Andris Grūtups - Observators

"Dīvaini..." nodomāja Iltners. "Es taču Džemmai jau pirms sapul­ces teicu, ka nav cita varianta, kā izslēgt Jurģi... Taču šie abi kaut ko nav sapratuši..." 261

Apburto loku pārrāva Jānis Anmanis. Cilvēks jauns un straujš. Runāja interesanti, taču nedaudz dīvaini... Brīžiem tāda intonācija, ka jāsmejas...

Anmanis iesāka raiti:

"Jurģa Skulmes nodarījums met ēnu uz visu mākslinieku kolek­tīvu. Ko domās visi tie tūkstoši, kuri lasīja avīzi, noskatījās televīzijas pārraidi... Mākslinieks... un pēkšņi noziedznieks. Man šķiet, ka mums vajadzētu kādā lielākā sapulcē to visu pārrunāt... Kas tie ir par gadīju­miem, kad cilvēks nonāk uz apsūdzēto sola? Mākslinieki taču bieži brauc uz ārzemēm un var nokļūt dažādās situācijās... Es domāju, ka Jurģi Skulmi vajag izslēgt no Mākslinieku savienības..." 262

Iltners atviegloti uzelpoja. Vismaz viens skaidri un gaiši pateica, ka Skulme jāizslēdz... Redz kā?! Jauns vēl tas Anmanis, bet runā pareizi... Kā no grāmatas. Arī par ārzemēm pateica... Prieks klausīties.

Nu maisam gals vaļā. Nākamais uzstājās Ojārs Ābols. Par viņu šaubu nebija. Cilvēks uzticams. Četrdesmitajā gadā nostājies komunis­tu pusē. Vēl pēc gada pieteicies Latviešu Strēlnieku divīzijā.

Ābols runāja ļoti īsi un šķietami loģiski:

"Mēs no Mākslinieku savienības," uzsāka Ābols, "esam izslēguši cilvēkus par dzeršanu un pļēgurošanu. Taču Jurģis izdarījis daudz smagāku pārkāpumu. Es pievienojos tiem, kuri liek priekšā viņu izslēgt no Savienības. Nezinu, kā viņš skatās uz mūsu organizāciju... Taču, ja viņam nepatīk mūsu kārtība un iekārta?!" kāpinādams toni, dusmās šņāca runātājs. "Ja viņš to nomelno?! Tad būs pareizi, ka Jurģis Skulme no mūsu kolektīva aiziet..."

Kā nākamais pieteicās Kārlis Dobrājs. Interesants vīrietis. Izteik­smīga bārda... ūsas. Arī sejas vaibsti savdabīgi. Pati uzstāšanās gauži īsa, bet noteikta un precīza.

"Ja māksliniekam nav pieņemami mūsu organizācijas statūti, kāpēc viņu te turēt?" retoriski vaicāja Dobrājs. "Tas būtu pretrunā ar loģiku. Ja Jurģis nav uzskatījis par iespējamu sargāt Mākslinieku savienības godu, viņam nav vietas mūsu kolektīvā..." 263

Viedoklis ass un nesaudzīgs. Arī retorika skarba. Kaut kas no piecdes­mito gadu stila. Tad tīrīja kadrus un teica — kolektīvā tādiem nav vietas...

Tad piecēlās Džemma Skulme... Skaista sieviete. Gari blondi mati. Arī sejas pantos klasisks skaistums. Pati slaida un sportiska. Mugurā piegulošs tumšs džemperis ar paaugstinātu kaklu. Iespaids elegants. Vienīgi acīs tāds kā skarbums un aukstums...

Dāma gudra un pašapzinīga. Arī valoda tāda pati.

"Jurģis Skulme ir mans brālēns," lietišķi uzsāka Džemma, "taču mums nekad nav bijis cieša kontakta. Arī garīgā ziņā viens otru nesapratām. Viņš droši vien meklēja tādu vidi, kurā varētu justies apmierināts. Noklausoties televīzijas pārraidi un redzot to vēstuli, Jurģi vairs nevaru uzskatīt par cilvēku... Viņš vienkārši ir maniaks!!!" 264

Pēc pēdējiem Džemmas vārdiem klātesošie saskatījās... Tādus dusmu uzplūdus viņi nebija gaidījuši... Jurģis taču Džemmas radinieks... Kā viņa tā?!" 265

Taču māksliniece runāja no sirds. Kā domāja, tā arī runāja. Uz Jurģi sen krājies naids... Šis cilvēks viņai nepatika... Mūždien neapmierināts un īgns. Brīžiem pat šķita, ka Jurģis viņu skauž... Pašam nevedas un tad izgāž žulti uz līdzcilvēkiem.

Ja tā tīri cilvēciski, tad Džemmai vienīgajai bija morālas tiesības tā izteikties. Jurģis viņas radinieks... Tuvs cilvēks var atļauties daudz ko pateikt... Citiem tādu tiesību nav...

Nākamais runātājs daudz diplomātiskāks un pielaidīgāks — revī­zijas komisijas priekšsēdētājs Pētersons.

