T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tā izrādījās arī šoreiz. Kad bija norībējis pēdējais šāviens, bēglis vēl arvien turpināja skriet uz priekšu, acīm redzot neievainots.

Nākošajā acumirklī viņš'jau ielēca ūdenī un sāka spa­rīgi peldēt prom no krasta.

Daži apstājās, lai no jauna pielādētu savas šautenes, citi, negribēdami zaudēt laiku, aizsvieda tās projām un, steigšus norāvuši cepures, svārkus un zābakus, metās lejup uz ezeru, lai peldus dzītos pakaļ bēglim.

Nebija pagājušas vēl ne trīs minūtes, kopš mul'ats atstāja savu soda vietu, bet aina bija pilnīgi izmainīju­sies. Pie koka, kur vajadzēja notikt sodīšanai, vairs ne­redzēja neviena cilvēka. Daļa ļaužu stāvēja lejā ezera malā klaigādami un žestikulēdami, citi — pavisam kādi divdesmit — bija ielēkuši ūdenī un klusēdami peldēja, virspusē rēgojās tikai viņu galvas. Krietni tālāk — ap­mēram piecdesmit soļu priekšā pašam visātrākajam — bija redzams vientuļš peldētājs, izbēgušais mulats. Virs ūdens skaidri iezīmējās viņa galva ar izjukušajiem mel­najiem matiem, un brīžiem, kad viņš, izmisīgi cīnīda­mies par savu dzīvību, centās izrauties straujāk uz priekšu, parādījās arī dzeltenais kakls un pleci.

Tas bija savāds skats — tik līdzīgs briežu medību ainai, kad vajātais briedis metas ūdenī un, skaļi riedami, viņam seko dzinēj suņi. Bet šīs medības bija vēl daudz satraucošākas, jo kā upuris, tā vajātāju bars bija cilvēki.

Nē, ne tikai cilvēki, tur bija arī suņi — vīriem pa vidu maisījās gan kurti, gan buldogi, kas blakus saviem saim­niekiem aizrautīgi dzinās pakaļ izbēgušajam. Patiešām, savāds skats!

No krasta vēl arvien norībēja pa atsevišķam šāvie­nam. Malā palikušie bija no jauna pielādējuši savas šautenes, un šad un tad varēja redzēt uzšļakstāmies ūdeni, kur mazā lode iekrita ezerā, labu gabalu šaipus tālā peldētāja. Šīs briesmas bēglim vairs nedraudēja, šau­teņu ltodes viņu nevarēja aizsniegt.

Tas viss man likās kā sapnis. Notikumi tik strauji bija sekojuši cits citam, ka es gandrīz neticēju pats savām acīm un apšaubīju, vai tā var būt īstenība. Noziedznieks, kas vēl p i rims brīža sasiets un bezspēcīgs bija gulējis bla­kus sārtam, uz kura to gatavojās sadedzināt, tagad brīvs peldēja ezerā, atstādams savus sodītājus arvien tālāk aiz muguras. Viss bija norisinājies tik ātri, ka šķita nereāli. Un tomēr tā bija īstenība — tā bija manā acu priekšā.

Ilgu laiku mēs vērojām šo ainu. Pakaļdzīšanās pa ūdeni ir pavisam citāda nekā pa sauszemi. Kaut gan tas bija dzīvības un nāves jautājums, kā bēglis, tā viņa va­jātāji virzījās uz priekšu ļoti lēni. Gandrīz veselu pus­stundu mēs, krastā palikušie, skatījāmies šo neparasto sacensību.

Pirmo brīžu niknums bija aprimis, taču interese par notiekošo neatslāba, un ļaudīs visu laiku bija manāms satraukums. Daži turpināja klaigāt un žestikulēt, kaut gan ne viņu kliedzieni, ne mājieni nekādā veidā nevarēja ietekmēt pakaļdzīšanās iznākumu. Nekādi uzmudinājumi nebūtu spējuši paātrināt vajātāju gaitu, nekādi draudi nebija vajadzīgi, lai dzītu bēgli uz priekšu.

Tiem, kas vajāšanā nepiedalījās, bija diezgan laika pārdomām. Tagad visiem kļuva skaidrs, kāpēc bēglis bija meties ezerā. Ja viņš būtu mēģinājis bēgt pāri laukiem, to drīz vien būtu noķēruši suņi vai arī panākuši ātri skrē­jēji. Vajātāju vidū bija daudzi, kas skrēja ātrāk par viņu, turpretim labāku peldētāju bija maz, un -mulats to zināja. Tādēļ arī viņš nebija skrējis uz mežu, bet kā glābšanās ceļu izvēlējies ūdeni, kur izredzes izbēgt šķita lielākas.

