T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Lai labāk izprastu radušos stāvokli, nepieciešams mazliet pastāstīt par seminolu politisko iekārtu. Viņu valdīšanas forma bija īsti republikāniska, izteikti demo­krātiskā. Varbūt nevienā zemē visā pasaulē tauta nav dzīvojusi tik brīvi un, man gribētos piebilst, laimīgi, jo brīvība ir laimes pamats. Seminolu sabiedrisko iekārtu mēdz salīdzināt ar Skotijas kalniešu klanu sistēmu, taču vienīgā līdzība starp tām ir tā, ka seminoliem, tāpat kā gēļiem, nebija centralizētas pārvaldes organizācijas. Viņi dzīvoja atsevišķās, izkaisītās ciltīs, kas politiski bija ne­atkarīgas cita no citas. Starp ciltīm valdīja draudzīgas attiecības, bet tās nebija pakļautas kādai kopīgai pavēl­nieka varai. Seminoliem gan bija «galvenais virsaitis», bet to nevarēja uzskatīt par karali, jo viņa indiāņu tituls «miko» nepavisam neizsaka šo jēdzienu. Seminolu lep­nais gars nekad nebūtu pazemojies līdz karaļa pavalst­nieku stāvoklim, jo viņi vēl nebija atteikušies no cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību. Tikai pēc tam, kad tautā tiek izkropļota un nomākta šo savu tiesību apziņa, pār to sāk valdīt karaļi.

Seminolu galvenais «miko» bija valdnieks tikai vārda pēc. Viņam nebija nekādas varas ne pār seminolu dzīvī­bām, ne īpašumiem. Reti kad viņš bija visbagātākais, bet bieži vien viens no visnabadzīgākajiem savā tautā. Viņš bija atsaucīgāks pret trūkumcietējiem nekā citi un vien­mēr gatavs ar dāsnu roku labdarības mērķiem izdalīt ne jau tautas, bet savu personīgo mantu. Un tādēļ viņam bija grūti tikt pie bagātības.

Viņam nebija ne spožas svītas, ne krāšņu tērpu, viņš nedzīvoja barbariski greznās pilīs, lišķīgu galminieku ielenkts, kā austrumu zemju radžas un daudzie rietumu monarhi, kuru galmos valdīja vēl lielāka greznība. Tieši otrādi — viņa apģērbs ne ar ko neizcēlās un nereti bija pat vēli nabadzīgāks nekā citiem. Dažs labs vienkāršs indiāņu karavīrs bija tērpies daudz greznāk par viņu.

Gluži tāpat kā galvenajam «miko», arī atsevišķo cilšu virsaišiem nebija varas lemt par savas cilts locekļu dzīvībām un īpašumu vai sodīt viņus. To varēja darīt tikai tiesa, un man gribas apgalvot, ka seminolu vidū par noziegumiem sprieda taisnīgāku sodu nekā civilizētās pasaules augstākajās tiesās.

Pie seminoliem valdīja īsta demokrātiskā brīvība, taču absolūtas vienlīdzības princips te nebija spēkā, jo no­pelni tautas labā deva tiesības uz godu un varu. īpašums nebija kopīgs, kaut gan strādāja pa daļai, kopīgi. Šis kopu darbs bija visiem izdevīgs un tika organizēts uz savstarpējas vienošanās pamata. Ģimenes saites bija tik svētas un ciešas kā nekur citur pasaulē.

Un šie tad nu bija mežoņi — tie sarkanādainie mežoņi, kam bez žēlastības jāatņem tiesības uz zemi un mājām, bet paši jāizdzen no viņu skaistās dzimtenes uz tuksne­sīgu līdzenumu, jāapšauj un jāvajā kā zvēri — jā, bur­tiski kā zvēri, jo bija paredzēts indiāņu vajāšanā, izmantot arī suņus!

Bija vairāki iemesli, kāpēc Oklavoho līgumu nevarēja uzskatīt par saistošu visai seminolu tautai. Vispirms — to nebija parakstījis vairākums virsaišu. Zem tā bija tikai sešpadsmit virsaišu un apakšvirsaišu paraksti, bet pa­visam to bija piecreiz vairāk.

Otrkārt — tas patiesībā nemaz nebija īsts līgums, bet tikai nosacīta vienošanās ar tādu priekšnoteikumu, ka seminolu pārstāvji vispirms dosies uz viņiem norādīta­jiem apgabaliem Rietumos pie Baltās upes, apskatīs šo zemi un atgriezušies pastāstīs pārējiem par turienes ap-" stākļiem. Tātad skaidrs, ka nekāds nolīgums par seminolu pārvietošanos nevarēja stāties spēkā, iekāms nebija izpil­dīts šis priekšnoteikums.

Delegācija tika aizsūtīta. Septiņi virsaiši valdības aģenta pavadībā devās uz tālajiem Rietumiem, tai ap­skatītu turienes zemes.

