Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

Biedēklis Gudrais, cieši turēdams rokās spieķi, cēli klanījās uz visām pusēm.

Viņš bija jaunā uzvalkā, Mirkšķoņi viņam bija izgatavojuši jaunu platmali ar zelta zvārgulīšiem, un Smaragda pilsētas valdnieks nostājās savu pavalstnieku priekšā pilnā parādes tērpā.

Tikpat dedzīgi kā Biedēklis tika godināts Dzelzs Malkas Cirtējs. Visi zināja, ka uz pirmo aicinājumu viņš ieradies palīgā draugam un vīrišķīgi kopā ar to pārcietis visas cietuma grūtības, ka viņš, sevi netaupīdams, kāvies ar Enkina Fleda zaldātiem un atbrīvojis Mirkšķoņu zemi. Un, visbeidzot, viņš bija tik neatvairāmi spīdošs ar mirdzošo piltuvi galvā, ar mirdzošo zelta eļļas kanniņu pie jostas, ar mirdzošo milzīgo cirvi… Izmēģinājās arī viņu pacelt uz rokām, bet tas nebija pa spēkam, un Malkas Cirtējs gāja smaidīdams un klanīdamies starp trokšņaina­jiem Smaragda pilsētas iedzīvotājiem, kas centās piekļūt viņam tuvāk un kaut ar pirkstu piedurties viņa spīdīgajam ķermenim.

Sevišķi sajūsmināti ļaužu bari pulcējās ap Ellu, kas sēdēja uz Lauvas muguras. Visi zināja, ka šī meitene, kas nākusi no zemes aiz augstajiem kalniem un Lielā tuksneša, ir Feja, kas jau otrreiz ieradusies viņu zemē, un nevis viena, bet ar tēvoci Čarlu Bleķu, jūrnieku. Burvju zemes iedzīvotāji nezināja, kas tie jūrnieki ir, jo viņiem nebija jūru, bet viņiem radās vislabākais uzskats par jūrniekiem pēc tā vienīgā viņu pārstāvja, kas tik pašaizliedzīgi bija cīnījies pret viltīgo Urfinu Džīsu.

Cilvēkiem pie Bleķa viss patika: ir viņa milzīgais augums, ir iedegusi seja ar drošām, tālu stāvošām acim, ir laipnais smaids un pat koka kāja, kuras izskats viņos gan radīja maldīgu pārliecību, ka jūrnieki ir cilvēki, kuriem viena kāja no koka.

Ellu un Čarlu Bleķu, kas gāja viņai līdzās, apbēra ar ziediem, viņiem spieda rokas, sievietes apskāva un skūpstīja Ellu, it nemaz nebaidīdamās no Drošsirdīgā Lauvas.

Arī Drošsirdīgajam Lauvam tika sava daļa apsveikumu. Visiem bija zināms, ka viņš atstājis savu meža valstību un uz Ellas aicinājumu veicis tālu ceļojumu uz Mirkšķoņu zemi, pa ceļam, kā par brīnumu, izglābies no briesmīgajiem zobenzobu tīģeriem. Un ka viņš līdz ar Ellu un Čarlu Bleķu rosīgi piedalījies Biedēkļa un Malkas Cirtēja atbrīvošanā no cietuma torņa. Sīkas meitenītes gāja līdzās Drošsirdīgajam Lauvam, izraisīja no savām bizītēm lentes un iepina Lauvam krēpēs, tā ka tās savukārt pārvērtās par tūkstoš bizītēm.

Tauta godināja Dinu Hioru, Faramantu, Lestaru. Atcerējās, kā Dins Hiors un Faramants drošsirdīgi aizstāvēja Smaragda pilsētas vārtus pret Urfina Džīsa kokpauriem; kā mazais Lestars metās zem kājām niknajam kaprālim Elvedam, glābdams no nāves Ellu un viņas draugus…

Bet gandrīz vai vislielākās uzslavas nācās noklausīties Kaggi-Karr. Tā taču bija viņa, kas pagājušajā gadā Biedēklim ierosināja domu iegūt smadzenes, bez kā Smaragda pilsētai nebūtu tik brīnišķīga, pasaulē vienīgā valdnieka, kas piebāzts ar salmiem. Tā bija Kaggi-Karr, kas ar lielām briesmām veica ceļojumu pāri kalniem un tuksnesim uz nevienam nezināmo Kanzasu pēc Ellas un viņas krusttēva, kuri vienīgie varēja sadragāt ļaundari Urfinu Džīsu.

Godināja arī Totiņu, jo viņš bija veicis… Nē, viņš nebija veicis nekādus varoņdarbus, bet viņš tā mīlēja savu mazo saimnieci, tik pašaizliedzīgi bija gatavs tai sekot visās briesmās, ka, protams, bija nopelnījis savu daļu glāstu un uzslavu. Viņu padeva no vienām rokām otrās, par viņu jūsmoja, glaudīja viņa mīksto spalvu, un Totiņa gudrās, melnās ačeles kvēloja triumfā.

