Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

— Kur tie radušies? — jautāja Fleds, parādīdams kinžalus.

— Saglabājušies no seniem laikiem, kad mūsu zeme vēl veda karus, — atbildēja vecākais meistars.

— Bet vai jūs varat izgatavot tādus kinžalus?

— Esam veikuši arī grūtākus darbus, — teica meistars.

— Mēs izlabojām mūsu valdnieku, Malkas Cirtējā kungu, un tam ir ļoti sarežģīts mehānisms. Bet kam jums vajadzīgi kinžali, gaļu griezt ir ērtāk ar nazi.

Enkins Fleds necieta pretimrunāšanu.

— Nespriedelēt! — viņš uzkliedza, piesperdams ar kāju, un Mirkšķoņi sāka mirkšķināt ātrāk nekā parasti.

— Iztaisīt piecus, nē — desmit tādus kinžalus, un lai griezumi katram būtu citādāki. Laiks — viena nedēļa. Ja nepagūsiet… nu, tad jūs redzēsiet, ko nozīmē darīšana ar Enkinu Fledu!

Meistari nometa visus darbus pie malas un taisīja kin­žalus. Fleds pakāra tos pie sienas lielajā pils zālē uz paklājā fona, un šī izstāde viņam patika. Bet pārvaldnieks nolēma, ka tā būs vēl iespaidīgāka, ja kinžalu skaitu pavairos.

Kopš tā laika meistariem nebija miera. Viņiem vajadzēja taisīt kinžalus un īsus, garus un līkus zobenus… Pārvaldnieks augas dienas pavadīja zālē, pārvietodams savu ieroču kolekciju gan šā, gan tā… Paņēmis rokās zobenu vai kinžalu, resnais, īskājainais Fleds paukoja, iztēlodamies, ka cīnās ar burvi vai šausmīgu briesmoni. Īstenībā viņš būtu baidījies uzbrukt pat aitai un jutās drošs tikai nikno kokpauru aizsardzībā.

Ella un viņas draugi devās uz austrumiem. Viņu ceļš veda pa tām pašām vietām, kur viņi pagājušajā gadā veica karagājienu pret Bastindu. Tagad viņi gāja pret jaunu ienaidnieku, pret Enkinu Fledu un viņa kokpauriem.

Atbrīvotāju armija pagaidām sastāvēja no diviem karavīriem: Dzelzs Malkas Cirtēja un Drošsirdīgā Lauvas. Bet neviens neiedrošinājās noliegt, ka šie divi bija daudzu jo daudzu parasto, ar tādu drosmi un spēku neapveltītu zaldātu vērti.

Un tā armija virzījās uz austrumiem, pārvarot akme­ņaino augstieni, kas šķīra Smaragda zemi no Mirkšķoņu zemes.

Dzelzs Malkas Cirtējs ar labpatiku ieklausījās, kā viņam pie katra soļa krūtīs pukst sirds, bet Biedēklis risināja galvā aritmētikas piemērus, kurus pēc viņa lūguma tam uzdeva Ella.

Beidzot viņi nonāca tajā vietā, kur beidzās ceļš, ko Dzelzs Malkas Cirtējs bija bruģējis uz Smaragda pilsētu. Te pirms dažiem mēnešiem Malkas Cirtēju bija sastapusi Kaggi-Karr, ierazdamās kā ziņnese no Biedēkļa, un te mētājās veseris, ko Malkas Cirtējs nometa, steigdamies palīgā draugam. Veseris nevienam nebija vajadzīgs, un to arī neviens, kā tikai Dzelzs Malkas Cirtējs, nevarētu pacelt.

Malkas Cirtējs satvēra veseri, pavicināja virs galvas un ar svilpienu pāršķēla gaisu.

Visi izbrīnā iesaucās un pietupās.

— Spēciņš vēl turas, — labsirdīgi noteica Malkas Cirtējs.

— Lai kokpauri piesargās! — dusmīgi atsaucās Biedēklis.

Šeit, kur sākās labs ceļš uz Violeto pili, armija nolēma pirms kara darbības sākuma apstāties.

Kaggi-Karr gribēja nosūtīt izlūkos kādu izkāmējušu zvirbuli, kas turpat tuvumā knābāja zāles sēkliņas, bet neiedrošinājās tam uzticēt tik atbildīgu uzdevumu.

— Lidošu pati, — viņa teica. — Personīgi noskaidrošu, cik lielu karaspēku te atsūtījis Urfins Džīss.

Viņa jau gatavojās aizlidot, bet Dins Hiors, ko Biedēklis bija paaugstinājis par feldmaršalu, viņu aizturēja.

— Jānosūta ienaidniekam izaicinājums, — viņš teica, sukādams ar ķemmīti garo bārdu.

— Labāk uzbrukt pēkšņi, — iebilda Kaggi-Karr.

— Pēkšņums bieži vien izšķir kaujas iznākumu.

— Feldmaršalam taisnība, — iejaucās Biedēklis.

