T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Mūsu draudzībai nebija lemts ilgs mūžs. Tā tika pēkšņi un pat diezgan skarbā veidā pārtraukta.

Kādu dienu mēs visi četri kā parasti bijām uz salas. Pēc medībām mēs ar Pauelu bijām jau piebiedrojušies savām māsām uz pakalniņa un, atlaidušies ēnā, jautri tērzējām. Es gan šai brīdī vairāk izbaudīju mēmo mīles­tības valodu, lūkodamies uz savu sapņu tēlu un juzda­mies bezgala laimīgs, ka mani skatieni nepalika bez at­bildes. Es neredzēju neko citu sev apkārt un neievēroju,

ka jaunais indiānis un mana māsa apmainās tikpat de­dz, īgiem skatieniem. Pašreiz es par viņiem nemaz nedo­māju, man bija vienaldzīgs viss cits uz pasaules, izņemot Majumi smaidu.

Taču bija daži, kas novēroja šo saskatīšanos un re­dzēja visu notiekošo. Bažu pilnas acis nolūkojās uz čet­riem jauniešiem uzkalnā, un katrs mūsu vārds, skatiens un žests tika ievērots.

Pēkšņi mūsu suņi pietrūkās un rūkdami metās uz mežmalu. Krūmos švīkstēja zari, un starp lapām pavīdēja drēbes. Mēs sapratām, ka tur nāk cilvēki. Suņi b-ija jau apklusuši un luncināja astes. Tātad tie, kas tuvojās, bija savējie.

Viņi iznāca klajumā, un es pazinu savu tēvu un māti!

Ieraugot vecākus, mēs ar Virdžīniju satrūkāmies. Mēs nojautām kaut ko jaunu, jo paši apzinājāmies, ka esam rīkojušies nel'abi. Tēva un mātes sejas bija drūmas, viņi izskatījās uztraukti un sadusmoti.

Māte pienāca klāt pirmā. Viņas lūpas bija savilktas nicīgā smīnā. Viņa ļoti lepojās ar saviem senčiem, pat vairāk nekā tēvs, kas piederēja pie slavenās Rendolfu dzimtas.

— Ko tas nozīmē? — viņa iesaucās. — Ko tas no­zīmē, mani bērni? Jūs te uzturaties indiāņu sabiedrībā?

Jaunais Pauels piecēlās kājās, bet nekā neteica. Pār­mainījusies sejas izteiksme liecināja, ko viņš šai brīdī pārdzīvo. Viņš bija nekļūdīgi sapratis mājienu.

Uzmetis augstprātīgu skatienu manam tēvam un mā­tei, viņš pamāja savai māsai, lai tā sekotu, un lepni devās projām.

Mēs ar Virdžīniju bijām tā satraukti, ka nespējām izteikt ne vārda. Mēs neiedrošinājāmies pat atvadīties.

Mūs steigšus vien aizveda projām no salas. Virdžīnija mājup brauca tēva un mātes laivā. Tur bija arī vēl citi, kas viņus bija atveduši līdz salai, — gan airētāji nēģeri, gan arī daži baltie. Es tur redzēju arī abus Ringoldus — tēvu un dēlu.

Es mājās atgriezos viens pats savā laivā. Braukdams pāri ezeram, es atskatījos. Pauela smailīte pašreiz iegrie­zās mazajā upītē. Es redzēju, ka metisa un viņa māsas sejas ir pievērstas mums, bet mani novēroja, un es ne­uzdrīkstējos pamāt ardievas, kaut gan mana sirds bija skumju nojautu pilna, ka mēs šķiramies uz ilgu laiku… varbūt uz neredzēšanos.

Ak vai! Mana nojauta piepildījās. Jau trešajā dienā pēc šā notikuma es atrados ceļā uz tālajiem ziemeļiem, kur man vajadzēja kļūt par Vestpointas militārās akadē­mijas kadetu. Arī manu māsu aizsūtīja uz vienu no mei­teņu semināriem, kādu netrūkst turienes puritāņu pilsētās. Pagāja ilgs ilgs laiks, iekams mēs atkal ieraudzījām savu Ziedu zemi.

Vestpointas militārā kotedža ir vislabākā skola pa­saulē. Ne prinčiem, ne priesteriem tur nav varas. Tur jaunekļiem māca īstas zināšanas un viņiem tās ir jāap­gūst, citādi draud izslēgšana. Beidzot šo skolu, cilvēks ir vispusīgi izglītots. Kas gan, salīdzinot ar viņu, ir Oksfordas un Kembridžas absolvents — šis vīzdegunīgais papagailis, kas zina tikai mirušās valodas, ir iemācī­jies gudri runāt par dzejas likumiem un mehāniski kalt idiliskas rīmītes! Vestpointas audzēkņi studē gan zināt­nes, gan daiļās mākslas, iemācās vairākas svešvalodas, un ikviens no viņiem, atstājot skolu, ir botāniķis un ģeologs, rasētājs un astronoms, inženieris un karavīrs — viss, ko vien vēlaties, — vārdu sakot, sabiedriskās dzīves augstākajiem amatiem piemērots cilvēks, kas spēj vadīt un pavēlēt un tikpat labi arī paklausīt un izpildīt citu rīkojumus.

