ZENONS KOSIDOVSKIS - BĪBELES STĀSTI

Tāpat kā ījaba grāmata, arī Daniēla grāmata dzīvības su­las smēlusies svešā mitoloģijā. Ugaritas izrakumos atrasta poēma, kas radusies 14. gadsimtā pirms m. ē. Tajā aprakstīti kāda Daniēla un viņa dēla Ahata likteņi. Tās varonis bijis gudrs un taisnīgs tiesnesis, kurš iestājies par atraitnēm un bā­reņiem. No šīs poēmas tad nu arī ebreji acīmredzot aiz­guvuši ieceri savam nostāstam par Daniēlu.

Daniēla grāmatas apokaliptiskajā daļā ietverti pravietojumi par četru cita citai sekojošu valstu parādīšanos: babiloniešu, persiešu, mēdiešu un grieķu. Nepārprotami norādījumi uz Jeruzalemes dievnama apgānīšanu, kas notika Antioha Epi- fāna valdīšanas laikā 167. gadā pirms m. ē., liecina, ka Da­niēla grāmata savu tagadējo veidu ieguvusi helēnisma laik­meta vēlīnajā posmā. To, starp citu, apstiprina arī aramiešu- ebreju tekstā sastopamie daudzie grieķu vārdi.

Ebrejiem tie bija grūti laiki, kad viņi cīnījās par savu reli­ģisko neatkarību. Pravietojumiem vajadzēja uzmundrināt no­māktos tautas brāļus un stiprināt viņu cerības uzvarēt. Kvēla patriotisma caurstrāvotās vīzijās Daniēla grāmata pasludina ebrejiem Cilvēka dēla atnākšanu, kurš viņus atbrīvos no sve­šinieku spaidiem. Tāpat tā sludina dieva valstības iestāšanos un mirušo augšāmcelšanos, pasaulei ejot bojā. Taču šīm mesiānisma idejām nav determiniska rakstura. Pravietojums piepildīsies tikai tad, kad cilvēki šķīstīs savas sirdis no grē­kiem un kļūs taisnīgi.

Kā redzams, Daniēla grāmata, tāpat kā praviešu un ījaba grāmatas, pasvītro cilvēka personisko atbildību dieva priekšā. Tās mesiānisma idejas dziļi ietekmēja sākotnējo kristietību, un Daniēla grāmatā pieminētais Cilvēka dēls kļuva par Jē­zus Kristus tituli.

Pie šīs pašas alegorisko tautas leģendu grupas pieder arī Jonasa grāmata. Vētrainās un gleznainās pravieša peripētijas ir tipisks ebreju folkloras veidojums, taču pētniekiem ir aiz­domas, ka šā nostāsta pirmsākumi slēpjas mums nezināmā mezopotāmiešu mītā. Lielā zivs vai jūras nezvērs, kurš aprijis Jonasu, pārāk uzkrītoši atgādina mītisko haosa pūķi Tiamatu.

Jonasa grāmata noteikti radusies pēc Bābeles gūsta. Bī­beles tekstu skaidrotāji daudz pūlējušies, mēģinādami iztul­kot tās šķietami alegorisko jēgu. Izraēlam, — viņi saka, — piekrīt pravietiska misija citu tautu vidū, bet, tā kā šis uz­devums palika neizpildīts, to pēc Jahves gribas aprija bries­monis Nabuhodonosors.

Mums tomēr daudz svarīgāka šķiet fabulas noslēgumā ietvertā pamatdoma. Kad Jonass sapīka par to, ka Ninīve pa­lika neizpostīta, Jahve viņam sniedza uzskatāmu pamācību taisnīguma izpratnē. Ja jau Jonasam kļuva žēl nokaltušā auga, vai tad Jahve varēja neapžēlot lielu pilsētu, kur līdzās grēci­niekiem dzīvoja taisnīgi ļaudis, bērni un nevainīgi dzīvnieki? Cik liels solis šeit sperts uz priekšu priekšstatos par Jahvi, salīdzinot ar Mozus, Jozuas vai soģu laika Jahvi! [22]

Visām šīm idejām, kuras iedīglī mēs sastopam Jeremijas, Jesajas un Ecēhiēla pravietojumos, kā arī didaktiskajos no­stāstos, vajadzēja, protams, radoši ietekmēt reliģisko koncep­ciju tālāko attīstību. Spilgtu gaismu uz šā interesantā pro­cesa norisi meta Nāves jūras piekrastes alās atrastie tīstokļi. Beduīnu taāmiru cilts gani 1947. gadā apmetās atpūsties klin­šainā apvidū netālu no Ain-Fešas avota. Un tad mazs arābu zēns, meklēdams noklīdušu kazlēnu, vienā no daudzajām klinšu alām atrada lielas māla krūkas ar kaut kādiem noslēpu­mainiem tīstokļiem.

Kā vēlāk izrādījās, tie bija garas aunādas sloksnes, ap­rakstītas ar arhaiskām ebreju rakstu zīmēm.

Sākumā atradumam nepiešķīra sevišķu nozīmi. Un tikai tad, kad daļa no tīstokļiem nokļuva Savienotajās Valstīs, bet daļa — Svētā Marka Sīrijas pareizticīgo klosterī, zinātniekiem at­vērās acis. Slavenais orientālists Viljems F. Olbraits nesvār­stīdamies nosauca šos tīstokļus par «mūsu gadsimta vislie­lāko atradumu».