"Jurģis savulaik ir izdarījis daudz laba," uzteica kolēģis. "Viņš vāca materiālus par mākslinieku daiļradi. Darīja to fanātiski. Arī revīzijas komisijā bija aktīvs. Kas to varēja iedomāties, ka viņš nostāsies uz tik slidena ceļa. Taču..." iepauzēja Pētersons, "ja viņš ar savu darbu pie­rādīs, ka ir cienīgs būt par mākslinieku kolektīva locekli, mēs viņu no jauna uzņemsim mūsu savienībā..."

Pēdējais vārdu ņēma pats valdes priekšsēdētājs Iltners.

"Jurģis Skulme taču pats atzinis, ka rīkojies negodīgi pret padomju sabiedrību!" rezumēja priekšsēdis. "Tagad viņš izcieš sodu. Es ne­domāju, ka mēs viņu jebkad būtu atstūmuši. Skulme fanātiski strādāja: gleznoja, piedalījās izstādēs un vāca materiālus par citiem mākslinie­kiem. Tajā pašā laikā viņš rīkojās negodīgi pret saviem kolēģiem."

Ar šo rezumējumu sēdi beidza. Balsojums Jurģim nelabvēlīgs. Lielais vairums par viņa izslēgšanu. Tikai divi cilvēki balsojuši pret — Uldis Zemzaris un Bruno Aide. 266

"Apspriede laba..." nodomāja majors Līnis, "trūkst tikai vienotības."

Viņš klusi bija sēdējis Iltnera kabineta stūrī. Visu redzējis un dzirdējis. "Nekas... nekas," pavīpsnāja majors, "gan jau palabosim. Nobalsos otrreiz!" 267

Un, tiešām — jau nākamajā Mākslinieku savienības prezidija sēdē klātesošie iepazinās ar Ulda Zemzara un Bruno Aides iesniegumiem.

"Izplatījušās runas," rakstīja Zemzaris, "ka pagājušā sēdē es un Bruno Aide it kā aizstāvējām Jurģi Skulmi. Tā nav taisnība. Toreiz nebi­ju pret sodīšanu... Viedokļi dalījās tikai jautājumā par sodu. Tagad lūdzu ierakstīt, ka es pievienojos vairākuma viedoklim..."

Arī Aide mainīja savu pozīciju un piekrita Jurģa Skulmes izslēg­šanai. 26"

Septiņdesmit astotā gada sešpadsmitajā februārī Skulmi no Māk­slinieku savienības izslēdza. Lēmumu pieņēma vienbalsīgi... 269

***

Tūlīt pēc Skulmes notiesāšanas operatīvo lietu "Poļot" izbeidza. Lidojums bija noslēdzies. Skulme nolikts pie vietas... Taču drošības komiteja savu darbu turpināja...

Dzintars Līnis un Fridrihs Straube-Strauss savu uzdevumu izpildījuši. Nu kārta citiem... Pie darba ķērusies jauna drošībnieku brigāde... Cits daļas priekšnieka vietnieks. Arī operatīvais darbinieks cits... (*Grāmatas autoram ir zināmi VDK darbinieki, kuri nodarbojas ar Skulmes operatīvo uzraudzību. Taču, pēc vienošanās ar autoru, darbinieku uzvārdi netiek izpausti) Taču uzdevumi vecie — visu redzēt, dzirdēt, saprast un novērtēt...

Jurģi Skulmi kontrolēja un pieskatīja. Raudzījās, ar ko viņš tiekas, ko runā un kā uzvedas. Varbūt atgriezies pie vecajiem grēkiem? Atsācis sludināt pretpadomju uzskatus?!

Lai pārbaudītu cietumnieku, piesūtīja kādu bijušo klasesbiedru... Ciemos pie Skulmes atbrauca Normunds Vijups. Šķita tāds ātrs un nevaļīgs. Teicās, ka jāsteidzas atpakaļ uz Rīgu. Stāstīja, ka drīzumā braukšot uz Somiju. Iecerējis sastapt Bruno Kalniņu. Varbūt Jurģis grib sveicienus nosūtīt?! Varbūt kādu ziņu nodot?!

Taču klasesbiedrs tāds dīvains... Diena pavēsa, bet Normunds nosvīdis. Tāds satraucies un uzvilkts...

Vēlāk apkārtnes ļaudis stāstīja, ka attālos kaimiņos gaidījusi kāda mašīna. Agrāk neredzēti cilvēki vaļojušies un nervozējuši. Lai īsinātu laiku, spēlējuši kārtis. Taču partija nevedusies. Spēlmaņi tādi izklai­dīgi... Skatās vien pa malām un kādu gaida... 270Tā vismaz šķita. Bet var­būt tikai māņi un iedomas.

Septiņdesmit astotā gada trīsdesmitajā novembrī drošībnieki iero­sināja jaunu operatīvo lietu. Nosaukums intriģējošs — "Ģeļec"... 271Šeptmanis... Darījumu cilvēks... Tāds, kas vienojies un noslēdzis lī­gumu... Jautājums tikai viens — par ko cilvēks vienojies? Par ko noslēdzis līgumu? Jautājums būtisks... Tā uzreiz nemaz neatbildēsi...