Ja arī man būtu vislielākā nepatika pret mācīšanos, šai iestādē es nebūtu varējis slinkot. Vestpointā nav «stulbeņu». Tur netiek ņemts vērā audzēkņu vecāku stā­voklis un bagātība: pat paša prezidenta dēlu padzītu no šejienes, ja viņš nespētu mācībās tikt līdzi pārējiem.. Un tā gribot negribot, nevēlēdamies piedzīvot apkaunojumu, es kļuvu par cītīgu studentu un ar laiku ierindojos labāko audzokņu skaitā.

Kadeta dzīves ikdiena ir diezgan neinteresanta un vien- Tnuļn — no rīta līdz vakaram apnicīgas nodarbības un apmācības, tikai Vestpointā valdīja lielāka stingrība nekā citur, un dažreiz mums klājās gandrīz tikpat grūti kā vienkāršiem ierindas kareivjiem. Es turējos varonīgi, bet ne jau tāpēc, ka sapņotu par spožu militāru karjeru, es vienkārši negribēju atpalikt no citiem un būt pēdējais savā klasē.

Un tomēr bija brīži, kad šī pienākumu pārpilnā dzīve mani nomāca, un jo nepatīkamāk es izjutu tās smagumu tāpēc, ka biju pieradis pie neierobežotas brīvības. Es bieži vien ilgojos pēc mājām — pēc meža un savannas un vēl vairāk pēc saviem draugiem, ko biju tur atstājis.

Manā sirdī vēl ilgi dzīvoja mīlestība pret Majumi, kaut gan mēs bijām tālu viens no otra. Es domāju, ka tuk­šums, kas pal'ika manā dvēselē pēc šās skumjās šķirša­nās, nekad neizzudīs. Nekas nespēs aizēnot vai izdzēst no atmiņas manu jaunības mīlestību. Ik brīdi manu gara acu priekšā bija Majumi daiļais tēls, dienā es par viņu do- riiāju, naktīs redzēju sapņos.

Tā tas bija ilgu laiku, un es domāju, ka nekad nebūs citādi. Neviena cita man nekad tā nepatiks kā viņa. Ne­kādi jauni dzīves prieki mani nepadarīs viņai neuzticīgu, un pat Lete [9] neatnesīs aizmirstību. Ja no debesīm no­laistos eņģelis un apgalvotu pretējo, es neticētu, es ne­varētu tam ticēt.

Ak, kā es pārvērtēju cilvēka dabu! Es nebiju vienī­gais, kas tā maldījās, jo lielākā daļa cilvēku kādreiz savā mūžā ir domājuši tāpat. Ak vai! Patiesībā toimēr laiks un šķiršanās izdzēš mīlestību. Tā nevar dzīvot tikai no atmiņām. Cilvēka nepastāvīgā sirds, lai kā tā jūsmotu par ideālo, dod priekšroku īstenajam un reālajam. Kaut gan pasaulē ir maz īsti daiļu sieviešu, nav tomēr tā, ka viena vienīgā būtu visdaiļākā no visām vai viens vīrie­tis pārāks par visiem citiem. No divām vienādi skaistām gleznām skaistāka šķiet tā, kas ir acu priekšā. Ne bez pamata mīlētāji baidās no šķiršanās.

Nezinu, vai tās bija grāmatas par līnijām un leņķiem, bastioniem un ambrazūrām, vai nemitīgā militārā dresūra augām dienām, vai mokoši cietā guļasvieta un vēl mo­košākās sardzes stundas naktīs, vai arī varbūt tas viss kopā, — bet pamazām šī mana dvēseles aizrautība sāka gaist, un bija brīži, kad es vairs .nedomāju par savu mīļoto. Vai varbūt pie tā vainīgas bija jaukās sejiņas, kas šad un tad parādījās Vestpointā? Mūs mēdza apcie­mot skaistules no Saratogas un Bolstonas, un vēl biežāk te ieradās mūsu tuvākās kaimiņienes — apkārtnes ba­gāto fermeru blondās meitas, kas katrā rupjajās drānās ietērptajā kadetā saskatīja nākamā varoņa kūniņu, ģene­rāļa embriju.

Grūti pateikt, kas īsti izstūma Majumi no manām domām, bet tas jau arī nav tik svarīgi — rezultāts bija tāds, ka manas pirmās mīlestības iespaidi pamazām zau­dēja savu spilgtumu, kļuva bālāki un bālāki ar katrū' dienu, līdz beidzot izplēnēja par tālas pagātnes at­miņām.

Ak Majumi! Pagāja krietni ilgs laiks, iekāms tas notika. Šīs skaistās, smaidošās sejas ilgi dejoja manu acu priekšā, pirms aizēnoja tavējo. Ilgi es pretojos šo sirēnu glaimiem, bet es biju tikai cilvēks, .un mana sirds pārāk viegli padevās saldajam vilinājumam.