T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

— Kā jūs sauc? — es jautāju, redzēdams, ka jaunek­lis gatavojas aiziet.

— Baltie mani sauc par Pauelu. Tas ir mana tēva vārds, viņš bija baltais. Viņš ir miris. Mana māte ir vēl dzīva. Šķiet, lieki būtu piebilst, ka viņa ir indiāniete.

— Man laiks iet, ser, — pēc brītiņa viņš turpināja. — Bet, pirms es jūs atstāju, atļaujiet man uzdot vienu jautājumu. Tas var likties nekaunīgi, taču man ir no­pietns iemesls to darīt. Vai starp jūsu vergiem nav kāds ..ļoti slikts cilvēks, kas tur ļaunu prātu uz jūsu ģimeni?

— Jā, viens tāds ir. Vismaz man ir pamats tā domāt.

— Vai jūs pazītu viņa pēdas?

— Domāju gan.

— Tad sekojiet man!

— Tas nav vajadzīgs. Es varu iedomāties, kurp jūs mani gribat vest. Es visu zinu: viņš atvilināja aligatoru uz šejieni, lai tas saplosītu manu māsu.

— Ha! — diezgan pārsteigts iesaucās indiānis. — Kā jūs to uzzinājāt, ser?

— Tur no tās klints es pats savām acīm visu redzēju. Bet kā jūs to uzzinājāt? — es savukārt jautāju.

— Tikai sekodams pa pēdām, kur bija gājis cilvēks ar suni un aligators. Es dumbrāja malā medīju un ierau­dzīju šīs pēdas. Tās man likās aizdomīgas, un es nācu pa tām pāri laukiem. Sasniedzis homoku, es izdzirdu klie­dzienus. Es paguvu ierasties tieši laikā. Ha!

— Jūs parādījāties īstajā brīdī, citādi šā nelieša no­lūks būtu izdevies. Nebaidieties, mans draugs! Viņš sa­ņems sodu.

— Jā, viņš ir jāsoda. Es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies.

Mēs pārmainījām vēl dažus vārdus, tad paspiedām viens otram roku un šķīrāmies.

Par mulata vainu man vairs nebija ne mazāko šaubu. Zivju iznīcināšana vien nevarēja būt bijis viņa nolūks, tādas sīkas ļaundarības dēļ viņš nekad nebūtu uzņēmies tik lielas pūles. Nē, viņa nodoms bija daudz briesmīgāks— īsts neģēlīgas atriebības plāns, kura mērķis bija nogali­nāt manu māsu vai Violu… bet varbūt arī abas reizē!

Bija šausmīgi tā domāt, bet šaubām vairs nebija vie­tas, jo visi apstākļi to apstiprināja. Pat jaunais indiānis nosprieda, ka tāds bijis mulata nolūks. Šai gadalaikā mana māsa mēdza peldēties gandrīz katru dienu, un visi plantācijas ļaudis to zināja. Man tas neienāca prātā, kad es devos pakaļ briežiem, citādi es droši vien būtu rīkojies savādāk. Bet kas gan varēja iedomāties šādu drausmīgu nelietību?

Mulata rīcībā bija tikpat daudz viltības, cik ļaunuma. Tā bija vienkārši nejaušība, ka tuvumā gadījās aculieci­nieki. Bet, ja to nebūtu bijis, pilnīgi iespējams, ka viņa nolūks būtu izdevies un mana māsa kļūtu par viņa at­riebības upuri.

Kurš gan tad būtu varējis uzrādīt noziedznieku? Vai­nots tiktu vienīgi rāpulis. Uz mulatu nekristu ne mazākās aizdomas. Kāpēc gan? Dzeltenais nelietis bija visu vel­nišķīgi gudri izdomājis.

Es iekvēlojos sašutumā. Mana nabaga nevainīgā mā­siņa! Viņa nemaz nenojauta, cik neģēlīgā veidā tika tīšām iegrūsta nāves briesmās. Virdžīnija gan zināja, ka mulats uz viņu netur labu prātu, taču ne sapnī nevarēja iedomā­ties, ka tas jūt pret viņu tik zvērisku naidu.

Jo vairāk es par to domāju, jo manas dusmas pieauga. Es vairs nespēju valdīties. Noziedznieks ir jāsoda neka­vējoties. Viņš ir bargi jāpārmāca, un sodam jābūt tādam, lai šis nelietis nekad vairs nevarētu atkārtot šādus bīs­tamus mēģinājumus.

Ko ar viņu lai dara, to es nezināju, — gan jau to izlems vecāki cilvēki. Pletne neko nebija līdzējusi, varbūt važas viņu izdziedinātu, bet katrā ziņā viņš bija jādabū projām no plantācijas.

