Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Senbabilonija ir pazīstama ar stingriem valsts likumiem, kuru izveidē arī galvenie nopelni bijuši tieši valdniekam Hammurapi. Viņa valdīšanas laikā likumi apkopoti, sakārtoti un izveidoti kā rakstītu likumu kodekss. Tādēļ tas ieguvis nosaukumu "Hammurapi likumi". Daudz dažādu paragrāfu, kurus aptver šis kodekss, regulē visu valsts iekārtu, sākot no mājas un ģimenes dzīves līdz oficiāliem valsts reglamentiem. Šos likumus Hammurapi pavēlēja iekalt akmens stabā. Tika izmeklēts īpaši cietas šķirnes akmens - bazalts. Šāds 2 m augsts (ar 70 cm diametru) stabs no visām pusēm noklāts ar smalkā ķīļrakstā iekaltiem likumu tekstiem. Akmens staba augšējā daļā izveidots skulpturāls cilnis, kurā mākslinieks attēlojis valdnieku Hammurapi Saules dieva Utu (arī Šamašs) priekšā. Tādējādi simboliski tiek norādīts, ka Hammurapi šos gudros likumus saņēmis no paša augstā dieva.

Milzīga nozīme Senbabilonijā bija debesu spīdekļu kultam. To nemainīgajā un brīnumainajā kustībā, kas ir tik noteikta un likumsakarīga, Senbabilonijas iedzīvotāji saskatīja dieva gribas izpausmi. Uzmanība pret zvaigznēm un planētām rosināja ātru matemātikas un astronomijas zinātņu attīstību. Tādējādi bija pilnveidota no senās Šumeras pārmantotā t.s. sekstadeci - mālā skaitīšanas sistēma (tās pamatā skaitlis 60), kura saglabājusies vēl šodienas laika mērīšanā - minūtēs, sekundēs. Tieši Senbabilonijas astronomi pirmie cilvēces vēsturē Izskaitļoja Saules un Mēness kustības likumus, izskaitļoja aptumsumus un šai ziņā Ir apsteiguši ēģiptiešus. Tomēr senbabilonieši savus zinātniskos pētījumus un atklājumus cieši saistīja ar maģiju un zīlēšanu. Zinātne un maģisko formulu pārvaldīšana bija pētnieku, gaišreģu un priesteru privilēģija.

Ilgu laiku Senbabilonija bija spēcīgākā Mezopotāmljas valsts. Tomēr pamazām tā sāka pagurt - nāca mazāk veiksmīgi valdnieki, nemitīgi iebruka svešzemju karapulki. Arvien varenāka Mezopotāmijā sāka kļūt cita valsts - Asīrija.

Laikā no 883. līdz 876. g. p.m.ē. slavenākais Asīrijas valdnieks Ašurnasirapals pakļāva savai varai visu Mezopotāmiju, kā arī daudzas citas zemes, izvēršot Asīriju par varenāko tā laika lielvalstī ar spēcīgu vergturu despotiju.

Asīrijas kultūru galvenokārt noteica pasaules kundzības ideja, tai bija svarīgi slavināt valdnieka varu.

Līdz ar to kultūras izpausmju centrā ir kareivigums, skarbums, nežēlība, pārsteidzošs greznums. Šīs pazīmes viskoncentrētāk apvienojās Asīrijas valdnieku piļu arhitektūrā, to mākslinieciskajā apdarē. Pilis, kas celtas Ašurnasirapalam II, bet it īpaši Saragonam II un Ašurbanipaiam, bija milzīgi arhitektūras kompleksi. Tajos apvienojās oficiālās dzīvojamās un saimniecības telpas, koridori un dažādas ejas. Piļu kompleksi bija nocietināti ar bieziem mūriem. Tajos obligāti ietilpa templis un līdzās tam - zikurāts. 1843. g. arheologi atklāja valdnieka Saragona II pili Dur - Sarukinā (tagad Horsbadē). Tika konstatēts, ka šajā pils kompleksā bijis templis un septiņu pakāpju zikurāts. Ieejas šajā pilī veidotas kā masīvas arkas, kuru sānos novietotas vairāk nekā sešus metrus augstas fantastiskas būtnes ("šedu") ar ērgļa spārniem, vērša ķermeni un cilvēka galvu. Šīs skulptūras raisīja trauksmes, uzbrūkoša draudīguma un kustības iespaidu. Bez šedu tēliem valdnieku pilīs bija izveidotas visdažādāko dzīvnieku skulptūras, šeit atradās arī t.s. spārnoto ģēniju tēli, kuru uzdevums bija iedvest uzvaras idejas.

Sargona II pils apdarē sāka ieviest glazēto ķieģeļu sienu apdares. To spilgtā krāsainība un glazūru spulgums radīja īpaši greznu un dekoratīvu iespaidu.