Viņš ņurdēja pie sevis:

— Būtu tagad mani redzējis lielībnieks Hektors… galvoju, ka viņš nekad nepiedzīvos tādu godināšanu!

Līdz pat vakaram ilga tautas svētki, dziesmas, dejas, rotaļas. Bet vakarā Mirkšķoņi devās atpakaļ uz dzimteni. Dzelzs Malkas Cirtējs negāja Mirkšķoņiem līdzi. Viņš biia nolēmis pabūt kopā ar Ellu to laiku, ko viņa vēl pavadīs Burvju zemē.

Smaragda zemes pilsētnieki un fermeri pārnakšņoja laukā un no rīta jautrā barā devās atpakaļ. Viņi veda līdzi atbruņotos koka zaldātus un policistus.

Urfins Džīss gāja viens, viņu neielenca sardze, tieši otrādi, cilvēki vairījās no viņa, un drūmo seju un naidpilno skatienu ieslēgtais bijušais diktators jutās daudz sliktāk nekā tad, ja viņu būtu iesēdinājuši cietumā.

Urfinam nesasēja rokas, viņa kājas bija brīvas, bet kurp viņš varēja aizbēgt zemē, kur viņu neieredzēja, šķiet, katrs krūms un katrs akmens?…

Tuvojoties Smaragda pilsētai, Čarls Bleks, pateicoties savam lielajam augumam, pirmais ieraudzīja pie tās vārtiem ļaužu pūlīti dīvainās pozās. Tuvāk pieejot, kļuva redzams, ka šie cilvēki stāv uz ceļiem, bet pēc tam varēja tajos pazīt bijušā karaļa rīkotājus un padomniekus. Jau iepriekšējā vakarā, uzdzirduši par Urfina Džīsa armijas sagrāvi, viņi bija nolēmuši padoties labprātīgi un ar grēku nožēlu atvieglot savu likteni.

Tagad nodevēji stāvēja uz ceļiem vecos, nodriskātos apģērbos, zemu noliekuši kailās galvas un apbēruši tās ar pelniem. Bet starp viņiem nebija visnekrietnākā nodevēja Rufa Bilāna, kurš pirmais nodeva dzimto pilsētu, ielaizdams tajā ienaidnieku.

Nopratināšanā noskaidrojās, ka Rufs Bilāns nozudis jau vakarā. Zēni, kas spēlējušies pie vārtiem, redzējuši, ka Bilāns aizskrien cietuma torņa virzienā. Acīm redzot, viņš bija paslēpies tur.

Dzelzs Malkas Cirtējs, jūrnieks Čarls un Lestars devās turp ziņkārīgo pulka pavadībā. Uz laukumiņa un torņa iekšpusē bijušo karaļa rīkotāju neatrada. Bet pēc drēbju skrandām, kas bija aizķērušās durvju caurumā, kļuva skaidrs, ka nodevējs izlīdis pa caurumu un paslēpies pazemes ejā, par kuru uzzinājis, izmeklējot lietu par Biedēkļa un Malkas Cirtēja bēgšanu.

— Es viņu panākšu, — teica Dzelzs Malkas Cirtējs, piedauzīdams ar cirvja kātu pie zemes.

— Es iešu tev līdzi, — pieteicās Čarls Bleks.

— Es arī, — paziņoja Lestars.

Bet Malkas Cirtējs atteicās no palīdzības.

Viņš gāja pa pazīstamo eju, pa kuru tie bija bēguši pēc atbrīvošanas no cietuma torņa.

Pagājies pa garo koridoru, Malkas Cirtējs iesoļoja Sešķepaiņa alā. Viņa dzelžainie soļi dunēja zem klinšainajām velvēm. Un viņš, tumsā redzēdams tikpat labi kā gaismā, pamanīja, ka tālumā svaidās maza, resna cilvēka figūra.

Aklas, neprātīgas bailes trieca Rufu Bilānu uz priekšu.

Malkas Cirtējs, dzīdamies tam pakaļ, sauca:

— Nāc atpakaļ, trakais cilvēk! Tur tevi gaida nāve!

Bet bēglis nogriezās kaut kur sānis un nozuda šauro

akmens eju labirintā. Malkas Cirtējs to meklēia ilgi un bez panākumiem. Tad viņš griezās atpakaļ, un kopš tā laika Rufa Bilāna liktenis ilgi palika nezināms.

Kopā ar galveno rīkotāju pili bija atstājis ūpis Huamoko. No uzvarētājiem viņš negaidīja nekā laba. Pilsētā uzskatīja, ka Huamoko palīdzējis Urfinam Džīsam viņa ļaunajās burvībās, kaut gan īstenībā Urfins pēdējos mēnešos nebija griezies pie ūpja pēc padomiem.