Renē Gijo - Baltkrēpis

Baltkrēpis nepalēnināja gaitu. Folko visā šajā nepa­redzētajā skrējienā ļāva, lai zirgs viņu vada. Viņš ne­darīja nekā, lai to aizturētu.

Baltkrēpis aizrikšoja līdz piekrastei.

Cilvēku kliedzieni skanēja arvien tuvāk, un zirgs ienīda šos cilvēkus, kas viņu bija vajājuši un darījuši viņam tikai ļaunu.

Zirgs kopā ar zēnu, kas nebija no viņa atlaidies, metās upē. Un tūdaļ viņš sāka peldēt.

Straume bija spēcīga. Drīz vien tā aiznesa abus — skaisto, balto ērzeli un viņa nešķiramo draugu, zvej­nieku zēnu, kas kaislīgi mīlēja zirgus, tālu prom no krasta.

Krastmalā aiz zirgu īpašnieka uzraugi apstājās. Viņi redzēja, kādas briesmas draud Folko.

Izbijies un sirdsapziņas pārmetumu gumdīts, zirgu īpašnieks pilnā kaklā sauca:

— Atgriezies, mazais!… Atgriezies! Es tev dodu tavu zirgu. Tas pieder tev.

— Folko, Folko! — savukārt sauca uzraugi.

Par vēlu.

Šie cilvēki bija melojuši mazajam zvejnieku zēnam, kas par visu vairāk pasaulē mīlēja brīnišķīgu, baltu zirgu.

Bez šaubām, Folko pat nedzirdēja jātnieku izmisušos kliedzienus, taču viņi nespēja nākt tam palīgā.

Ūdens virpuļa mētāts, pār acīm pārkritušiem matiem, apskāvis Baltkrēpja kaklu, Folko ļāva, lai straume viņu nes pretim jūrai.

— Folko!… Folko! Atgriezies…

Pēdējais, kas sauca, bija vecais draugs Antonio, taču zēns nevarēja dzirdēt viņa balsi.

Folko atradās tālu prom, tagad tas jau bija pazudis viļņu šļakstos. Viņš klausījās dobji skanošajā ūdens dziesmā, kas līdzīga tai, kādu dzird šalcam lielajās gliemežnīcās.

Drīz vien vīri no krasta varēja saskatīt vienīgi baltu plankumu — uz priekšu peldošā zirga galvu, pie kuras zēns bija piespiedis savu vaigu.

Tad viļņu virpulī uzraugu acīm pazuda arī šis plan­kums.

Arvien vēl cieši apskāvis zirga kaklu, Folko sajuta patīkamu nogurumu, it kā viņš slīgtu miegā…

Ūdens straumītēm tecēja pār viņa seju.

Zēns aizvēra acis.

Viņš traucās prom tik viegli, kā sapnī, kopā ar draugu Baltkrēpi, kas viņu nekad, nekad vairs neatstās.

Viņi peldēja ilgi, ilgi…

Dziedošais Ronas ūdens tos maigi ieaijāja. Tas ierāva abus divus šīs lielās upes straumē un aiznesa līdz kādai burvīgai salai, kur bērni un zirgi ir mūžīgi draugi.

* * *

Kā veco zirgu uzraugu, tā Folko abus reizē pamodi­nāja Antonio zirga iezviegšanās, kurš bija pavadā pie­siets zem kokiem.

— Ar ko tu tur runājies, Frankī? — Antonio vai­cāja. — Varbūt dunduri tevi kož? Nu, mierā!…

— Antonio!…

BALTKRĒPIS

(Crin-Blanc)

Pēc Albēra Lamorisa filmas

1953/19591971.gada tulkojums