T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Bieži vien šajos klaiņājumos pāri upei mani pavadīja Virdžīnija. Viņa teica, ka esot iemīļojusi mežu, un labprāt gribēja nākt man līdz. Dažreiz man labāk būtu paticis doties turp vienam, taču es nespēju viņai atteikt. Viņa bija ļoti pieķērusies Majumi. Un par to nebija ko brīnī­ties.

Arī Majumi patika mana māsa, kaut gan abām mei­tenēm nebija ne mazākās līdzības. Pēc ārējā izskata viņas bija pilnīgi dažādas: Virdžīnija — gaiša, ar zeltainām cirtām, Majumi — melnīgsnēja un tumšmataina. Arī raksturā viņas bija pretējas: mana māsa bikla kā dūja, turpretim Majumi drosmīga kā vanags. Varbūt tieši šis kontrasts meitenes tuvināja un nostiprināja viņu drau­dzību. Tā tas nereti dzīvē mēdz būt.

Daudz neparastākas, pat it kā neizprotamas bija ma­nas jūtas pret viņām abām. Savu māsu es mīlēju tieši viņas maigās dabas dēļ, bet pie Majumi mani saistīja pretējais. Taču arī šīs divas mīlestības bija katra savā­dāka, tāpat kā pašas meitenes, kas manas jūtas izraisīja.

Kamēr mēs ar jauno Pauelu medījām, mūsu māsas palika mājās. Viņas pastaigājās pa laukiem, birzīm, dārzu. Viņas rotaļājās, dziedāja un lasīja, jo Majumi,' neraugoties uz viņas indiāņu apģērbu, nepavisam nebija mežone. Viņai bija grāmatas, ģitāra jeb, pareizāk sakot,, spāniešu mandolīna, un viņa prata gan lasīt, gan spēlēt. Vispār garīgās attīstības ziņā Majumi bija piemērota draudzene pat lepno Rendolfu meitai. Arī jaunais Pauels bija tikpat, ja ne vēl vairāk izglītots kā es. Viņu tēvs bija godam izpildījis savu pienākumu.

Ne Virdžīnijai, ne man nenāca ne prātā doma par kaut kādu nevienlīdzību. Mums patika šie indiāņu jau­nieši, un mēs ar viņiem draudzējāmies, jo abi bijām vēl par jauniem, lai zinātu un ievērotu kārtu aizspriedumus. Savās draudzības jūtās mēs vadījāmies tikai no nesamai­tātas jaunības tieksmēm un nekad pat neiedomājāmies, ka rīkojamies nepareizi.

Nereti arī abas meitenes izteica vēlēšanos doties mums līdz uz mežu, un mēs, mednieki, neko pret to ne- iebildām. Mēs vienmēr nedzināmies pakaļ straujajiem, mežonīgajiem briežiem, bet bieži vien apmierinājāmies ar vāverēm un citiem sīkiem zvēriņiem. Tos medījot, mums nevajadzēja aizklīst tālu prom no savām maiga­jām pavadonēm.

Majumi gan bija lieliska medniece un bezbailīga jāt­niece un būtu varējusi auļot mums līdz vistrauksmīgākajā skrējienā, turpretim mana māsa zirga mugurā jutās pavisam nedroša.

Vāveru medības sāka man arvien vairāk iepatikties,, un tagad es bieži vien vairs suņus nemaz neņēmu līdz un pavisam reti pārnesu mājās brieža cepeti.

Mēs neklaiņojām tikai pa mežiem, bet bieži vien lai­vās devāmies uz ūdensputniem bagāto ezeru, un dažs- labs ibiss, sudrabainais gārnis un baltā dzērve krita par upuri mūsu mednieku kaislībai.

Mums iepatikās kāda skaista saliņa, kas atradās pašā ezera sākumā, augšpus tās salas, kur nesen bija norisi­nājusies mulata traģēdija. Tā bija diezgan liela, un tās vidusdaļā pacēlās uzkalns. Gandrīz visu salu klāja mū­žam zaļojošo koku mežs. Tur auga ozoli, magnolijas,. anīsa koki, Floridas savvaļas apelsīni, dzeltenie sandal­koki ar saviem spilgti dzeltenajiem ziediem, aromātiskais meža kizils un daudzi saldi smaržojoši krūmi un augi,, bet pāri visam kā torņi augstu pacēlās karaliskās pal­mas, ar saviem platajiem lapu vēdekļiem izveidodamas otru zaļojošu jumolu.

Kaut arī mežs te bija diezgan biezs, tas tomēr nevei­doja necaurejamu biezokni. Šur tur gan taku aizšķērsoja uz kokiem augošie epifīti vai parazītaugi, meža vīnāja resnās, mezglotās stīgas, hinīna un sarsaparela ērkšķainie krūmi, bignonijas, bromēlijas un saldi smaržojošās orhi­dejas, bet lielākie koki auga pareti. Vietām uz salas bija jauki klajumiņi, kur zaļajā zāles paklājā ziedēja daudz­krāsainas puķes.