Lieta tāda, ka tīstokļi satur Vecās Derības tekstus no 3. vai 2. gadsimta pirms m. ē. Tā kā visvecākais noraksts, kādu līdz šim bija izdevies atrast, radies tikai mūsu ēras 9. gad­simtā, šiem tīstokļiem ir nenovērtējama nozīme kā salīdzino­šās filoloģijas pētījumos, tā arī daudzu strīdīgu vai neiz­protamu Bībeles fragmentu iztulkojumā.

Kņada, kas sacēlās ap šiem tīstokļiem, un tāpat vēsts, kāda cena par tiem tiek maksāta (amerikāņi par sešiem tīstokļiem samaksāja 250 tūkstoš dolāru), sasniedza arī Arābijas tuk­snesi. Neapdzīvotajos Nāves jūras klinšājos tagad ņudzēt ņu­dzēja beduīni, kuri izvandīja visas tur atrodamās alas un aizas. Rezultāti bija neparasti bagātīgi. Divdesmit piecās alās viņi atrada pāris simtu tīstokļu, kā arī tūkstošiem ar ebreju, aramiešu un grieķu rakstu zīmēm aprakstītu sadriskātu frag­mentu. Tālākie meklējumi, ko jau sistemātiski un zinātniski veica arheoloģiskās ekspedīcijas, sniedz arvien jaunus atra­dumus.

Šobrīd atrasts jau tik milzīgi daudz materiāla, ka, pēc zi­nātnieku vērtējuma, paies vismaz piecdesmit gadu, iekams šie teksti tiks sakārtoti un zinātniski apstrādāti. Bet jau tagad zināms, ka starp tiem ir Jesajas grāmata, Habakuka grāmatas komentāri, kā arī apokaliptiskais vēstījums par «Gaismas dēlu karu pret tumsības dēliem».

Protams, radās intriģējošs jautājums, kādā kārtā šie svētie raksti varēja nokļūt neapdzīvotajās Nāves jūras piekrastes alās. Ar šo problēmu 1951. gadā nodarbojās speciāla arheo­loģiska ekspedīcija, kura drīz vien publicēja sava darba re­zultātus.

Netālu no Nāves jūras alām atrodas drupas, kuras daudzus gadus tika uzskatītas par romiešu cietokšņa paliekām. Arābi tās nosauca par Hirbet-Kumranu. Drupas saglabājušās no kādreizēja celtņu kompleksa, kas bijis būvēts no aptēstiem akmeņiem un apjumts ar palmu stumbriem, niedrēm un dū­ņām. Arheologi atraktajās drupās konstatēja kādreizēju ēdam­zāli, guļamtelpas, virtuves, amatnieku darbnīcas, atejas, no­liktavas, kā arī divus rituālām vajadzībām paredzētus peld­baseinus.

Vissvarīgākais atklājums tomēr bija par skriptoriju no­saukta zāle, kur pārrakstītāji izgatavojuši svēto rakstu ko­pijas. Tur saglabājušies akmens galdi ar soliem, bet, pats galvenais, — vairākas bronzas un māla tintnīcas, kurās bija atrodamas pat tintes paliekas. Pazemes noliktavās keramisku lausku kaudzēs atrada neskartus tādus pašus cilindrveida māla traukus, kādos bija uzglabāti agrāk uzietie tīstokļi. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka tīstokļi piederējuši tiem cilvēkiem, kuri dzī­vojuši šajās telpās.

Starp citu, gruvešos atrada arī daudz monētu. Vecākā no tām bija datēta ar 125. gadu pirms m. ē., jaunākā — ar mūsu ēras 68. gadu. Ugunsgrēka pēdas liecina, ka noslēpu­mainās būves šajā gadā varmācīgā kārtā gājušas bojā.

Arheologi nonāca pie slēdziena, ka šeit mitinājušies ebreju jesejiešu sektes locekļi, kuri, glābdamies no sinedrija vajā­šanām, aizbēguši no Jeruzalemes. Šī tēze balstījās ne tikai uz visumā pārliecinošiem arheoloģiskiem atradumiem, bet arī uz seno ceļotāju un vēsturnieku liecībām. Tā, piemēram, ro­mietis Plīnijs Vecākais stāsta, ka, uzturēdamies Palestīnā, viņš apmeklējis arī lielu jesejiešu klosteri pie Nāves jūras. Droši vien tas būs bijis tas pats klosteris, kura drupas atraka Hir- bet-Kumranā. Par jesejiešiem raksta arī ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs un filozofs Filons no Aleksandrijas.

Drupās atrastā monēta no mūsu ēras 68. gada ļauj mums iedomāties, kas noticis ar šo klosteri. Jeruzalemē uzliesmoja ebreju tautas sacelšanās. Pret dumpiniekiem nosūtīja X Ro­mas leģionu, kas bija pazīstams ar savu nežēlību. Pēc Jeruza­lemes svētnīcas nodedzināšanas un sacelšanās asiņainās apspiešanas jesejiešiem par savu likteni nevarēja būt nekādu ilūziju. Leģionāri izlaupīja zemi un pamazām tuvojās arī klos­terim. Sektes locekļi vispirms parūpējās par svēto rakstu glābšanu. Vērtīgos tīstokļus viņi salika māla traukos un pa­slēpa vientuļās klinšu alās, cerēdami nākotnē, kolīdz aprim­sies kara vētra, atkal atsākt savu darbību.