— Labāk izsaukt pretinieku klajā laukā, citādi tas var ieslēgties pilī, bet aplenkšana — tā nav tik vienkārša lieta, to es zinu no pieredzes.

— Un ja nu Enkins Fleds nenāks kauties klajā laukā? — jautāja štāba priekšnieks Čarls Bleks.

— Mēs uzrakstīsim tādu vēstuli, ka viņš nāks, — apgalvoja feldmaršals. — Es pazīstu šo Fledu, tas ir šausmīgi patmīlīgs cilvēks.

Un, lūk, virspavēlnieks un viņa palīgi ķērās pie izaicinājuma sastādīšanas. Viņi ilgi sprieda un strīdējās, kamēr beidzot vēstule bija uzrakstīta uz papīra, kas atradās Čarlam Blekam, un Kaggi-Karr aizlidoja ar vēstuli knābī.

Enkins Fleds simto reizi pārkārtoja savu ieroču kolekciju, kad pie viņa ienāca ķēkša Fregoza.

— Pārvaldnieka kungs, — viņa teica, — tur pie jums ieradies prela… parle… perlaturmans!

— Kas? — ieaurojās iztraucētais Fleds.

— Nu, es nezinu, — Fregoza pakāpās atpakaļ. — Vispār jūs grib satikt…

— Ielaist! — pavēlēja pārvaldnieks un katram gadī­jumam apbruņojās ar asu kinžalu.

Durvis atvērās, un zālē cienīgi ienāca vārna. Enkins Fleds nevarēja novaldīt smieklus.

— Tad tu esi tas peral… manturs?

— Lūdzu piedošanu! — skarbi atbildēja Kaggi-Karr, uzlaizdamās uz galda un nolikdama sev līdzās vēstuli.

— Es pie jums kā parlamentāris no virspavēlnieka Dina Hiora.

Klausīdamies skaidro un sakarīgo vārnas runu, Enkins Fleds apstulba. Viņš bija tik pārsteigts, ka pat uzrunāja vārnu ar "jūs".

— Bet jūs… klausieties, es nekā nesaprotu! Kāds virspavēlnieks Dins Hiors? Es zinu tikai sava pavēlnieka

visvarenā karaļa Urfina Pirmā armiju, bet to komandē ģenerālis Lans Pirots!

— Izlasiet šo ultimātu, un jūs visu sapratīsiet, — vēsi aizrādīja Kaggi-Karr un uzlaidās uz skapja, katram gadī­jumam tālāk no pārvaldnieka.

Enkins Fleds atvēra papīra lapu, sāka lasīt un pietvīka. Papīrs vēstīja:

"Ultimāts.

Mēs, Smaragda pilsētas valdnieks Biedēklis Gudrais un atbrīvošanas armijas virspavēlnieks feldmaršals Dins Hiors, ar šo uzaicinām jūs, Enkinu Fledu, tā sauktā karaļa Urfina Pirmā vietnieku, atbruņot jūsu zaldātus un nodot bez kaujas Violeto pili. Tādā gadījumā sods par dzimtenes nodevību jums ierobežosies tikai ar to, ka jūs desmit gadus skaldīsiet akmeņus un bruģēsiet ceļus Mirkšķoņu zemē.

Ja jūs nepieņemsiet šos jums ārkārtīgi izdevīgos noteikumus, iznāciet kauties klajā laukā. Un, kaut arī mēs varam pret jūsu spēkiem likt pretim vienu vienīgu cīnītāju, mēs tomēr esam pārliecināti par uzvaru, jo cīnāmies par brīvību, pret jūsu viltus pavēlnieku, tā saukto karali Urfinu.

Biedēkļa Gudrā un feldmaršala Dina Hiora vietā parakstījies

Čarls Bleks."

Izlasījis vēstījumu, Enkins Fleds ilgi un ņirdzīgi smējās.

— Armija! Ar vienu pašu kareivi! Viens kareivis un vesels bars priekšnieku. Un tie vēl domā uzvarēt mani, viņa augstības visvarenā karaļa Urfina Pirmā vietnieku! Viņiem pietiek nekaunības likt man, Enkinarn Fledam, padoties un iet ceļus bruģēt! Ha-ha-ha! Ei, jūs, lampanerper! Pasakiet tiem, kas jūs sūtīja, ka es iziešu kauties klajā laukā un satriekšu viņus, un saņemšu gūstā, un likšu pašiem skaldīt akmeņus!

Kaggi-Karr to vien vajadzēja. Viņa acumirklī atstāja pili, bet pārvaldnieks izsauca kaprāli Elvedu un pavēlēja tam vadu sakārtot kaujai.

Dzelzs Malkas Cirtējs gaidīja ienaidniekus plašā lau­kumā jūdzes attālumā no Violetās pils. Viņš stāvēja viens, brīvā pozā, nolaidis veseri pie kājas, un neizskatījās pārāk bīstams pretinieks. Ella ar Totiņu, Biedēklis, Čarls Bleks, Dins Hiors un Faramants stāvēja attālāk kā mierīga, neap­bruņota grupa, tikai jūrnieks turēja gatavībā laso.