Bet cik viltīgi atkal rīkojas pilnvarotais! Delegācija tiek sastādīta gandrīz tikai no tādiem virsaišiem, kas atbalsta pārvietošanos. Viņu vidū mēs redzam abus Omatlas un Melno Mālu. Tiesa, starp pārstāvjiem ir arī Hoitl-metti (Lēcējs), īstens patriots un drosmīgs kara­vīrs, bet viņam piemīt viena liela vājība — tas ciena «uguns ūdeni», un aģents Fegens, kas delegāciju pavada, to ļoti labi zina.

Šim vīram ir padomā viltība, un tā tiek Laista darbā. Delegāciju viesmīlīgi uzņem Gibsona fortā Arkanzasas upes krastā. Hoitl-metti piedzirda, un septiņu virsaišu priekšā tiek nolikts kontrakts par pārvietošanos. Viņi visi to paraksta. Blēdība ir izdevusies.

Bet OkLavoho līguma priekšnoteikumi ar to vēl ne­bija līdz galam izpildīti. Delegācijai bija jāatgriežas ar ziņojumu pie savas tautas un jāprasa tās piekrišana. Tā vēl nebija dota, un, lai to dabūtu, vajadzēja sasaukt jaunu sapulci, kurā piedalītos visi virsaiši un karavīri.

Tā bija tikai tīra formalitāte, jo visi labi zināja, ka tautas vairākums nosoda šo septiņu virsaišu vieglprātīgo rīcību un nedos savu piekrišanu. Seminoli netaisījās pie­kāpties un atstāt Floridu.

Par to jo skaidri liecināja fakts, ka viņi nepildīja arī citus līguma noteikumus, piemēram, par aizbēgušo vergu izdošanu, kurus Oklavoho vienošanās parakstītāji bija apsolījušies nosūtīt atpakaļ to īpašniekiem. Neviens nēģeris neatgriezās, tieši otrādi — tagad viņi atrada pie indiāņiem drošāku patvērumu nekā jebkad agrāk.

Pilnvarotais visu to zināja un sasauca jaunu sapulci tikai formas pēc. Varbūt viņam izdosies pierunāt semino- lus parakstīt līgumu, bet, ja ne, tad viņš tos mēģinās iebiedēt vai piespiedīs ar durkļu palīdzību. Tā viņš pats bija izteicies. Kinga fortā, kur atradās aģentūra, jau bija savilkts karaspēks, un Tampas līcī ik dienas "ieradās jau­nas vienības. Valdība bija nolēmusi panākt savu un iz­šķīrusies pielietot varu.

Es zināju pašreizējo stāvokli un arī visu, kas Floridā bija noticis manas ilgās prombūtnes laikā. Mani biedri, Vestpointas kadeti — it sevišķi tie, kas drīz gatavojās nlsl.it koledžu, — bija visai kompetenti indiāņu jautāju­mos un dzīvi par tiem interesējās. «Melnā Vanaga karš», kas nupat bija beidzies Rietumos, ne vienam vien jau­nam virsniekam bija sagādājis iespēju izcelties, un god­kārīgie jaunekļi tagad pievērsa savus skatienus Floridai.

Taču cerības iegūt slavu šādā karā visiem šķita smieklīgas. «Tas būs pārāk viegls karš,» viņi apgalvoja. «Šis ienaidnieks nav nopietni ņemams. Saujiņa mežoņu, kas nevar lāgā stāties pretī pat vienai rotai. Jau pirmajā sadursmē viņus visus līdz pēdējam apkaus vai sagūstīs. Lai cik bēdīgi tas būtu, nav ne mazāko izredžu, ka viņi spēs izrādīt ilgstošu pretestību.»

Tā sprieda mani biedri, un tā patiešām toreiz domāja visa zeme. Arī armijā valdīja šāds uzskats. Kādu virs­nieku dzirdēja lielāmies, ka viņš izmaršētu cauri visai indiāņu teritorijai tikai viena kaprāļa pavadībā. Kāds cits tikpat bravūrīgi izteica vēlēšanos, kaut valdība atļautu viņam vest šo karu uz sava rēķina. Viņš to pabeigtu, ne­iztērējis vairāk par desmit tūkstošiem dolāru!

Tāds toreiz bija vispārējais noskaņojums. Neviens ne­ticēja, ka indiāņi spēs kaut cik ilgstoši mums pretoties. Maz bija tādu, kas pieļāva domu, ka viņi vispār karos: ar savu stūrgalvību tie gribot tikai panākt labākus no­teikumus un piekāpšoties, tiklīdz draudēšot bruņota sa­dursme.

Es tomēr domāju citādi. Es pazinu seminolus un viņu zemi labāk nekā vairums to cilvēku, kas šādi spriedelēja. Un, kaut gan viņu cīņa pret pārspēku šķita acīm redzami bezcerīga, es ticēju, ka viņi nepieņems pazemojošus no­teikumus un arī netiks tik viegli uzvarēti. Taču, tā do­mādams, es varēju arī maldīties. Varbūt izsmiekls, ko bieži vien izraisīja mani iebildumi biedru pārliecībai, bija pelnīts.