Es savā prātā nāves sodu viņam nevēlēju, kaut gan patiesībā viņš to bija pelnījis. Lai cik sašutis es biju, par šo augstāko soda mēru es nemaz nedomāju, jo biju pie­radis pie sava tēva iecietīgās izturēšanās pret vergiem. Pēriens, cietums, iekalšana važās kopā ar citiem noziedz­niekiem Sentmarksā vai Sentogastinā — tāds, manuprāt, varēja būt sods par viņa ļaundarību.

Ēs zināju, ka manam mīkstsirdīgajam tēvam vienam pašam neļaus to izlemt. Sāda veida notikumā bija iein­teresēti visi apkārtējie plantatori. Drīz vien sapulcēsies improvizēta tiesa, un droši vien vainīgajam nāksies stā­ties daudz bargāku tiesnešu priekšā nekā viņa paša saimnieks.

Es vairāk neprātoju un, nolēmis, ka mulats tūliņ jā­tiesā, skrēju uz mājām, lai pastāstītu par viņa nozie­gumu.

Es steidzos un, tāpat kā pirmīt, negāju apkārt pa parasto taciņu, bet taisni cauri apelsīnu birzij.

Es biju paspēris vēl tikai dažus soļus, kad izdzirdu tuvumā nošvīkstam lapas. Es neviena neredzēju, bet biju pārliecināts, ka tur starp kokiem ložņā cilvēks. Varbūt kāds no lauka strādniekiem, izmantodams vispārējo sa­traukumu, mēģināja nočiept sev dažus apelsīnus?

Šāds niecīgs pārkāpums man pašreiz likās visai ne­svarīgs, un es pat nedomāju apstāties, lai to aizkavētu. Es tikai skaļi uzsaucu, taču atbildes nesaņēmu un tur­pināju savu ceļu.

Nonācis pagalmā, es sastapu tēvu pie lielās nojumes. Turpat bija arī uzraugs un vecais aligatoru mednieks Hikmens, un vēl daži baltie, kas bija pie mums iegrie­zušies darīšanās.

Visu klātbūtnē es atklāju savu noslēpumu un iespē­jami īsos vārdos izstāstīju, ko biju šorīt redzējis.

Mana vēsts nāca kā zibens spēriens. Hikmens stei­dzās apliecināt, ka šāds triks ar aligatoru pilnīgi iespē­jams, kaut gan neviens neapšaubīja manu vārdu patie­sīgumu. Vienīgās šaubas izraisīja mulata nolūks. Vai tas varēja būt, ka viņš tīkoja pēc cilvēku dzīvībām? Tā šķita neticami liela ļaunprātība. Pat iedomāties to bija pārāk šausmīgi!

Šai brīdī visas šaubas tika izgaisinātas. Atradās vēl kāds cits liecinieks, kura izteicieni apstiprināja aizdomas un noslēdza pierādījumu ķēdi. Tas bija Melnais Džeks.

Torīt pirms kādas pusstundas viņš bija redzējis Dzel­teno Džeku uzrāpjamies ozolā, kas auga pagalma stūrī. No tā galotnes varēja redzēt dīķi. Tas noticis tieši tai laikā, kad «baltā missa» un Viola aizgājušas peldēties. Melnais Džeks bija pilnīgi pārliecināts, ka tad viņas jau

varējušas būt ūdeni un Dzeltenais Džeks tās noteikti redzējis.

Sašutis par šādu nekaunīgu rīcību, Melnais Džeks uz­saucis imulatam, lai kāpj zemē no koka, un piedraudējis viņu nosūdzēt. Tas atbildējis, ka gribot tikai salasīt zīles. (So ozolu zīles ir saldas un skaitās plantāciju ļaudīm īsts kārums.) Taču Melnais Džeks bijis pārliecināts, ka tas vis nav Dzeltenā Džeka īstais nolūks, un turpinājis viņam draudēt. Beidzot mulats nokāpis zemē, bet viņam nebijis rokā nevienas pašas zīles!

— Viņš nemeklēja zīles, massa Rendolf. Tam dzelte­najam slaistam bij kas nelabs aiz ādas — tā tas bij, skaidra lieta.

Tā zirgu puisis nobeidza savu liecību.

Viņa pastāstītais pilnīgi pārliecināja visus. Nebija vairs iespējams šaubīties par mulata drausmīgo nolūku. Viņš bija uzkāpis kokā, lai pats būtu sava ļaunā darba liecinieks. Viņš redzēja meitenes ieejam baseinā un zi­nāja, ikādas briesmas slēpj tā ūdeņi, taču nepakustināja ne pirksta, lai saceltu trauksmi. Taisni otrādi — viņš bija viens no pēdējiem, kas devās uz dīķi, kad uz mei­teņu kliedzieniem pēc palīdzības tur saskrēja visi māj- nieki. JTo apliecināja vairāki saimes ļaudis. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ir vainīgs.

• To uzzinot, mājās sacēlās briesmīgs uztraukums. Baltie un nēģeri, saimnieki un vergi — visi bija vienādi sašutuši par šo drausmīgo noziegumu. Un pagalmā cits caur citu atskanēja kliedzieni: — Dzelteno Džek!