Un tomēr viņš nevarēja izbēgt. Sala, uz kuru mulats peldēja, atradās kādu pusjūdzi no krasta, bet aiz tās bija klaja ūdens josla vairāk nekā jūdzes platumā. Viņš gan varbūt sasniegs salu ātrāk par saviem vajātājiem, bet ko tālāk? Vai viņš domāja palikt tur, cerēdams paslēpties krūmos? Vairākus akrus lielo salu klāja biezs mežs. Daži koki auga pie pašas .malas, pārkāruši ūdenim savus sudrabainajām tilandsijām apvītos zarus. Bet ko tas lī­dzēja? Tur varētu atrast patvērumu un paslēptuvi lācis vai vajāts vilks, bet ne vajāts cilvēks — vergs, kas bija pacēlis dunci pret savu saimnieku. Nē, nē. Katra pēda biezoknī tiks pārmeklēta, tur viņam nebija iespējams pa­slēpties.

Varbūt viņš gribēja izmantot salu tikai neilgai atpū­tai un, atvilcis elpu, atkal mesties ūdenī un peldus

sasniegt pretējo krastu. Labam »peldētājam tas bija iespē­jams. Bet viņam tas neizdotos. Upes malā visgarām bija gan lielākas, gan mazākas laivas, un daži vīri jau bija aizgājuši pēc tām. Mulats vēl nebūs ticis tālu no salas, kad platajā ūdens joslā viņam pakaļ trauksies kāds pus­ducis laivu. Nē, nē — viņš nevarēja izbēgt. Vai nu uz salas, vai ūdenī aiz tās viņu sagūstīs.

Tā sprieda skatītāji, stāvēdami .krastā un .nolūkoda­mies bēgļa vajāšanā.

Kad peldētāji tuvojās salai, satraukums manāmi pie­auga. Tā tas ir vienmēr pirms izšķirošā momenta. Un iz­šķirošais moments bija tuvu, kaut gan tādu atrisinājumu neviens no skatītājiem nebija gaidījis. Viņi domāja, ka mulats sasniegs salu, izkāps malā un nozudīs starp ko­kiem. Tūlīt bēglim pa pēdām sekos vajātāji, un varbūt viņš vēl nepagūs izskriet cauri biezoknim un nokļūt pie ūdens salas otrā pusē, kad jau būs sagūstīts.

Tā, pēc mūsu domām, vajadzēja beigties bēgļa vajā­šanai, un šis brīdis vairs nevarēja būt tālu, jo mulats jau atradās pavisam tuvu salai un pietiktu ar pāris sparīgiem vēzieniem, lai viņš izkļūtu malā. Viņš pašreiz peldēja ūdenim pārlīkušo koku melnajā ēnā, gandrīz jau zem pašiem zariem, un šķita, ka viņam tikai vajag pacelt rokas un pie tiem pieķerties.

Lielākā daļa no sekotājiem vēl bija kādus piecdesmit jardus aiz viņa, bet daži, kas bija izrāvušies pārējiem priekšā, atradās tam uz pusi tuvāk. No tās vietas, kur mēs stāvējām, izskatījās pat, ka pavisam tuvu, gandrīz vai blakus, un ka kuru katru mirkli tie mulatu noķers.

Izšķirošais brīdis tuvojās, taču ne tāds, kādu visi gai­dīja. Bēgļa medībām bija lemts beigties pavisam citādi, nekā paredzēja skatītāji un vajātāji. Arī pats bēglis ne­nojauta, ka viņu gaida tik drīzs un visai zīmīgs gals.

Peldētājs virzījās šķērsām tumšajai ēnas joslai, un mēs gaidījām, ka jau nākošajā acumirklī viņš nozudīs aiz kokiem, bet tad piepeši viņš mainīja virzienu un sāka peldēt gar salas malu.

Mēs izbrīnīti vērojām šo manevru un nekādi neva-. rējām to izskaidrot. Tas taču bija izdevīgi viņa vajātā­jiem, kas tagad pagriezās un peldēja .ieslīpi, lai nogrieztu bēglim ceļu.

Kadeļ viņš tā darīja? Varbūt tajā vietā nebija iespē­jams izkāpt malā? Bet tādā gadījumā viņš taču varēja pieķerties zariem un pa tiem uzvilkties krastā.

Ahā! Tur jau ir atbilde uz mūsu minējumiem. Tur tas brūnais bluķis, kas peld melnajā ūdenī, nav nokaltuša koka stumbrs. Tas vispār nav nedzīvs priekšmets, bet dzīva, kustīga būtne. Palūk! Tā pieņem noteiktu apveidu, un tagad mēs skaidri redzam, ka tas ir gigantiskais rā­pulis — riebīgais aligators!

Tā kaulainie žokļi ir uzslieti augšup, robotā aste stā­vus gaisā un tikai krūtis atbalstās uz ūdens. Viņš griežas apkārt uz vietas kā spole, ar asti šķeldams gaisu un brī­žiem augstu uzšķiezdams šļakatas. Tālajos krastos atbal­sojas viņa rēcieni, viss ezers trīc no šā aizsmakušā bari­tona, izbiedēti laidelējas un klaigā meža putni, un baltā dzērve brēkdama paceļas augstu gaisā.