T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tā nevarēja būt baltā kolonista plantācija, jo šajā upes pusē tādu nebija. Mēs nospriedām, ka šī zeme un vergi pieder kādam bagātam indiānim. Tas mūs nemaz nepārsteidza, jo mēs zinājām, ka tādu ir daudz.

Bet kur tad bija mūsu drauga mājiņa? Viņš man stāstīja, ka tā atrodas upes krastā, ne tālāk kā pusjūdzi no ietekas. Vai mēs nebūtu to pamanījuši un pabraukuši garām? Vai varbūt tā bija vēl mazliet tālāk?

— Virdžīnij, varbūt apstāsimies un pajautāsim?

— Bet kas tas tur stāv uz mājas lieveņa?

— Jā, patiešām, tev, māšel 1 , ir labākas acis nekā man — tas ir jaunais indiānis! Bet nevar būt, ka viņš šeit dzīvotu! Tā jau nav nekāda būdiņa. Varbūt viņš te atnācis ciemos? Bet skaties! Viņš nāk šurp!

Indiānis nokāpa no lieveņa un ātrā gaitā nāca uz mūsu pusi. Pēc pāris sekundēm viņš jau stāvēja upītes krastā un ar rokas mājienu mums norādīja, kur pie­braukt malā. Tāpat kā toreiz, kad mēs iepazināmies, viņš bija tērpies spilgtās, bagātīgi izrakstītās drēbēs un galvā tam bija spalvu rota. Raugoties no lejas, viņa vingrais augums asi iezīmējās pret debesīm, un šai brīdī šķita, ka upes kraujā stāv miniatūrs indiāņu karavīrs. Viņš bija vēl tikai zēns, bet izskatījās tik cēls un krāšņs, ka es viņu gandrīz apskaudu šā greznā iezemiešu tērpa dēļ.

Mana māsa sajūsmināta raudzījās jaunajā indiānī, bet man likās, ka tai pašā laikā viņas skatienā pavīd arī izbailes. Meitenes sejā nemitīgi mainījās pietvīkums ar bālumu, un es nodomāju, ka šī sastapšanās ir no jauna pamodinājusi briesmīgās atmiņas. Es atkal nožēloju, ka biju paņēmis viņu sev līdz.

Pauels it nemaz nelikās samulsis par mūsu ierašanos. Sis jaunais indiānis izturējās tik mierīgi un apvaldīti, it kā būtu mūs gaidījis. Taču viņš nekādā ziņā nevarēja būt gaidījis ierodamies mūs abus.

Mūsu uzņemšanā nejuta ne mazāko vēsuma pieskaņu. Tiklīdz mēs bijām pieairējušies pietiekami tuvu, Pauels satvēra laivas priekšgalu, uzvilka to malā un tad ar īsta džentlmeņa pieklājību palīdzēja mums izkāpt.

— Esiet sveicināti! — viņš sacīja un tad, jautājoši palūkodamies uz Virdžīniju, piebilda: — Ceru, ka sen- joritas veselība ir atkal vislabākajā kārtībā. Par jūsējo, ser, šķiet, būtu lieki apjautāties, jo tas, ka jūs esat at- airējuši laivu tik tālu pret straumi, pierāda, ka notikušais negadījums laimīgi pārvarēts.

Vārds «senjorita» liecināja par spāniešu ietekmi, kas šai novadā bija saglabājusies no tiem laikiem, kad starp seminolu cilts indiāņiem un ibēriešiem pastāvēja cieši sa­kari. Pat mūsu jaunā paziņas apģērbā bija vērojami daži spāniešiem raksturīgi piederumi — kaklā uzkārtais sud­raba krustiņš, platā, sarkanā zīda josta ap vidukli un aiz tās aizbāztais garais trīsšķautņu duncis. Arī ainavai pie­mita kaut kas spānisks. Te bija eksotiski augi — Ķīnas apelsīni, brīnišķīgie meloņkoki, spāņu pipari un «mīles­tības āboli» jeb tomāti. Tos visus parasti mēdza audzēt spāniešu kolonisti savās plantācijās. Arī mājas arhitek­tūrā bija manāmas kastīliešu stila iezīmes. Šie kokgrie­zumi nebija indiāņu.

— Vai tā ir jūsu māja? — mazliet samulsis, es jau­tāju.

Viņš bija mūs apsveicis kā savus viesus, un es ne­kur neredzēju būdiņu, bet mans jautājums tomēr varēja būt netaktisks.

Viņa atbilde mani nomierināja. Tā bija viņa māja, viņa mātes māja, jo tēvs bija jau sen miris un viņi ģi­menē dzīvoja tikai trīs — māte, māsa un viņš pats.

— Un šie? — es jautāju, norādīdams uz strādniekiem.

— Mūsu vergi, — Pauels smaidīdams atbildēja. — Kā redzat, ari ailēs, indiāņi, pamazam piesavināmies civili­zācijas paradumus.

Bet tie taču visi nav nēģeri, tur ir daži indiāņi. Vai tad viņi ari ir vergi?

