T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Es izdomājos visādi, bet tā arī nevarēju uzminēt.

Un tomēr, vērojot mulatu, mani pārņēma nemiers, kaut kāda nenoteikta sajūta, kam es pat nezināju iemesla, izņemot varbūt to faktu, ka Dzeltenais Džeks bija slikts cilvēks un spējīgs uz vislielāko nelietību. Bet, ja ari viņam bija kāds nelabs nolūks, ko gan ļaunu viņš varētu iz­darīt, atvezdams aligatoru? Uz sauszemes taču šis rā­pulis nav bīstams, un neviens no tā nebaidīsies.

Kaut gan es to zināju, tomēr nepatīkamā priekšnojauta mani neatstāja. Citādi es laikam būtu atmetis ar roku mulata novērošanai un pievērsis uzmanību briežu baram, kas tagad tuvojās šai savannas malai un pienāca pavi­sam klāt manai paslēptuvei.

Es nepadevos kārdinājumam un turpināju vēl kādu brītiņu vērot mulatu.

Ilgi man nebija jāpaliek neziņā. Viņš tagad bija jau sasniedzis dīķi ietverošā biezokņa malu, bet iekšā negāja. Es redzēju viņu nogriežamies gar to un aizlīkņājam uz apelsīnu birzs pusi, kur sētas stūrī bija vārtiņi. Viņš iegāja pa vārtiņiem, atstādams tos aiz sevis vaļā. Ik pēc maza brītiņa viņš arvien vēl ieknieba šunelim, l'ai tas kauktu, kaut gan tā balss skaļumam vairs nebija nekādas nozīmes, jo aligators jau atradās pavisam tuvu aiz muguras.

Es varēju šo briesmoni labi apskatīt, kad tas pa leju aizrāpoja garām manai paslēptuvei. Tas nebija no vis­lielākajiem, kaut gan garumā sasniedza vairākus jardus. Ir sastopami eksemplāri, kas sasniedz sešu jardu garu­mu. Šim no purna līdz astes galam būtu kādas divpa­dsmit pēdas. Līzdams uz priekšu, aligators smagi ieķērās zemē ar savām platajām, plezriainajām kājām. Zili brūnā, krunkainā āda bija klāta ar glumām gļotām, kas, zvē­ram kustoties, saulē spīdēja, bet rievās starp rombveida bruņu plēksnēm veselām gubām gulēja purva dūņas. Aligators izskatījās visai uztraukts un, tiklīdz atkal iz­dzirda kucēna balsi, izrādīja jaunas niknuma pazīmes — izslējās augstāk uz priekškājām, snaikstīja galvu, it kā gribētu ieraudzīt laupījumu, sita roboto asti pa gaisu un piepūtās gandrīz divreiz resnāks. Tai pašā laikā no viņa rīkles un nāsīm atskanēja skaļi rēcieni, kas atgādināja tālus pērkona dārdus, un gaisu piepildīja šķebinošā muskusa smaka. Neiespējami būtu iedomāties drausmī­gāku radījumu. Pat pasaku pūki 1 nebūtu šausmīgāk uz­lūkot.

Bez apstāšanas tas izvilka savu garo ķermeni cauri vārtiņiem, arvien vēl sekodams kucēna balsij. Tad mūžam zaļojošo koku lapas paslēpa riebīgo rāpuli manam ska­tienam.

Tagad es pagriezos pretējā virzienā — uz māju pusi, lai turpinātu novērot, kur aiziet mulats. No savas paslēp­tuves es varēju pārredzēt visu baseinu un tā apkārtni, un tieši man pretī atradās tā baseina mala, kas bija vis­tuvāk mājām un kur varēja nokļūt, vienīgi ejot caur apelsīnu birzi.

Starp birzi un lielo baseinu bija neliels klajumiņš. Tur bija ierīkots tikai dažus jardus plats mākslīgs dīķis, kurā ūdeni iepumpēja no lielā baseina. Šis seklais iežogotais dīķis bija mūsmājas «bruņurupuču dārzs», kur tie tika turēti un baroti, lai vienmēr būtu pavāram pie rokas. Mans tēvs vēl arvien bija tas pats viesmīlīgais virdžī- nietis, un Floridā šī izmeklētā delikatese ir viegli pie­ejama.

Taciņa uz mūsu peldētavu veda tieši pāri nelielajam uzbērumam, kas atdalīja «bruņurupuču dārzu» no lielā baseina. Pagriezies es uz tā ieraudzīju Dzelteno Džeku, kas pašreiz tuvojās baseinam. Vēl arvien viņš nesa rokās kucēnu un nepārtraukti to kaucināja.

Pienācis pie pakāpieniem, kas veda lejup, viņš uz mirkli apstājās un atskatījās. Es ievēroju, ka viņš vis­pirms palūkojās uz māju pusi, bet pēc tam visai apmie­rināti paraudzījās tajā virzienā, no kurienes bija atnācis.

