T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tie bija vienīgie vārdi, ko es varēju izdabūt pār lūpām. Māte lūdzās, lai taču es paskaidroju, kas noticis, bet tas nebija manos spēkos. Baismu nojautu pārņemts, es me­tos projām, atstādams viņu gandrīz tikpat nobijušos, kāds biju pats.

Es skrienu uz dīķi, uz mūsu peldētavu. Līkumotā ta­ciņa man šobrīd šķiet pārāk garš ceļš, es drāžos taisnā virzienā pāri visiem šķēršļiem, kas gadās priekšā. Es lecu pāri žogiem un nesos cauri apelsīnu birzij, nolauz­dams ne vienu zaru vien un notraukdams augļus. Mana dzirde ir saspringta līdz pēdējam, lai uztvertu ikvienu skaņu.

Man aiz muguras skaņu netrūkst: es dzirdu mātes iz­baiļu pilno balsi. Viņas kliedzieni jau ir sacēluši kājās visu māju, un tiem atsaucas uztrauktas sieviešu un vī­riešu balsis. Pēkšņā satraukuma izbiedēti, pagalmā rej suņi, klaigā vistas un putni sprostos.

Visas šīs skaņas nāk no mājas puses, un ne jau to dēļ es esmu sasprindzinājis savu dzirdi. Es cenšos sa­klausīt kādu skaņu tur, pie baseina. Un tagad es ari tajā virzienā kaut ko sadzirdu — šļakst ūdens, un cauri šiim. troksnim atskan dzidra, meitenīga balss — manas māsas balss. «Ha, ha, ha!» Tie ir viņas smiekli. Paldies dievam, viņai vēl nekas nav noticis!

Man iešaujas prātā kāda doma, es uz mirkli apstājos un skaļi saucu:

— Virdžīnij! Virdžīnij!

Nepacietīgi es gaidu atbildi. Tās nav. Vai ūdens šļak­stu troksnis būtu apslāpējis manu balsi?

Es saucu atkal 1 , vēl skaļāk:

— Virdžīnij, māsiņ! Virdžīnij!

Šoreiz viņa ir mani saklausījusi, jo es dzirdu atbildi:

— Kas tur sauc? Tas esi tu, Džordžij?

— Jā, tas esmu es, Virdžīnij!

— Ko tu, brālīt, gribi?

— Māsiņ! Tūlīt nāc ārā no ūdens!

— Kāpēc man tas jādara? Ciemiņi atbraukuši? Viņi ir ieradušies par agru, lai pagaida, Džordžij! Ej tu pakavē viņiem laiku. Es gribu izbaudīt šo brīnišķīgo rītu. Ūdens ir pašā reizē — burvīgs! Vai ne, Viola? Ah! Es peldēšu visapkārt dīķim, aidā!

Atkal atskanēja ūdens šļaksti un manas māsas un viņas kalpones jautrie, bezbēdīgie smiekli.

Es kliedzu, cik tik vien skaļi varēju:

— Klausies, Virdžīnij! Mīļo māsiņ, dieva dēļ, tūlīt nāc malā!

Piepeši jautrie smiekli apklusa, tad atskanēja īss, aprauts izsauciens, kam tūlīt sekoja spalgs, izbaiļu pilns kliedziens. Es sapratu, ka tā nav atbilde man, kaut ari es biju saucis pietiekami brīdinošā tonī, lai meitenēm varētu rasties kādas aizdomas. Nē, balsīs, ko es tagad dzirdēju, skanēja neslēptas šausmas. Mana māsa kliedza:

— Skaties, Viola! Ak šausmas, kāds briesmonis! Vai! Tas nāk šurp! Palīgā, Džordž, palīgā! Glābiet, glābiet!

Es zināju, ko nozīmē šie saucieni pēc palīdzības, un pārāk labi sapratu nesakarīgos vārdus un nepārtrauktos kliedzienus, kas sekoja pēc tam.

— Māsiņ, es nāku, es nāku!

Es drāzos uz priekšu kā bulta, lauzdamies cauri zariem, kas aizvien vēl aizsedza dīķi manam skatienam.

«Ak, vai tikai es nebūšu par vēlu?! Viņa kliedz ago­nijā, aligators ir viņu jau sagrābis!»

Dažos lēcienos es izkļuvu no apelsīnu birzs un, pa­skrējis garām «bruņurupuču dārzam», apstājos baseina malā. Manā priekšā pavērās drausmīga aina.

Mana māsa bija gandrīz pašā baseina vidū un peldēja uz malu. Tur, līdz ceļiem iebridusi ūdenī, stāvēja Viola, spiegdama un izmisīgi mētādamās ar rokām. Aiz Virdžī- nijas parādījās gigantiskā ķirzaka — dzidrajā ūdeni skaidri bija saredzams viss tās ķermenis un kājas ar līka­jiem nagiem, bet robotā, bruņām klātā mugura un plēci. pacēlās virspusē. Smailais purns bija izsliets vēl augstāk, un paceltā aste nikni sitās pa ūdeni, sakuļot to baltās putās, kas padarīja dīķa virsmu gluži raibu. Aligators bija tikai dažas pēdas aiz sava upura. Tā kaulainie žokļi jau gandrīz skāra zaļo vilnas svārku malu, kas kā šlepe peldēja aiz Virdžīnijas. Jebkuru mirkli tas varēja mesties uz priekšu un viņu sagrābt.

