērušies uz vienu pusi. Pie viena otra veselāka masta vēl karājās satrūdējušas zēģeles kā pelni pie izgruzdošas ogles.

Cik tālu acis sniedza — visa jūra bij pilna kuģu trūdošiem līķiem. Tāda sēkle!…

Vējš mirdams tikko elpoja, kuģis pamazām stājās. Es redzēju, ka nevarēšu vairs apbraukt šai kapsētai apkārt…

Kuģis krakšķēdams uzguļas uz akmeņiem. Plats viļņu gredzens aiz­šūpo jās sīkākiem vien, sīkākiem vien gredzentiņiem … tad izstiepās un noklusa kā mirējs pēc beidzamā elpas vilciena.

Izmisis raudzījos caur salauzto mastu mežu un pamanīju tālumā pelēku zemes strīpu. Kuģis bija beigts, bet es vēl varēju glābties. Drebo­šām rokām raisīju vaļā laivu un bīdīju pār kuģa malu jūrā. Laiva nogā­zās, apšķiezdama mani ar siltu, pūstošu ūdeni, un palika šūpojoties stā­vam. Sēju riepu pie malas un laidos lejā… Laidos lejā, un man bija skumjas un kauns, it kā kāds, mierīgi smiedamies, būtu saturējis man rokas un iespļāvis vaigā.

Iekāpu laivā un bīdījos uz priekšu, airējos un neskatījos atpakaļ, jo uz kuģa izlaidies kāds gulēja un smējās, — tas pats, kas bija saturējis man rokas un iespļāvis vaigā, uz kuģa izlaidies smējās…

Aiz miglas gulošā zemes strīpa izauga arvien biezāka un sāka arvien vairāk noskaidroties. Un es ieraudzīju uz viņas rindā saliktus namiņus, tik vienādus kā tirgo­tāja pagalmā sakrautas tabakas kastes: visi viņi bija vienādā aug­stumā, vienādā lielumā. Katram bija durvis taisni pašā vidū un sarkans skurstenītis uz jumta taisni pašā vidū.

No tālienes skatoties, nemaz nevarēja domāt, ka tās ir mājas: nelielas spraugas saplūda kopā, un izlikās, it kā uz lēzena krasta gulētu tumši pelēka siena. Neviens tornītis, neviens augstāks, savādāks mājas čukurs nepacēlās pār šo vienmulīgo valni…

Krastam tuvojoties, es manīju kaut ko savādu… Pirmajā brīdī pats nezināju, kas šis savādais ir, to sapratu tikai tad, kad netālu no krasta mana laiva uzgūlās uz smiltīm un es, atstājis viņu, bridu basām kājām pa seklo, sasilušo plančku, ar kuru še beidzās varenā jūra: līdz šim debess mala bij palikusi no manis vienmēr vienādā attālumā. Cik strauji ar nebiju centies viņu sasniegt, — tā mūžam palika tāla, un tas bija viņas skaistums. Tagad es nomanīju, ka ar katru soli tieku viņai tuvāk, un, uz smilts izgājis, redzēju, ka tā nolaidās aiz mājām zemē kā pelēki balta siena un skursteņi bija iekvēpinājuši viņā melnas strāvas…

Man bij sveši kārtīgie, četrkantainie namiņi, svešas zemās, nokvē­pušās debesis… kājas liedzās mani tālāk nest, un es pakritu uz pelēka akmeņa smiltīs.

Sēdēju un domāju — pats nezinu, ko… Spalgs kvicciens, pilns & nāves šausmu un izmisuma, iegriezās manā nomocītā, samulsušā sirdī. Un tuvākās mājas priekšā es ieraudzīju galdu. Uz tā galda gulēja kāds

dzīvnieks izstieptām kājām. Viens bij pārmeties šķērsu pāri un, galvu pacēlis, klausījās viņa kliegšanā. Uztraukumā viņam bija nokritušas tupe­les, bet viņš tā, likās, pavisam nemanīja: tik, galvu pacēlis, klausījās cūku kviekšanā. Otrs, baltā skotelē, atlocītām rokām, turēja kaut ko kustoņa kaklā. Pie viņa kājām saliecies, mazs puisēns krekliņā turēja bļodu, un melns asiņu loks lija bļodā.