Droši vien aligators bija jau diezgan tuvu, jo Dzeltenais Džeks bez kavēšanās iesvieda kucēnu tālu ūdenī un pats pa «bruņurupuču dārza» otru malu devās projām. Pēc brīža viņš jau nozuda starp apelsīnu kokiem.

Tik pēkšņi iemests .aukstajā ūdenī, kucēns turpināja žēli kaukt un izmisīgi ķepurojās ar kājām pa ūdeni, pūlēdamies noturēties virspusē.

Viņa cīniņš nebija ilgs. īzdzirdis labi pazīstamo ūdens šļakstu troksni un šuneļa kaucienu uzmundrināts, aliga­tors ātri tuvojās baseinam un, ne mirkli nekavēdamies, ielēca tajā. Kā bulta viņš metās uz vidu un, sagrābis savu upuri kaulainajos žokļos, acumirklī ienira.

Kādu brīdi es skaidrajā ūdenī vēl varēju saskatīt rāpuļa atbaidošo ķermeni, bet drīz vien tas, instinkta va­dīts, ienira kādā no dziļākajām akām un tumsā nozuda skatienam.

— Ahā, dzelteno draudziņ, tad tāds ir tavs nolūks! Galu galā — tā tomēr ir atriebība. Nelietīgo kausli 1 , tu man par to dārgi samaksāsi! Tev neienāca ne prātā, ka tu tiec novērots. Bet vēl šodien pat tu rūgti nožēlosi savu velnišķīgo joku!

Apmēram šāds monologs izlauzās pār manām lūpām, tiklīdz es aptvēru, kāpēc mulats te atvilinājis aligatoru. Tagad viņa nolūks man bija skaidrs. Baseinā bija ļoti daudz skaistu zivju — gan zelta un sudraba zivtiņas, gan sarkanās foreles. Manai māsai tās ļoti patika, varēta teikt, viņa bija tās pat iemīļojusi. Katru dienu Virdžīnija nāca uz baseinu, baroja zivtiņas un nolūkojās, kā tās lēkā. Te bija notikusi ne viena vien jautra ūdens deja viņas klātbūtnē. Zivis viņu jau .pazina, peldēja bariem tai līdz gar dīķa malu un ņēma barību meitenei tieši no rokas. Un viņa ar lielu prieku rūpējās par tām.

Mulats gribēja atriebties, atņemot viņai šo prieku. Viņš labi zināja, ka zivis ir aligatora galvenā barība un ka baseina iemītnieces, nevarēdamas nekur izbēgt, drīz vien kļūs aligatoram par laupījumu. Šis stiprais plēsoņa īsā laikā iznīcinās tās visas līdz pēdējai, dučiem vien aprī­dams nevarīgās būtnes. Un, protams, viņu jaukajai saim­niecei tas sagādās lielas bēdas, bet Dzeltenais Džeks varēs izbaudīt ļaunu prieku.

Es zināju, ka mulats neieredz manu mazo māsiņu jau no tās reizes, kad viņa bija ti,k stingri uzstājusies, lai to sodītu par Violas apvainošanu. Bet pēc tam bija noticis vēl viens otrs sīks atgadījums, kas viņa dusmas vēl vai­rāk uzkurināja. Virdžīnija izturējās vēlīgi pret viņa sān­cenša un Violas draudzēšanos un bija aizliegusi Dzelte­najam Džekam viņas klātbūtnē kvarteronei tuvoties. Tas viss, protams, puisi noskaņoja pret manu māsu ļoti nai­dīgi, un, kaut gan viņš ārēji to neuzdrīkstējās izrādīt, es zināju, ka viņš uz Virdžīniju tur ļaunu prātu. To bija pierādījis jau gadījums ar nožņaugto stirniņu, un tagad viņa nesamierināmais ienaids izpaudās jaunā atriebības mēģinājumā.

Mulats cerēja, ka aligators pagūs nodarīt zivīm lielu postu. Protams, viņš zināja, ka to ar laiku atklās un no­galinās, bet tad droši vien jau daudzas no visskaistāka­jām manas māsas mīlulēm būs iznīcinātas. Un nevienam neienāks ne prātā, ka plēsoņa varētu būt tīšām atvests uz dīķi, jo ne reizi vien arī agrāk aligatori kaut kādā veidā bija te atkļuvuši — vai nu ieklīduši no upes un tuvējām lagūnām, vai, pareizāk sakot, atnākuši šurp t . sava neizprotamā instinkta vadīti, kas tiem ļauj nemal­dīgi atrast taisnāko ceļu uz ūdeni.

Tādi, manuprāt, bija Dzeltenā Džeka notūki un apsvē­rumi.

Taču vēlāk izrādījās, ka es tikai daļēji biju uzminē­jis viņa plānu. Es biju pārāk jauns un par maz ļaunda­rību pieredzējis, lai varētu pat iedomāties, uz kādu briesmīgu neģēlību ir spējīgs cilvēks.