1849. gadā arheologs 0. Leijards atklāja vislielākās aariešu galvaspilsētas Ninīves atliekas, kurā, savukārt, visnozīmīgākais atradums bija valdnieka Ašurbanipala pils. Pils kompleksā, arheologa paša vārdiem runājot, viņš konstatēja "ne mazāk kā septiņdesmit zāles, istabas, koridorus, sienas, kas gandrīz bez izņēmuma bija klātas ar alabastra* skulptūrām - karavīriem, triumfiem un Asīrijas valdnieku uzvarām. Šajā manis atklātajā ēkas daļā bija atrasti apmēram 9880 pēdu jeb gandrīz 2 jūdzes bareljefu no 27 portāliem, kurus noformēja gigantiski spārnoti vērši un lauvas - sfinksas." [33]

Šajos daudzajos ciļņos uzsvērts skarbums, trauksme, iznīcības un dzīvības trauslā robeža. Cilnī "Ievainotā lauvene" mākslinieciskā kāpinātībā "izkliegta" dzīvības alka un nāves baisma. Šo stihiju būtība atklāta ar Mezopotāmijai tik būtisko mentalitāti. Šķiet, attēlotā dzīvnieka tēls pauž to pašu dzīvības un iznīcības filosofiju, ko savā poēmā "Par nevainīgo cietēju" teicis kāds Asīrijas dzejnieks:

"Kas vakar dzīvs vēl bija, šodien mirst.

Kas vakar trīcēja, tas šodien atkal priecīgs.

Vēl vienu dienu dzied viņš, ari līksmo,

Tas paiet - un viņš atkal rūgti raud." [34]

Viens no NiniVes izcilākajiem atklājumiem bija bibliotēka, kuru 7. gs. p.m.ē. bija savācis valdnieks Ašurbanlpais, pats izglītotākais Asīrijas šī posma cilvēks. Kopumā bija atrasts aptuveni 24 000 ķīļraksta plāksnīšu. Tā bija milzīga sensācija, un, lai interpretētu šī atraduma nozīmīgumu, tika likti pamati jaunai zinātnei - ts. astroloģijai. [35]

612. gadā p.m.ē. Asīrijas pilsētu Ninīvi iekaroja Bābeles (ari Babilonas) pilsētas valdnieks Nabopalasars. Ninīve tika pilnīgi nopostīta. Hegemonija no jauna pārgāja Bābeles rokās. Bez politiskās varas te koncentrējās arī visi lielākie tirdzniecības un amatniecības mezgla punkti. Tādēļ ari 7. un 6.gs. p.m.ē. ieguvis Jaunbabilonijas kultūras posma nosaukumu.

Visiespaidīgākais Jaunbabilonijas valdnieks bija Nebukadnecars II (604.- 562. g. p.m.ē.), kurš ieturēja spēcīgu iekarotāja politiku un izpleta valsts robežas, pakļaujot Sīriju un Paiestnnu. Vienlaicīgi viņš piekopa grandiozu piļu un tempļu celtniecību. Daudz ziņu par Bābeles pilsētas apbrīnojamo uzplaukumu viņa valdīšanas laikā atstājis sengrieķu autors Hērodots, vissīkāk aprakstot Bābeles pilsētas zikurāta (ts. Bābeles torņa) celtniecību, kas daudzo zikurātu vidū ir pats lielākais un greznākais.

Vispār, arhitektūra Jaunbabilonijā bija vadošais mākslas veids. Arī līdz mums nonākušo arhitektūras pieminekļu atliekas liecina par šo pasaulīgo "godību".

Bābele ir bijusi milzīga ģeometriska plānojuma pilsēta (tās ielas krustojās taisnos leņķos). Pilsētā bija 33 tempļi un 600 nelielu svētnīcu un ielu altāru. Bābeles citadele (galvenā, centrālā pilsētas daļa) bija apjozta ar trijām milzīgām sienām. Pirmā no tām -7m bieza, otrā - 7,8 m bieza, trešā - 3 līdz 3,8 m bieza. Šīs varenās sienas pēc Mezopotāmijas tradīcijām bija celtas no neapdedzinātiem ķieģeļu blokiem, kas no ārpuses aplikti ar pusapdedzinātiem vai apdedzinātiem ķieģeļiem. 250 sargtorņi pacēlās virs sienu augšējās joslas, veidojot vienlaicīgi dekoratīvu izciļņu ritmu.

No ziemeļu puses Bābelē veda t.s. Ištaras vārti (šodien tie rekonstruētā veidā atrodas Berlīnē, Pergamona muzejā), kas bija vistuvākie Nebukadnecara pilij un tādēļ - visgreznākie. Četri vareni 9 m augsti vārtu stabi (torņi), veidoti no pusapdedzinātiem ķieģeļiem, ir šo vārtu galvenais pamatelements. Šos stabus savstarpēji savieno 4,5 m plats arku loku pārsegums. No ārpuses vārti ir segti ar spilgti ziliem glazētiem ķieģeļiem. Uz zilā fona ar spilgtu dekorativitāti izceļas fantastisku dzīvnieku tēli, kas veidoti ciļņa tehnikā, izmantojot glazētu daudzkrāsainu keramiku.

Aiz Ištaras vārtiem sākās galvenā ieeja pilsētā - t.s. procesiju ceļš, kas taisns kā stīga veda garām Nebukadnecara II pilij uz galveno - dievam Mardukam veltīto E Sagilas templi un lielo zikurātu.