Prof. Pēteris Šmits Prof. Pēteris Šmits - Latviešu tautas ticējumi

K. Šilings, 1832. g., Tirza.

5606. Debess grāmatu esot eņ­ģelis Miķelis nonesis kādā Holštei- nas baznīcā, tur tā vēl tagad lidi- nājoties. No dažiem, kas to gri­bot tikai aplūkot, viņa bēgot, bet citiem, kas gribot lasīt jeb norak­stīt, tā pati nākot pretim un atda­roties. Vienā citā eksemplārā sa­cīts, ka šī grāmata esot ar zelta burtiem rakstīta un 185. gadā at­rasta uz Kristus kapa. Kas šai grā­matai ticot un turot to mājā, tam nenotikšot nekāda nelaime, un ja tam būtu tik daudz grēku ķā zvaigznes pie debess un smiltis jūp- malā, tomēr tie tikšot piedoti. Tāds cilvēks redzēšot dienu priekš savas miršanas vienu zvaigzni no debess nokrītam. Tiem, kas šo grāmatu pie sevis nēsājot, nekaitējot pie se­vis pielādēti rīki, nedz ienaidnieki, ne zagļi, ne uguns, ne zibins, nedz nāvīgas zāles.

J. Ceplenieks, 1 Māņticība. Aust­rums, 1889.

DEBESIS.

5607. Uz debesim nedrīkst ar pirkstiem rādīt, tad nopūstot pirksts.

345

Dt,liKiim Debesis

' ' / A. Strode, Rudzēti.

5608. Uz debesim nevajag ar pirkstu rādīt, lai Dieviņš nesa- skaišas.

L. Bičole, Mežamuiža.

5609. Nevajagot ar pirkstu rā­dīt uz debesim, jo tad Dievs sodot rādītāju.

J. Skara, Jaunpiebalga.

5610. Ja ar pirkstu rāda uz de­besim, tad pirksts nopūst.

J. A. Jansons, Tukums.

5611. Kad ar pirstu uz debe­sim rādot, tad pirksts nopūstot.

Atbalss k. 1897. A. Klein- l»ergs, Rauna.

5612. Pie debess vārtiem stāv eņģeļi, kas dvēseles saņem un de­besis ielaiž. Bet dažai dvēselei šā- «lii lādu iemeslu dēļ ilgāki jāgaida Ine debess durvīm, līdz to pieņem. [Sal. dvēsele.]

J. Dāvids, Biksere.

5613. Mirušiem liekot ziemu de­besīs sniegu ēvelēt. Ja gadījās pēc bērēm sniegam snigt, tad teica, ka nelaiķi tagad grūti kalpinot, ka lie­kot tik daudz sniega pieēvelēt. (Sal. sniegs).

I>. Lodziņi, Sērpils.

5614. Ja pie debesim parādās kāda svešāda zīme, tad tā zīmējas uz kapu.

A. S;ilmāns, Balvi.

5615. 1863. gada 4. oktobra nakti redzēja pie debesim savādu gaišumu [ziemeļa blāzmu?]. Māņ­ticīgi ļaudis tūdaļ sāka par karu, sērgām, badu 1111 citām briesmām. Met daži teica, ka esot debess at­vērusies

l.atv. Avīzes, 1864. 7.

5610. Kad pie debesim redza­mas „uguns zīmes", tad drīzumā sagaidāmi kari.

A. Liepiņa, Lubāna.

5617. Kad sarkanas debesis, tad gaidāmi kap. [Sal. mākoņi.]

O. Darbiņš, Birži.

5618. Ja pie debesim parādās sarkana svītra, tad sagaidāms karš.

A. Bundža, Rubene.

5619. Ja nakti debesis ir sarka­nas, tad būs karš.

H. Lindberga, Jaunrauna.

5620. Ja pie debesīm redz krus­tus, tad būs kari.

J. Rudltis, Jaunpiebalga.

5621. Ja pie debesim sarkani plankumi, būs ugunsgrēki.

J. Rudltis, Rīga.

5622. Ja saulei rietot austrumi kļūst sārti, tad labs laiks.

K. Grantiņš, Krustpils.

5623. Kad debess bieži no­zvaigžņojusies, tad sagaidāms slikts laiks.

J. Ķikuts, Nīca.

Debesis sapni.

5624. Ja sapņo kaut ko par de­besīm vai tās spīdekļiem, tad tas nozīmē nemierus vai karu.

H. Andersons, Kaugurciems.

DEBESS VĀRTI.

5625. 1863. gada 4. oktobrī pulksten trijos no rīta pie debesīm parādījās savāds gaišums. Māņti­cīgi ļaudis runāja, ka debess esot atvērusies. Ko tai bridi lūdzot, tas piepildoties.

Latv. Avīzes, 1864. 7.

