RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Paldies, paldies,» Ilze atņēma sveicinājumu tikpat mierīgi, pacēla drusku galvu un tad turpināja naigi savu darbu.

«Jauna jau nu vairs nava,» Jānis pie sevis sprieda, «bet pārtikt var. Man vairāk grumbu pierē nekā viņai.» Ar vienaldzīgi pētošiem mirkļiem viņš lūkojās Ilzes ģīmī, viņa sirds ne par sitienu nepukstēja ātrāk. Un viņš Ilzi reiz tak tik karsti bij mīlējis!

«Ko nu tur tik steidzīgi mazgā?» viņš vaicāja, pie baļļas apstādamies.

«Savus brūtes palagus,» Ilze atbildēja un skaloja tāļāk.

Savus brūtes palagus! Laimīgie vārdi! Nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles, kādēļ tos bij atturēt neizrunātus! Vieni vārdi, kas otri - par jokiem jautāts, par jokiem atbildēts!

Bet Jāņam šie vārdi bij kā kukulis. Viņš pats vēl nebij zinājis, kā ar Ilzi uzsākt runu par precēšanos, un nu tā gandrīz ar pirmo vārdu viņu uzveda uz ceļa.

«Savus brūtes palagus!» viņš atkārtoja. «Tā, tā, tas jau gadās gluži labi, es nupat apbraukāju apkārt, saimnieces meklēdams. Tad jau nu laikam būšu iebraucis īstajā vietā, - ar pūru gatava esi, nācēja būsi?»

«Būšu, būšu!»

«Būsi - labi! Un kad brauksim uz mācītāju?»

«Jo drīzāki, jo labāki; šodien vēl neesmu sirma, nez kāda rītu būšu!» Viņa skurināja nogriezto dvieli, lai tas atritinātos, iesvieda to blakus baļļai stāvošā vannā pie citiem izgrieztiem drēbju gabaliem un smējās.

«Kur saimnieks?» Jānis jautāja.

«Istabā.»

«Tā! Nu tad izgriez vien arī vēl tās citas drēbes, iešu tikām ar viņu parunāties. Un tad nāc istabā.»

Jānis iegāja istabā.

«Gribētu zināt, pēc kā gan Lieldālderietis šurp atbraucis?» Ilze nodomāja un nopūtās. Veci laiki tai nāca prātā.

Pa logu redzēdams, ka Jānis piebrauca, Vilks savai tautās laižamai meitai bij uzsaucis, ka Lieldālderietis iebraucis sētā, lai Ieva ātri uzvelkot labākus brunčus un lai gultu galvu spilveņiem pārvelkot tīrus pārvelkamos, un lai tos uzliekot virs deķiem.

Sasveicinājušies abi saimnieki laiciņu runāja par šo un par to, kas jau nu zemnieku runas tādās reizēs mēdz būt, līdz pēdīgi Jānis iejautājās, vai Vilks arī zinot, ar kādu jaunu nodomu šis esot šurp atbraucis.

Kā lai to gan zinot, Vilks atbildēja un smējās blēdīgi.

«Esmu atbraucis jums noņemt meitu.»

Tā, tā - vej, vej, cik ērmotīgi - aiz to izgājušo nakti sapni Vilkam vilks aiznesa jēru... Jā, jā, ko lai dara, ko lai tur dara!

Vai nevarot viņu tagad iesaukt saimnieka istabā, nezin kur paliekot, nu jau tak drēbes būšot izgriezuse un izkāruse - viesis runāja.

Drēbes izkāruse? Lieldālderietis būšot pārskatījies. Viņa neesot bijuse drēbju kārt, bet esot tepat otrā istabā un tamborējot. «leviņ meit, nāc šurp!» Vilks sauca.

Nosarkusi, acis nolaiduse, Ieva ienāca.

«Lūdzu, jaunkundzīt, esat tik laba un pasaucat Ilzi, kas otrā istabā tamborējot,» Lieldālderietis laipni sacīja.

«Ilzi?» Vilks iesaucās. «Jā, tā - Ilzi - pareizi, ej, meit, iesauc viņu. Viņa tagad laikam kūtī pie govīm...»

Ieva izgāja, un pēc laba brīža Ilze ienāca.

«Ieva man sacīja, lai es pie jums ienākot,» viņa runāja drusku nokaunējusēs un palika pie durvīm stāvot.

«Jā, es tevi Vilku tēvam kā savu brūti gribēju rādīt,» Jānis sacīja. «Un nu izsaki arī ar to pašu reizi gala vārdu, kad brauksim uz mācītāju?»

Ilze skatījās gan Lieldālderietī, gan Vilkā.

«Nudie es nu nemaz nesaprotu, kas tā par runāšanu,» viņa sacīja.

«Nu, tu tak pirmiņ apsolījies uz manām mājām nākt par saimnieci, kas tad tur vairāk ko saprast?» Jānis runāja un sāka smieties. «Nebūsi tak par šo īso laiku citādi apdomājusēs?»

«Jā, vai tad tu pirmiņ par tiesu runāji?» Ilze jautāja, un viņas balss manāmi nodrebēja.