Kviekšana dila vien, dila vien tievāka kā urgstoša lāsteku urdziņa, un viņā atskanēja nespēcīgas asaras. Kaujamais brītiņu gulēja pil­nīgi mierā, tik viņa kliedziens dila tievāks vien, tievāks, un no kakla uz bļodas bij melns asiņu loks…

Tad kaujamā kājas sarāvās un izstiepās atkal uz galda: asiņu loks izjuka, un tumša šalts nokrita uz puisēna rociņas. Spiedziens stiepās arvienu sīkāks un drebēdams izdzisa.

Tad cilvēks nolaidās no cūkas un meklēja ar kājām tupeļu; puisēns devās istabā, priecīgi skatīdamies paceltā rociņā. Vīri ielika pīpes zobos un sāka barokli šķērst. Un viņu tuklajos vaibstos spīdēja silts dzīvnieku prieks.

Netālu no viņiem pāris suņu, mierīgi nogūlušies, grauza kaulus, un vārna uz mēslu kaudzes kaut ko staipīja.

Es aizvēru acis …

Tad izdzirdu ap sevi balsis, un, galvu pacēlis, redzēju, ka ap mani lasās sārti, nobarojušies cilvēki mīkstos mētelīšos. Viņi sāka mani līdz­cietīgi izjautāt, un es kā pa sapņiem tiem atstāstīju savus piedzīvojumus, pats gandrīz nezinādams, ko runāju. Tie klausījās manā stāstā, it kā tas viss viņiem jau būtu zināms, it kā viņi noklausītos to tikai tādēļ, ka tas apstiprināja viņu domas, it kā viss tas citādi nemaz nevarētu būt, un priecājās par mana ceļojuma gala iznākumu. Viņi manā nelaimē mek­lēja attaisnojuma savai dzīvei, atrada to un priecājās… Viņi esot izbraukuši tāpat un nonākuši tāpat šai Miera un Pieticības Malā, kur valdot pilnīga laime un miers. «Jaunības ideālisms!… karstas asinis… Neprātīgi sapņi!…» viņi viens caur otru runāja, un es noskumis sēdēju uz akmeņa.

«Labsirdīgais, Labsirdīgais!» aiz manis sačukstējās, kāds man sāka labvēlīgi plikšķināt uz pleca, un es ieraudzīju pavecu, apaļu sejiņu, apaļu vēderiņu un apaļu, mīkstu rociņu uz sava pleca.

«Nebēdā neko!» apaļais vīriņš runāja. «Dzīve te būs laba. Skaties, kādi te visi apvēlušies (viņš jautri pamirkšķināja ar acīm un parādīja uz apkārtstāvošiem). Es viņiem visiem esmu palīdzējis. Es mīlu jaunus cil­vēkus, man patīk, ka viņi tiek uz priekšu. Nebēdā neko! Ja tev trūkst ko iesākt dzīvot, es došu šķiņķi gaļas, un kāpostu ņem no mana kubula, cik gribi. Mana meita Vabulītc tev izvārīs…

Tu esi atnācis taisni mūsu goda dienā: šodien mums lielās cūku bēres. Nāc līdz un esi mūsu viesis!»

Viņi pacēla mani no akmeņa un bīdīja sev pa priekšu uz māju pusi…

Istabu priekšā bij izlikti gari galdi. Pa atvērtām durvīm vēlās garai- ņas. No ķēķa pagalmā, no pagalma ķēķī staigāja sārtas meitas briestošām krūtīm un lika uz galda starp dažādām bļodiņām un vācelēm kūpošas kāpostu bļodas.

«Mielasts ir gatavs,» Labsirdīgais, rokas omulīgi berzēdams, teica. «Sēdīsimies pie galda!»

Visi apsēdās. Es ar nosēdos.

Cik zemas, cik zemas bij viņu debesis! Lūk, tur pie viņām bija žāvē­šanai izkārta teļādiņa un izpūsts cūkas pūslis; pret katru ēdēju bija debesīs iesprausta viņa karote, un taisni pār manu galvu karājās bez- mens…

Ļaudis cits aiz cita piecēlās, paņēma no debesīm savas karotes un sāka ēst. Es arī pasniedzos, paņēmu vienu karoti un iemērcu to kāpostos, bet man tie izlikās riebīgi, un es klusu nobāzu karoti aiz bļodas.

Bet Labsirdīgais to bija pamanījis. «Aha,» viņš teica. «Tu neesi pie­radis pie mūsu iemīļotā ēdiena! Vabulīt, pasniedz ciemiņam medu!»