Sl brīnišķīgā sala atradās apmēram pusceļā no mūsu un Paneļa mājas, un tur es bieži vien satikos ar jauno indiāni. Uz salas mēs arī medījām, jo kokos dzīvoja vā­veres un tītari, klajumos dažreiz gadījās sastapt pat brie­žus un no krūmiem aizaugušā krasta varēja ērti šaut uz putniem, kas rosījās pa ezeru.

Mēs jau vairākkārt bijām satikušies uz šās «nfeitrālās zemes», un vienmēr arī mūsu māsas bija kopā ar mums. Viņām abām ļoti patika šī jaukā vietiņa. Meitenes mēdza uzkāpt pakalnā un apsēsties tur augošo lielo palmu ēnā, bet mēs, mednieki, palikām lejā, kur biežāk bija sasto­pams medījums, un cits pēc cita mežos atbalsojās mūsu šāvieni. Kad šķita pietiekami medīts, arī mēs parasti uz­kāpām pakalnā, lai parādītu savu guvumu. Ar sevišķu prieku to darījām tad, ja bija laimējies nošaut kādu retu putnu ar skaistām spalvām, jo meitenes to aplūkoja ar interesi un sajūsmu.

Vienalga, vai medības bija veiksmīgas vai ne, es vienmēr mēdzu pirmais tās pārtraukt. Es nebiju tik kais­līgs mednieks kā mans biedrs, daudz tīkamāk man šķita atlaisties zālē līdzās meitenēm — daudz saldāk bija klau­sīties Majumi balsī nekā bises šāvienos, daudz jaukāk raudzīties Majumi acīs nekā lūkoties pēc medījuma.

Es tikai klausījos Majumi balsī un raudzījos viņā — tas bija viss. Nekā citādi mana mīlestība neizpaudās, nekad mēs netikām pārmijuši neviena mīļa vārda, un es pat nezināju, vai arī viņa mani mīl.

Svētlaimes brīži mainījās ar sirds nemieru, manas jaunības jūsmas rožainās debesis bieži vien aizēnoja šau­bu mākoņi, jo es nebiju pārliecināts par pretmīlestību.

Mani nepatīkami satrauca arī vēl kas cits. Es sāku novērot vai vismaz man tā likās, ka starp Virdžīniju un Majumi brāli ir radušās dziļas savstarpējas simpātijās. Tas mani pārsteidza un apbēdināja, kaut gan es pats nevarēju lāgā izskaidrot, kāpēc. Es iepriekš teicu, ka mēs ar māsu bijām pārāk jauni, lai apzinātos kārtu un rasu aizspriedumus, taču gluži tā vis nebija. Es laikam instinktīvi nojautu, ka mums nevajadzētu tā draudzēties ar šiem tumšādainajiem kaimiņiem, jo kas gan cits va­

rēja būt par iemeslu manam iekšējam nemieram? Man likās, ka arī Virdžīniju nomāc līdzīgas domas. Mēs abi jutāmies nelabi un tomēr viens otram neuzticējāmies. Pat māsai es baidījos izstāstīt savas izjūtas, un viņa acīm redzot tāpat nevēlējās atklāt man savu noslēpumu.

Kas gan būtu noticis, ja šīs pirmās mīlestības jūtas varētu brīvi attīstīties tālāk? Vai tās ar laiku izgaistu pašas no sevis? Vai pienāktu brīdis, kad patikas vietā stātos apnikums un sirds alktu pēc kā cita, vai varbūt mēs šai mīlestībai paliktu .uzticīgi visu mūž.u? Kas zina, kāds būtu šo jūtu liktenis, ja tām būtu ļauts netraucēti uzplaukt visā pilnībā. Bet tā tas nekad nenotiek, jaunī­bas mīlestībai vienmēr pirms laika pienāk gals.

Tā arī mūsu jaukā draudzība tika pavisam negaidot pārtraukta. Mēs nekad par to nebijām stāstījuši ne tē­vam, ne mātei, kaut gan arī slēpt īpaši necentāmies. Mums vienkārši nekas netika jautāts, citādi mēs droši vien būtu atzinušies, jo bijām mācīti vienmēr runāt tikai patiesību. Taču mums neviens nekā nejautāja un pat nebrīnījās par mūsu biežo prombūtni. Tas, ka es, mednieks būdams, daudz klaiņāju pa mežu, bija pats par sevi sa­protams. Sākumā gan vecākiem likās mazliet savādi, ka arī Virdžīnijai tik ļoti iepatikušās pastaigas pa mežu un viņa tik bieži mani pavada, taču māte drīz vien ar to aprada, un tā mēs netraucēti gājām un nācām, un neviens mūs sīkāk neiztaujāja.

Es teicu, ka mēs necentāmies savas gaitas slēpt, bet gluži tā gan nebija, jo mēs tomēr apzinīgi noklusējām visu, kas attiecās uz mūsu indiāņu draugiem. Mums abiem ar māsu bija kāda slepena nojausma, ka rīkoja­mies nepareizi un ka vecāki nosodīs mūsu izturēšanos, un tādēļ arī mēs nebijām pret viņiem atklāti.