KĀRLIS SKALBE - KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES

No galda piecēlās apaļa skuķe melnām acīm, melniem matiem un nolika man priekšā prāvu medus podu un lielu, baltu krūzi ar pienu.

«Uzdzeries pienu, tad var vairāk ieēst,» viņa mani mīlīgi pamācīja, un viņas lūpu kaktiņos bij maizes drusciņas, un medus pilīte spīdēja viņas zoda bedrītē. «Es vienmēr uzdzeros, tad pakrūti nespiež,» viņa nobeidza, ar roku mīksti gar pakrūti novilkdama…

Kad ēdāju virkšķināšana un šņa- kāšana sāka apklust un viens otrs jau pacēla galvu no savas bļodas, atstiepās krēslā un, noska­tīdamies treknajos gaļas gabalos, pārdomāja, vai vēl ēst vai ne, — viņā galda galā piecēlās kāds vīrs un uzlika vēderu uz galda.

Tad tas izslēja bārdu un pie­sita ar apgrauztu cūkas kauliņu pie savas bļodas. Visi kļuva uz­manīgi.

Labsirdīgais pieliecās man pie auss un bijīgi čukstēja: «Pravie­tis Ruņģis!…»

«Godājamie tautieši un tautietes,» Ruņģis runāja, «Miera un Pieti­cības Malai ir atkal pienācis tas dārgais brīdis, kad viņa var svinēt savas lielās cūku bēres. Lielā cūka ir kauta, no katras bļodas mums patīkami uzsmaida viņas treknā miesa. Uz visām lūpām spīd tauki, uz visiem vai­giem pilnīgs prieks un laimība. Lai apceram tad nu, kam mums jāpa­teicas par šo laimību. Jau senie grieķi bij ievērojuši, ka siltā migla, kura apklāj mūsu zemi, dara ievērojamu iespaidu uz cūku barošanos; mūsu laikos gan katrs bērns zinās, ka šī migla ir mūsu labklājības avots. Kas tad nu mums uztur šo miglu? Tās ir mūsu zemās debesis, kas aptur gaisa kustēšanos un neļauj viņai izklīst. Un ne par to vien mums jāpateicas savām debesīm: mums jāpateicas viņām arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā, taisni, tā sakot, pašā deguna galā, kaut kurā vietā ar roku sasniedzamas (te runātājs pielika roku pie debesīm). Viņas ir tik prak­tiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilvēks labāku nevar vēlēties. Viss pie viņām ir tik viegli pieliekams un paņemams. Vai tev teļādiņa žāvējama, vai karote noliekama, — izstiep tikai roku. Kad kaut kas

vajadzīgs, izstiep tikai roku un paņem. Tas izsargā mūsu dvēseles no veltīgām rūpēm un mūsu miesu no veltīgas kustēšanās. Lūk, caur to mēs esam paēduši un laimīgi. Tāpēc mīļosim un cienīsim savas debesis! Uz to es uzaicinu klātesošos piceelties no sēdekļiem un vienprātīgi nodziedāt: «Priecīgs savās mājās …» »

Visi piecēlās un dziedāja:

«Priecīgs savās mājās, Mierīgs dzīvoju …»

Dziedot centās viens otru pārkliegt, laikam gribēdami cits citu pār­spēt patriotisku jūtu izrādīšanā …

Bet es stāvēju un skatījos pie mājām augošos kokos. Tic visi bija bez galotnēm; zari izplētās gareniski kā polipu rokas, mīksti un eļļaini, kā dadžu kāti platām, villotām lapām, un viņu mizā kustējās balta miļļa.

«Kādēļ jūsu koki tik īsi, kādēļ viņiem nav galotņu?» man paspruka.

«Kur t' šiem jāstiepjas,» kāds vienaldzīgi atņurdēja.

Jā, te jau nebija saules…

Neviena putniņa spārnu nedzirdēja aiz lapām šmīkstam. Vējš šai pamalē ilgi nebija redzēts (pat visvecākie cilvēki nevarēja viņa atminē­ties), un lapas stāvēja, slinki nokārušās kā nolutušas ausis …

Ļaudis piecēlās no galdiem, izklīda un izlaidās uz mauriņā paklātām segām istabu priekšā.

Divi sarunājās.

Viens teica: «Cik jauki šodien mūsu pravietis runāja! Uz mata tāpat kā pērn un aizpērn,»

«Jā, un cik saprotami!» otrs atteica. «Es pazīstu katru vārdu viņa runā.»

«Kāds miers!» pirmais žāvājās. «Acis pašas veras cieti.»

«Jā,» otrs, laikam jau iesnaudies, pa miegam atbildēja.

(Tik īsas palaikam bij viņu sarunas: viens kaut ko teica, citi pie­krita, beigās visi iesnaudās.)

Gar visu garo pamali nedzirdēja neviena putniņa dziedam.

Visi putni grozījās starp galdiem, uzlasīdami nobirušās druskas. Viņi bija aptūkuši un, kā likās, pavisam aizmirsuši lidot. Neredzēju neviena spārnus cilājam. Daži gulēja, zem spārniem galvas pabāzuši.

