T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Visi — melnie, baltie un dzeltenie — skraidīja šurp un turp, meklēdami noziedznieku. Visi dega nepacietībā dabūt viņu rokā, visi vēlējās, lai šis briesmonis saņemtu pelnīto sodu.

Kur viņš bija? Atkal un atkal visā mājas apkārtnē atskanēja balsis, kas skaļi sauca viņa vārdu gan pavēlot, gan piedraudot, taču atbildes nebija. Kur gan viņš bija palicis?

Tika pārmeklēti staļļi, nojume, virtuve, nēģeru būdi­ņas, pat labības klēts — bet bez panākumiem. Kur viņš varēja būt pazudis?

Vēl pirms brīža viņš bija bijis tepat — palīdzējis vilkt beigto-aligatoru. Vīri to bija iestiepuši pagalmā un

nosvieduši cūkām apēšanai. Dzeltenais Džeks bija darbo­jies kopā ar viņiem, tikpat rosīgs kā citi. Tātad viņš varēja būt aizgājis tikai nupat. Bet uz kurieni? To ne­viens nezināja.

Šai brīdī es atcerējos troksni apelsīnu birzī. Vai tas būtu bijis viņš? Ja tā, tad viņš varēja noklausīties manu un jaunā indiāņa sarunu vai vismaz tās pēdējo daļu un tādā gadījumā taga-d bija jau lielā gabalā.

Mēs devāmies uz apelsīnu birzi un pārmeklējām ik­vienu tās visnomaļāko stūrīti. Dzeltenā Džeka tur nebija.

Pēc tam tika rūpīgi no vienas malas līdz otrai iz­staigāts biezoknis ap dīķi. Ne zīmes no pazudušā mulata.

Man ienāca prātā uzkāpt uz klints, kur es biju paslē­pies no rīta. Vienā rāvienā es uzrāpos pašā augšā, un manas pūles atalgojās. Pārlaižot skatienu tīrumiem, es ieraudzīju bēgli. Nometies četrrāpus, viņš līda starp in­digo rindām, acīm redzot uz kukurūzas lauku.

Es nekavējos ne mirkli, lai viņu tālāk novērotu, bet, nolēcis atpakaļ zemē, metos tam pakaļ. Mans tēvs, Hik- mens un pārējie man sekoja.

Mēs bijām visai neapdomīgi un izturējāmies pārāk skaļi, tā ka drīz vien, izdzirdis mūsu kliedzienus, mulats saprata, ka ir ieraudzīts un ka viņam dzenas pakaļ. Pa­slēpties vairs nebija iespējams, un viņš, piecēlies visā augumā, sāka skriet uz priekšu, cik tik ātri vien varēja. Pēc brīža viņš nozuda kukurūzas laukā, un mēs klieg­dami un aurodami metāmies viņam pakaļ.

Es gan biju vēl zēns, taču ātrākais skrējējs par vi­siem. Es zināju, ka varu paskriet ātrāk nekā Dzeltenais Džeks un, ja tik vien nepazaudēšu viņu no acīm, tad drīz vien panākšu. Mulats cerēja nokļūt līdz dumbrājam un ielīst pundurpalmiņu brikšņos, jo tur viņš varēja no mums viegli izbēgt vai vismaz uz kādu laiku paslēpties.

Lai to nepieļautu, es skrēju, ko nagi nes, un manas pūles nebija veltīgas, jo tieši pašā meža malā es bēgli panācu un saķēru aiz svārku stērbeles.

No manas puses tas bija muļķīgi darīts. Mana vienīgā doma, dzenoties pakaļ mulatam, bija — tikai panākt viņu, un es nebiju rēķinājies ar pretošanos, kaut gan no bez­izejas stāvoklī nonākuša cilvēka to varēja sagaidīt. Pie­radis, ka manām pavēlēm vienmēr tika paklausīts, es naivi iedomājos, ka puisis man tūlīt padosies, tiklīdz es būšu viņu noķēris. Taču es maldījos.

Viņš momentā izrāvās, un jāsaka, ka tas viņam ne­nācās grūti, jo es biju noskrējies bez elpas un man ne­pietiktu spēka noturēt pat kaķi.

Es domāju, ka mulats turpinās bēgt, taču viņš ne­skrēja vis uz priekšu, bet apstājās, nikni pagriezās pret mani un, izrāvis savu dunci, sadūra man roku tuvu pie pleca. Viņš bija gribējis trāpīt man sirdī, bet, spēji pa­celdams roku, es biju atvairījis nāvīgo dūrienu.

Viņa duncis pacēlās otrreiz, un es droši vien būtu saņēmis vēl otru dūrienu, bet tieši šajā brīdi man pie­steidzās palīgs, un, pirms bīstamais asmens paguva no­slīgt uz leju, manu pretinieku sagrāba Melnā Džeka spē­cīgās rokas.

Ļaundaris nikni cīnījās, pūlēdamies atbrīvoties, taču viņa vecā sāncenša muskuļotais tvēriens turēja to kā spī­lēs, kamēr piesteidzās ITikmens un pārējie. Tad, sasiets ar siksnām, viņš uzreiz kļuva nekaitīgs un rāms.

