KĀRLIS SKALBE - KĀ ES BRAUCU ZIEMELMEITAS LŪKOTIES

Viņa uzlika savu rociņu uz manas sirds, pielieca galvu, klausījās un teica: «Viņa ir gluži nomākta: migla viņu saspiedusi plakanu. Bet mana dvaša dara brīnumus: zem viņas tā atkal pacelsies.»

Un viņa sāka elpot man uz krūtīm viegli un silti. Krūtīs kaut kas kusa un kāpa uz augšu, un es jutu, ka pa vaigiem man līst asaras kā lietus.

«Izraudi no viņas visus sārņus, lai viņa tiek atkal šķīsta un jauna…»

«Tā… Saturies, tagad es došu viņai uguni!» Un viņas dvaša sāka līt uz manām krūtīm kā valga versme.

Manas krūtis brieda un cēlās, un es jutu, ka mana sirds atkal kvēlo.

«Nu tu esi atkal stiprs,» viņa teica un priecīgi paskatījās man vaigā. Un es pazudu viņas skata sārtā spožumā.

«Tagad nāc, es tev izrādīšu debesis!» viņa teica, un viņas rociņa atkal iegūla manā rokā kā vi|ņos mazgāts akmentiņš.

Viņa sāka iet, un es gāju viņai līdz kā pa zelta plūdiem.

VIņa veda mani debesīs. Mēs kā­pām pa rožainiem mākoņu kal­niem, šūpodamies pa mazām de- bestiņām, un viss tvīka un kvēloja no viņas skata.

Ceļā satikām Rita Zvaigzni. Viņa mūs laipni sveicināja.

«Kur tu iesi?» Ziemeļmeita tai prasīja.

«Iešu spīdēt uz tā kalna aiz lielā dūņu purva. Tur apmaldīju­šies divi bērni, kas debesis mek­lēja. Viņi noslīks rāvā, ja es viņiem neparādīšu ceļu.»

Kā balta guntiņa viņa aizgāja mums garām un spīdēdama sadila tālumā.

«Zvaigznes ir manas draudzenes,» Ziemeļmeita teica, «pa debesīm staigājot, mēs bieži satiekamies …»

Viņa gāja pa priekšu kā saule, un es peldēju viņas gaismā.

Mēs nonācām pie augsta mākoņkalna, ap kura galu šņākdamas grie­zās sniega pārslas kā bišu spiets ap liepu … Viss kalns drebēja no dobjas rūkoņas. Mēs kāpām augšā. Mazās sniega bites tvīka Ziemcļmeitas spo­žumā un sitās mums vaigā kā bāli rožainas ābeļziedu lapas. Stiprs vējš grieza viņas ap mums riņķī, it kā nu mēs būtu tas koks, kurā viņas gribēja samesties. Un es ieraudzīju aiz sniega pārslu tīkla trīs milzīgus, nosnigušus bišu tropus. Tuvāk pieejot, man sāka izlikties, ka viņi kustas. Vēl tuvāk pieejot, es redzēju, ka viņi ne tikai kustējās, bet ka viņiem bija pat resnas, cimdotas rokas, kas grieza dziļi debesīs iespraustus dzirnu kātus. Paskatījos uz augšu un redzēju, ka tropiem ir lielas galvas lāstekām piesalušām bārdām, sarkani vaigi un mazas, dzirkstošas actiņas.

«Tie ir sniega malēji,» Ziemeļmeita teica. «Paskaties lejā!…»

Es skatījos un redzēju lielu, dubļainu lauku. Vecs nabags ar netīru kuli uz muguras salīcis brida pa dubļiem un kā lūgdamies ska­tījās gaisā.

«Zeme ir netīra…» Ziemeļmeita klusi teica, un viņas balss pazuda dzirnavu rūkoņā.

Pārslas šķīda iz dzirnavām, sagriezās lielās mākoņnastās, izpletās pār lauku un sāka lēnām snigt. Maigi šūpodamās, viņas apklāja dubļus, apklāja nabaga skrandas un glāstīja viņa pelēkos, noraudātos vaigus kā balti pūpoli. Un neviļus es atminējos, kā māte, no baznīcas pārnākusi, pielika man pūpolzaru pie vaiga …

«Liec man ar dzirnas griezt!» es dedzīgi iesaucos, bet viņa paskatījās uz manu sīko augumu un smaidīdama teica: «Nē, priekš tevis man cits darbs. Iesim tālāk.»

Viena kalna gals sāka sarkt, un uz viņa parādījās zili, sai*kani kvēlo­joši jātnieki sarkanos zirgos un aizšņāca tālumā kā ugunsgrēks. Viņu mati aizvilnīja kā liesmas, viņu zobeni zilas dzirksteles šķīla krusto­damies.

«Tie ir kāvi,» Ziemeļmeita teica. «Viņi sludina karu mierīgās iele­jās un modina cilvēkos lielu cīņu un uzvaru gaidas. Vai tu dzirdi?» viņa klausīdamās jautāja.

No zemes kāpa augšā asa šņākoņa. «Tur tecina zobenus. Paska­ties lejā!»