Te jau nebija saules …

Labsirdīgam uzlēca uz ceļiem liels, brangs putns un sāka lasīt druskas no viņa klēpja.

«Lakstīgala,» viņš teica, man ar acīm pamirkšķinādams. «Palūko, kas par spalviņu! Karaliene!» viņš slavēja, putna mierīgo muguru glaudī­dams.

«Un gaļiņa!» Labsirdīgais paplakšķinā ja ar mēli un novilka ar roku gar lūpām. «Uz Mārtiņiem kausim, tad redzēsi, kas būs par kāpostiem!»

«Vai neviens putns jums te nedzied?» es jautāju.

«Nē, tur mums jāsaka paldies dievam! No tā mums ir miers. Tā kā neviens gan ne… Ko nu no dziedāšanas, lai dievs nedod! Reiz viens, nez no kurienes iemaldījies, te sāka dziedāt tā, ka ne gulēt nevarēja dabūt. Nokārām gan. Tāds draņķis jau tev izposta pašu gardāko pēcpusdienas miegu. No tā laika ar neviens vairs i neiepīkstas — guli kaut kurā vietā…»

Es sāku dzīvot «Miera un Pieticī­bas Malā» jeb «Trekno Cūku zemē», kā viņu ar citu vārdu sauca.

Man bij mīksts mētelītis kā visiem, silta gultiņa, balta istabiņa kā visiem.

Mīlīgā Vabulīte man vārīja mīlīgus kāpostus, un Labsirdīgais labsirdīgi plikšķināja uz pleca.

Viss man bija tāpat kā visiem. Ļaudis tikai brīnījās, — par ko es nebarojoties?

Labsirdīgais runāja: «Par ko tu esi tik vājš? Pa Šo laiku tev vaja­dzēja jau krietni taukos iedzīvo­ties. Visi Še ātri noapaļojas, tikai tu paliec tāds pats stūrains un neaptēsts. Skaties, kā citi apvēlušies!…»

Bet es paliku tāds pats stūrains un neaptēsts.

Ikkatrs sev taisīja mazu laimīti kā cisas kaktā, dusēja un barojās; bet mani žņaudza nepanesamas skumjas. Kamēr saule un zvaigznes bij noslīkušas, man negribējās ne dzīvot, ne mirt.

Trīs reizes dienā es izgāju ārā, paņēmu no debesīm savu karoti un kausu, ēdu, dzēru un noliku atkal pie debesīm. Pie debesīm!… Tad es nolīdu savā istabiņā un gulēju. Man negribējās neko redzēt, neko dzirdēt. Mana dvēsele bēga no šās dzīves, viņa apsedzās ar acu plaksti­ņiem un kunkstēja kā ievainota, bet tik klusi, ka neviens to nedzirdēja. Mani turēja par mierīgu un laimīgu cilvēku, jo neviens nezināja, kādēļ es dzīvoju aizvērtām acīm …

Aiz miglas bij palikuši tie rīti, kad aiz mana loga stāvēja rīta zvaigzne un viņai garām skrēja sārti mākoņi. Kā tad gribējās celties un dzīvot! Tagad man rītos negribējās atvērt acu: es zināju, ka aiz loga stāv bālā miglas siena, kuru viņi te sauca par dienu.

Pret vakaru siena palika pelēka, un tā bija nakts. Aiz miglas bija patikusi tā karaliskā zeme, kura pa nakti ietinās zvaigžņotā samtā …

Dažreiz man uznāca ārprātīgas domas: «Tā nemaz nav migla, tas ir zirnekļa tīkls. Es skaidri redzu kustošus pavedienus — visu šo malu ir ietinis briesmīgs zirneklis. Viņš izzīž visiem asinis un atstāj tikai taukus. Kas ilgāk dzīvo viņa tīklā, tas paliek par bezjūtīgu tauku piku. Un tas nav miers, ko viņi slavē, tie ir ģiftīgi tvaiki, ar kuriem zirneklis tos apreibina, lai varētu izzīst viņu smadzenes …

Viņš ir saistījis mani šai istabā, viņš ir piediedzis mani pie šā mēte­līša, viņš pievelkas pie manis, kad es aizmiegu, un lok manas asinis. Naktīs man reizēm pa miegam izliekas, ka ūdens pil kaut kur otrā istabā: tās manas asinis krīt zirnekļa rīklē. Kā es sakustos un gribu pamosties, zirneklis aizbēg un paslēpjas savos tīklos …»

Es gulēju nespēcīgs un saistīts, un man pašam no sevis kauns. Man gribējās sevi aizmirst, es skatījos no sevis prom un redzēju uzartu pakalni. Saule gāja pār kalnu, un jauns puika bez cepures, basām kājām kūleņoja viņai līdz pa kukuržņiem un velēnām, pats nezinādams, kur kājas liek. Spēcīga zemes smarža nāca man atmiņā: zemē ir dzīvība un spēks …