Šie ārkārtējie notikumi, protams, izraisīja satrauku­mu arī ārpus mūsu plantācijas robežām. Gar upes krastu cita aiz citas atradās vesela virkne plantāciju, kas izvei­doja mūsu «koloniju». Vēsts par mulata ļaundarībām aplidoja to zibens ātrumā. Jau pēc kādas stundas no visām pusēm uz mūsu māju plūda baltie cilvēki. Daži nāca kājām — tie bija nabadzīgie mednieki, kas dzīvoja uz. lielo plantāciju robežām; citi — paši plantatori vai viņu uzraugi — ieradās jāšus. Visiem līdz bija ieroči — šautenes un pistoles. Nezinātājs varētu nodomāt, ka te uz pārbaudi pulcējas zemessargu nodaļa, taču, ielūkojoties vīru nopietnajās sejās, radās cits iespaids: drīzāk izska­tījās, ka te lasās kopā pierobežas novada karotāji, saņē­muši-vēsti par indiāņu iebrukumu.

Stundas laikā mūsu pagalmā jau bija vairāk nekā piecdesmit balto vīru — gandrīz visi, kas dzīvoja šai kolonijā.

Ātri vien tika izvēlēta tiesa, kuras priekšā bija jā­stājas Dzeltenajam Džekam. Šī tiesāšana nenoritēja stingri pēc likuma, kaut arī primitīvā veidā tika ievērota viena otra juridiska formalitāte. Šie vīri bija paši savi pavēlnieki, šīs zemes kungi, un šādos gadījumos varēja uz vietas iecelt tiesnesi. Drīz vien izvēle krita uz plan- tatoru Ringoldu, mūsu tuvāko kaimiņu. Mans tēvs at­teicās tiesāšanā piedalīties.

Tiesas process nevilkās ilgi. Fakti bija tikko kā no­tikuši un skaidri. Visu acu priekšā stāvēju es, smagi sa­durts, ar saitē iekārtu roku. Pārējie apstākļi, kas bija noveduši pie šās sadursmes, tika sīki iztirzāti. Par mulata vainu nebija vairs nekādu šaubu. Viņš bija gribējis no­galināt baltos cilvēkus. Spriedums varēja būt tikai viens — nāve.

Bet kāda nāve? Daži balsoja par pakāršanu, taču lie­lākajai daļai no šiem vīriem tas tikās pārāk žēlsirdīgi. Vairākums bija par sadedzināšanu. Arī pats tiesnesis balsoja par bargāko spriedumu.

Mans tēvs lūdza kaut drusciņ iežēloties par vainīgo, vismaz nonāvēt to bez mocīšanas, taču bargie tiesneši uz viņu nemaz neklausījās. Viņi visi pēdējā laikā bija zau­dējuši vergus, tika dzirdēts par daudziem bēgšanas gadījumiem, jo indiāņu tuvums tos iedrošināja uz šādu rīcību. Viņi pārmeta manam tēvam pārlieku mīkstsir­dību — kolonijai vajadzēja brīdinoša piemēra, un par tādu labi varēja noderēt Dzeltenā Džeka bēdīgais gals. Tas būs biedinājums visiem, kas iedomātos rīkoties tāpat kā viņš. Un spriedums skanēja: sadedzināt dzīvu!

Tā viņi nosprieda un tā arī pasludināja.

Uzskats, ka Ziemeļamerikas indiāņi mēdz mocīt savus sagūstītos ienaidniekus, ir dziļi maldīgs. Gandrīz visos gadījumos, kad viņi tiešām izturējušies nežēlīgi, tam par iemeslu ir bijis kāds sens apvainojums, kāds smags pāri­darījums, un mocīšana bijusi tikai atmaksa. Visos laikos cilvēka daba ir padevusies atriebības tieksmēm, un zvē- riskumā tikpat labi var apvainot baltos kā sarkanādainos. Ja Amerikas iekarošanas vēsturi būtu uzrakstījuši indiāņi, tad droši vien par viņu tā saukto nežēlību pasaule do­mātu pavisam citādi.

Jāšaubās, vai visā viņu vēsturē atradīsies tādi gadī­jumi, kur tie būtu rīkojušies tikpat mežonīgi kā baltie cil­vēki attiecībā pret nēģeriem. Daudzi no melnajiem vergiem ir tikuši sakropļoti, spīdzināti, nogalināti par vienu pašu apvainojošu vārdu un par sitienu jau noteikti, jo tāds nu reiz ir likums!

Ja indiāņi ir izturējušies nežēlīgi, tad gandrīz vien­mēr tas noticis aiz atriebības, bet civilizētie tirāni ir likuši mocīt cilvēkus pat bez šā daļēji attaisnojošā iemesla. Un ari viņu atriebība nav bijusi tā dabiskā dziņa, kam cilvēks ļauj vaļu, jūtot lielu pāridarījumu, bet gan drīzāk zemiskas dusmas, ar kādām gļēvs despots mēdz vērsties pret vājāko, kas atrodas viņa varā.