«Zināms, viss, ko runāju, bij par tiesu runāts.»

«Tad lai paliek arī tas, ko es pirmiņ runāju, par tiesu runāts!»

Vilks, atstādams Jāni un Ilzi vienus, izgāja otrā istabā, kur Ieva jau atkal uzcītīgi tamborēja. Tur tas nospļāvās...

* * *

Pēc neilga laika Jānis ar Ilzi dzēra kāzas, un, kad pa istabām spēlmaņi spēlēja un viesi līksmojās, tad Lieldālderiešu sētā neviens neraudāja prieka asaru...

Un, kad dzīru troksnis bij apklusis un Lieldālderiešos viss atkal uzsāka, iet savu veco gaitu, tad jaunais vīrs paņēma savu jauno sievu aiz rokas un veda to pa māju apkārt, un rādija tai cik daudz mantas viņai tagad piederēja. Viņš rādīja Ilzei stalli kurā stāvēja pieci brangi zirgi un viens kumeļš, rādīja tai kūtis, kurās bij divdesmit govju, četri teļi un pulks aitu, viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brodiņu kāpa laukā, un tad smīnēdams jautāja:

«Nu, kā tev ir ap sirdi, sieviņ, kad iedomā, ka priekš mēneša laika vēl biji nabaga kalponīte un tagad esi bagāta saimniece?»

Tad Ilze atsmīnēja pretim un satvēra Jāņa roku, un sacīja:

«Nu tu man izrādīji manu mantu, nāc, tagad tev rādīšu tavu!» Un viņa vīru veda drēbju klētī un atslēdza savu lādi. Viņa iz tās izņēma palagu, kreklu, dvieļu, cimdu, zeķu nezināmu galu un pēdīgi no paša dibina izcēla divas pilni piebāztas diegu zeķes.

«Kas tas?» Jānis pārsteigts iesaucās.

«Nauda. Neesmu vis tik nabaga, kā tu domā,» Ilze atbildēja, un laime un lepnums, ka viņa arī kaut ko varēja rādīt, pārklāja viņas ģīmi. «Un tā vēl nav visa, pie mācītāja vēl divi simti, palūdzu viņam, lai tos ieliek bankā.»

Jānis brīnējās un purināja galvu. «Ilz, kur tu tik daudz naudas varēji sakrāt?»

«Neesmu arī visas pate sakrājuse, nauda zeķēs man no mātes.»

«Ej nu, ej! Atminos, ka tu man reiz teici, ka māte tev tik desmit sudraba rubļu atstājuse.»

«Toreiz tevi tik tā mānīju vien, vīriņ, māte man atstāja trīssimts rubļu...»

«Ak!» Jānis iesaucās un aizvila pret lādi.

Sabijusēs Ilze saķēra vīru aiz rokas.

«Kas tev?» viņa vaicāja.

Tikai pēc laba brīža Jānis viņai atbildēja.

«Ilz,» viņš sacīja žēli. «llz, ko tu ar saviem meliem esi izdarījuse!... Toreiz, pēc tavas mātes nāves, mans nodoms bij tevi precēt. Es tevi mīlēju, un man likās, ka tu mani arī mīlēji. Bet vai tad tu nezināji, ka man bij jāiet zaldātos? Toreiz vēl saimnieku kontraki atsvabināja no karadienesta. Ja nu tu man taisnību būtu stāstījuse, tad būtu saprecējušies un uzņēmuši kādu mājiņu. Ar šādu nolūku taujāju, vai tev ir nauda. Bet, kad tu man sacīji, ka tev nekā neesot, ka tu manis nevarot glābt no zaldātiem, tad ar rūgtu prātu apņēmos tevi atstāt. Man nevajadzēja sievas vien, bet arī glābējas no zaldātu dienesta, un tādu es atradu Lieldālderietē...»

Viņš smago zeķi Ilzei sniedza atpakaļ, kas bāliem vaigiem to saņēma. Viņa atsēdās uz audekla baķa, aizsēja zeķi, salika rokas klēpi un lūkojās labu laiku domīgi zemē.

«Un tu man nevarēji teikt, ar kādu nolūku tu pēc mana mantojuma taujā?» viņa pēdīgi klusi jautāja. «Tad tev būtu citādāk atbildējuse.»

«Bet, mīļā, tu tak zināji, ka man jāiet zaldātos, un vai es to varēju domāt, ka pēc tik mīļas lūgšanas, kā es tevi lūdzu, lai tu man uzticies, - vai es varēju domāt, ka tu man nestāstīsi taisnības!»

Ilze piecēlās un piegriezās lādei.

«Es muļķe,» viņa čukstēja, un, pēkšņām dusmām un žēlabām pārņemta, viņa pacēla naudu un cirta to lādē, tā ka zeķe pārplīsa un rubļi skanēdami apklāja lādes dibinu. «Nelāgas nauda, es tevi noslīcināšu, es tevi aprakšu!» Un Ilze aizklāja vaigu ar priekšautu un raudāja.