Es skatījos un redzēju ciemu, pār kuru liesmodams drāzās kāvu bars. Pār tumšo mājeļu jumtiem nostiepās kā sarkans palags, melnie lodziņi kvēloja kā vienās ugunīs. Istabu priekšā stāvēja sievicši un bērni. Tie, bailīgi klaigādami, rādīja uz kāviem, un viņu vaigos bija bālas briesmas. Bet jaunekļi un vīri stāvēja ap tecielām, un tērauds dziedāja asu cīņas dziesmu. Daži vēl staigāja ap mājām, kā ieroča meklēdami. Vienas dur­vis atvērās, un pa viņām iznāca plecīgs vīrs, izkapti rokā. Viņš mierīgi pašķīra elkoņiem kliedzošo sieviešu un bērnu baru un nostājies raisīja izkapti no kāta… kātu atdeva kādai sievai un ar izkapti piegāja pie teciela…

Viens, pacēlis patlaban no teciela noņemtu cirvi, vilka ar pirkstu gar viņa zobiem, vilka, vai ir ass. Pa cirvi vēl noskrēja teciela ūdens un kāvu sarkanajā gaismā pilēja no spožā asmeņa kā asinis.

Jātnieki izklīda un izdzisa kā tumsā.

«Kur viņi paliek?» es prasīju.

«Tumsa viņus norij,» Ziemeļmeita atbildēja. «Bet paskaties, tur jau lasās jauns pulks,» tā rādīja uz atkal sarkstošu kalngalu.

«Padari mani ar par kāru!»es dedzīgi saucu. «Es ar gribu liesmot un zobenu vēcināt!»

«Nē,» viņa, manu roku silti saspiezdama, teica, «es negribu, ka tumsa tevi norij. Priekš tevis man cits darbs. Nāc, iesim tālāk!…»

Mēs gājām.

Aiz kalna locījās plata upe. Pār kalnu bij uzlicis melns, milzīgs, kumpains kalējs kā vakara mākonis — uzlicis kala kvēlošu dzelzsga- balu. Āmuram krītot, lielas, apaļas dzirksteles, kā ogles, bira ūdenī. Un kalēja notvīkušais vaigs meta sārtu atspīdumu pār upi.

«Skaties, tagad kalējs aizgriežas, un atdzisušais dzelzsgabals pazūd ēzē. Saule nogrima Daugavā. Eāpsim augšā!»

Un mēs pacēlāmies skaidrā, zilā telpā, kurā bija tik kluss kā svētnīcā. Tur auga jaunas priedītes burvīgi starojošām adatiņām. Starp viņām staigāja slaiki vīri augstām, mirdzošām pierēm. Tie lauza starojošos zarus un pina tos vainagos. Laužot un glaužot asās adatiņas, viņu smal­kie pirksti pārdūrās, un iz tiem pilēja asiņu pilītes un dega kā kvēlošas dzirkstis vainaga staros.

«Tās asinis viņiem tek no sirds,» Ziemeļmeita klusi teica. «Tie vai­nagi ir skaistāki, kuros kvēl vairāk asins pilīšu. To vainagi ir skaistāki, kas pašaizliedzīgāk asos zarus lauž un glauž.»

Gar debess malu stiepās vija no tūkstošgadu» vītiem vainagiem kā starojošs varavīksnes loks. Katrs pievienoja viņai savu vainagu, un vija tika arvienu platāka un spožāka.

«Paskaties lejā!» Ziemeļmeita teica.

Skatījos: pa kalna muguru gāja ceļš. No vijas pa viņu plūda balta gaisma, un no tumšām ielejām kūņojās augšā nosmirkuši ļaudis un, drēbes tīrīdami no dūņām, stājās uz ceļa.

Un Ziemeļmeitas balss dimdēja caur debesīm: «Reiz Šī varavīksnes velve būs pilna gaismas, kas būs lielāka un spožāka nekā saule. Visas ielejas no viņas tiks gaišas, un visi kāps kalnos un staigās pa baltiem ceļiem. Redzi, kā no katra vainaga tiek gaišāks un gaišāks. Ej, lauz zarus un vij vainagus!…»

Atkal man tuvojās kaut kas liels un svēts, atkal asaras sāka kāpt acīs — viņa skūpstīja mani, un es pamodos.

Viņas skūpsts pacēla mani kā uz plūdiem. Es izgāju ārā un saucu:

«Mostieties, mostieties!» kliedzu tā, ka miglas spraišļi nodrebēja un kvēpi man bira uz galvas. «Lai viss dimd un trīc: aiz miglas sienām ir debess un saule, un vēsmains rīts!…»

Nāves miegā gulošā pamale sakustējās. Suņi sāka riet, mājās atska­nēja dobjas, miegainas balsis, durvis klabēja, kāds apspiestā balsī sauca pēc striķa, drukni stāvi izkūņojās no tumsas un uzkrita man no vairāk pusēm. Viņi sasēja man rokas un kājas un vilka mani caur tumsu, pa dubļiem un akmeņiem kaut kur projām. Viņi apstājās; atslēga nokauca, kādas durvis blākšķēdamas atdarījās, mani pagrūda… es kritu kaut kur pār glumiem akmeņiem… durvis aizvērās, un es pieceldamies taustījos tumsā ap mitrām sienām.