5626. Debessvārti atveroties |>a rasti naktī. It kā zibens pāršķeļot debesis pušu, un tad parādoties ap­žilbinoši gaiša gaisma. Pēc acu mirkļa debessvārti atkal aizvepi ties. Biežāki to redzot vienatā.

O. Darbiņš, Birži.

5627. Kad debessvārti atveras, tad jāprasa veselība.

O. Darbiņš, Birži.

5628. Kad redz debesis atvera­mies (blāzmu), vajaga skaitīt tēva reizi; tad nokrīt sauja naudas.

R. Bērziņš, Džūkste.

5629. Kad atsataisa dabasu vuor- ti Jumai naktī palīk gaišs), vajag idumuot un paprasīt nu Dīva kuo gribi; cik īspēsi tymā laikā pa­augt, vyss izapiļdīs.

T. Beča, Preiļi.

DEBESU RIJA.

5630. Debesu riju malēnieši do- maja augstu augstu zilajos debe­šos. [Sal. dvēsele.]

J. Krēsliņš, Maliena.

DECEMBRIS.

5631. Pirmā decembrī esot So- doma un Gomora sadedzināta.

A. Bīlenšteina rokraksts no kadas eņģeļa Miķeļa grāmatas.

5632. 1. decembrī ir Zodoma un (iomora sadegusi.

A. Aizsils, Lubāna.

5633. Kad decembra pilnā mē­nesī pūš ziemas vēji, tad gaidāms liels aukstums.

Zemes Spēks, 1932, 28, 477.

5634. Decembris ziemā ir līdzīgs jiinijam vasarā.

Dēliem imi Ii

Latvis, 1932, 3094.

5635. Auksts decembris ar snie­gu nes graudiem pilnu sieku.

Latvis, 1932, 3094.

5636. Ja decembrī koka un krū­mu /.ari biezās sniega pārslās tīti, lad lūzis vasarā zari no augļu sma­guma.

Jaunākās Ziņas, 1923, 292.

5637. Redzēt vēl decembrī ko­kus un krūmus ar zaļām lapām nozīmē, ka nākamā vasarā agri jāsēj, ja grib redzēt garus linus, labību un labus kāpostus.

Jaunākās Ziņas, 1923, 292.

DEGUMS.

5638. Kad apdedzina nagus, tad nagi jāpieķer pi e auss ļipiņas, tad vairs degumi nesāp.

H. Skujiņš, Smiltene.

5639. Uz deguma ir jāuzšņauc virsū, tad drīz sadzīst.

P. Zeltiņa, Ikšķile.

5640. Lai izārstētu apdegumu, tad apdeguma vieta jāapsmērē ar purduļiem un jāapkaisa ar sāli.

A. Aizsils, Kalsnava.

5641. Ja kādam gadījies sade­dzināt kādu vietu, degumu vaja­got apsmērēt ar zaķu taukiem, tad tur drīz vien vesels paliekot.

H. Skujiņš, Smiltene.

5642. Kad sadeg pirksts, tad va­jag apsmērēt ar raugu, jo tad ma­zinās sāpes.

A. Klause, Jaunpiebalga.

5643. Ar vītola lapām vajagot mazgāties, tad degumi noejot.

347

Drtfums

. ■ c' A. Krūmiņa, Valka.

5044. Apdegumus vai* ir.arslēt, ja smērē ar skābu krējumu.

A. Aizsilu, Lubāna.

5645. Apmilzumu var izārstēt, ja uzliek biezpienu ar maizi vai speķi.

A. Aizsils, Lubāna.

5646. Ja sadedzina pirkstu, tad vispirms noberzē ar sāli un ap­smērē pēc tam ar sviestu.

E. Barbaka, Rīga.

5647. Apdeguma vietas jāap­smērē ar sviestu vai krējumu, tad ātrāk dzīst.

A. Aizsils, Kalsnava.

5648. Apdegumus var izārstēt, ja piesien vainai zaļu, smalki sa­grūstu sīpolu, kam klāt piebērts vēl sāls. Tad neuzceļas tulznas. Pēc laiciņa nojem un tā vietā uz­liek ceptu sīpolu, tad ātri sadzīst.

A. Aizsils, Lubāna.

5649. Lai degumu izdziedētu, tad uz slimās vietas piektā vakarā šķiļ zibeņus.

F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 195.

5650. Buj-amie vārdi pret apde- dzināšanos ar uguni (latgaliski): Vardivīte guņi kiure uz palāka ak- mistena. Kļova lopa nudzāsuse, ni pļēnīte napļēnēja.

L. Latkovskis, Latgale.

DEGUNS.

348

5651. Reiz Dievs domājis izda­līt degunus. Sabēris viņus lielā kaudzē, saaicinājis ļaudis, parādī­jis tiem degunu kaudzi un teicis, lai ejot izvēlēties. Visi pa galvu pa kaklu devušies turp. Pirmie dabū­juši tos skaistākos. Pēdējiem, tiem slinkākajiem, bijis jāapmierinās ar pārpalikumiem. Dažs dabūjis