— Jā, tāpat kā pārējie. Es redzu, jūs esat pārsteigts. Tie nav no mūsu cilts, tie ir jamasi. Kādreiz senos lai­kos mūsu tauta viņus uzvarēja, un daudzi no viņiem vēl arvien ir vergi.

Mēs bijām pienākuši pie mājām. Paneļa māte, tīr- asinīga indiāniete raksturīgajā savas tautas tērpā, sa­gaidīja mūs pie durvīm. Acīm redzot viņa kādreiz bija bijusi ļoti skaista sieviete un ari tagad vēl izskatījās labi — glīti ģērbusies, patīkamajā sejā gudrība un mātes maigums.

Mēs iegājām iekšā. Mēbelēs, medību trofejas, segli un citi jātnieka piederumi spāniešu stilā, ģitāra un … grā­matas!

Mēs ar māsu jutāmies visai pārsteigti, ieraugot indiā­ņu mājā šo civilizācijas simbolu.

— Ak! — iesaucās jauneklis, it kā pēkšņi atģizda- mies. — Es ļoti priecājos par jūsu apciemojumu. Jūsu mokasīni ir gatavi. Māt, kur tie ir? Jā, un kur ir viņa pati? Kur ir Majumi?

Viņa vārdi gluži kā atbalss izteica manas domas.

— Kas tā ir — Majumi? — čukstot jautāja Virdžī- nija.

— Indiāņu meitene, viņa masa, cik es zinu.

— Tur jau viņa nāk!

Sprīdi gara pēdiņa, virs izšūtā mokasīna atloka slaida potīte, no kuras augšup maigā izliekumā veidota kāja, šmaugs viduklis, vingras krūtis, ko nepaslēptu visrupjā­kās drānas, zeltaini brūna seja ar gandrīz caurspīdīgu ādu, koraļļsārti vaigi un lūpas, tumšas acis un uzacis, garas, uzliektas skropstas, ogļu melni, kupli un biezi mati…

Iedomājieties šādu meiteni, ietērptu viskrāšņākajā rotā, kādu vien spēj radīt indiāņu izdoma, iedomājieties, ka tā tuvojas jums gaitā, kas gracioza kā arābu rikšotā­jam, un tad jūs varēsiet iedomāties — nē, jūs tomēr ne­varēsiet iedomāties, cik daiļa bija Majumi!

Mana nabaga sirds! Tā bija viņa —mana meža nimfa.

Man 'būtu ticies uzkavēties šajā viesmīlīgajā mājā nez cik ilgi, bet šķita, ka mana māsa nejūtas labi, it kā viņai te atkal un atkal uzmāktos baismīgās atmiņas par noti­kumu baseinā.

Mēs palikām te tikai kādu stundu, un tā man aizritēja kā viens mirklis. Un tomēr šai pavisam īsajā laikā es pārkāpu bērnības slieksni. Irot laivu atpakaļ uz māju pusi, es jutu, ka mana zēna sirds ir palikusi tur, aiz manis.

Es ilgojos atkal iegriezties šajā indiāņu mājā un ne­kavējos izpildīt savu vēlēšanos. Es vispār baudīju ne­ierobežotu brīvību, un ne tēvs, ne māte īpaši neinteresējās par manām gaitām. Es pēc patikas gāju un nācu, un reti kad man tika jautāts, kur esmu bijis. Ja es ilgāku laiku nebiju mājās, visi domāja, ka esmu medībās, jo es vienmēr ņēmu līdz bisi un savus suņus, un arī pārnestais medījums to apstiprināja.

Diez vai vēl jāsaka, ka tagad manas medību gaitas vienmēr veda vienā virzienā — pāri upei. Atkal un atkal manas laivas ķīlis šķēla mazās upītes ūdeņus, līdz es jau pazinu katru koku tās krastos.

Mana pazīšanās ar jauno Pauelu drīz vien pārauga ciešā draudzībā. Mēs tikāmies gandrīz katru dienu vai nu uz ezera, vai mežā un kopīgi nomedījām ne vienu vien briedi un meža tītaru. Indiāņu zēns bija ja,u ļoti izveicīgs mednieks, un es no viņa iemācījos dažu labu šās meža mākslas noslēpumu.

Es atceros, ka šai laikā medīšana man sagādāja ma­zāk prieka nekā agrāk. Daudz labāk man patika tie brīži, kad pēc medībām pa ceļam uz mājām es uz kādu stundu iegriezos pie Paueliem un no ķirbja krūkas dzēru ar medu saldināto indiāņu kvasu, kas šķita vēl saldāks tādēļ, ka to pasniedza Majumi rokas, tādēļ, ka redzēju Majuimi mīļo smaidu.

Nedēļām ilgi — bet cik īsas man tās likās! — es dzī­voju kā sapnī, šās pirmās mīlestības jūsmas pārņemts. Nekādi prieki vēlākajā dzīvē nespēj līdzināties šīm izjū­tām. Slava un vara dod cilvēkam tikai apmierinājumu, vienīgi mīlestība ir svētlaime, un vistīrākā un visjaukākā tā ir jaunībā.