Mana māsa peldēja no visa spēka. Viņa bija laba pel­dētāja, bet ko gan tas līdzēja? Peldu tērps viņu traucēja, taču tam te nebija vairs nekādas nozīmes. Aligators va­rēja meiteni sagrābt kuru katru brīdi un, tikai mazliet piepūloties, būtu varējis viņu panākt jau agrāk, taču ne­bija to darījis.

Es brīnījos, kāpēc viņš to nemēģināja un vēl arvien turējās gabaliņu aiz muguras. Līdz pat šai dienai man tas liekas nesaprotami, un es nevaru atrast tam cita iz­skaidrojuma kā varbūt vienīgi to, ka plēsoņa juta ne­laimīgo upuri esam pilnīgi savā varā un izbaudīja tirāna neierobežotā spēka tīksmi, gluži tāpat kā kaķis, kad tas spēlējas ar peli.

Šī doma ilga tikai vienu acumirkli, kamēr es uzvilku savas bises gaili.

Es nomērķēju un izšāvu. Tikai divās vietās lode var būt aligatoram nāvīga — acī un tieši aiz priekškājas.. Es mērķēju acī, bet trāpīju plecā, un mana lode atsitās pret cieto, grumbuļaino ādu kā pret granīta klinti. Uz rombveida bruņu plēksnēm tā atstāja tikai baltganu skrambu, un tas bija viss.

Plēsoņa izbeidza savu rotaļāšanos. Laikam šāviens bija viņam sagādājis sāpes. Vismaz tas padarīja viņu aktīvāku un varbūt arī pamudināja uz pēdējo lēcienu. Tas notika nākošajā acumirklī.

Ar plato asti kuldams ūdeni, aligators metās uz priekšu, tā kaulainais žoklis pacēlās vertikāli uz augšu, atsedzot sarkanu, plaši atvāztu rīkli, un jau nākošajā mirklī drausmīgās spīles sagrāba zaļo svārku stērbeli un — ak šausmas! — varbūt arī manas māsas kājas!

Es metos ūdenī un peldēju turp. Man rokās vēl ar­vien bija šautene. Tā mani apgrūtināja. Es to nometu un turpināju peldēt.

Es satvēru Virdžīniju rokās. Es biju piesteidzies pašā pēdējā brīdī, jo aligators jau vilka -viņu zem ūdens.

Es neizlaidu māsu no rokām un visiem spēkiem centos noturēties virspusē. Man nebija nekāda ieroča, un tas arī neko nebūtu līdzējis, jo abas manas rokas bija aizņem­tas un es nevarētu cīnīties.

Es kliedzu, cik skaļi vien spēju, cerēdams tā iebaidīt uzbrucēju un piespiest to palaist vaļā savu upuri. Taču viss veltīgi. Viņš neatkāpās.

Ak dievs! Šis briesmonis mūs abus ievilks dziļumā, noslīcinās, aprīs …

Pēkšņi noplunkšķēja ūdens, it kā kāds būtu ielēcis dīķī no liela augstuma. No malas mums ātri tuvojās drosmīgs peldētājs. Tumsnēja seja, aiz kuras ūdenī līgojās gari, melni mati, spoži vizuļi uz krūtīm, pērlītēm izšūts ap­ģērbs — tas ir kāds vīrs, nē — zēns!

Kas ir šis svešais jauneklis, kas steidzas mūs glābt?

Viņš ir jau blakus mums un mūsu briesmīgajam pre­tiniekam. Viņa skatiens pauž kvēlu apņēmību, bet viņš nesaka ne vārda. Atspiedies ar vienu roku pret milzīgās ķirzakas plecu, viņš ar spēju lēcienu uzsēžas tai mugurā ne mazāk izveicīgi kā jātnieks seglos.

Viņa paceltajā rokā pazib duncis. Tas triecas lejup,, asmens ieurbjas aligatora acī!

Rāpulis aiz sāpēm tā ierēcas, ka visa zeme notrīc. Tā aste sit ūdeni, šķaidot putas uz visām pusēm, un arī pār mums nolīst šļakatu mākonis. Bet nu jau briesmonis ir palaidis vaļā savus žokļus, un mēs abi ar māsu peldam, uz malu.

Es palūkojos atpakaļ un ieraugu savādu skatu — ali­gators ienirst dziļumā ar visu drosmīgo jātnieku uz mu­guras. Viņš ir pagalam, pagalam!

Dziļi satriekts, es peldu tālāk. Eš izkāpju malā, no­guldu samaņu zaudējušo māsu zemē un vēlreiz atskatos.

Tavu prieku! Svešais jauneklis ir atkal virspusē un peld uz prastu. Dīķa tālākajā malā virs ūdens ir redzams arī aligatora atbaidošais ķermenis, — smagi ievainots, tas izmisīgi un nikni mētājas aiz sāpēm.