ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Par vēsturiskā Jēzus dzīvi mūsu zināšanas ir loti trū­cīgas. Jaunajā derībā atrodamā informācija ir jau pil­nīgas mitoloģizācijas rezultāts, kur zudumā gājis gan­drīz viss ar Jēzus patieso dzīvi saistītais. Tādā kārtā Jē­zus kļuvis par vienu no daudzajiem tipiskajiem tēliem reliģisko kultu vēsturē, bet zaudējis tieši to, ko evaņģē­listi gribējuši pasvītrot: savu vienreizīgumu un neatkār­tojamību.

Laikam gan vienīgais ar Jēzus personību saistītais būtiskais atklājums, kuram Z. Kosidovskis pagājis garām, ir nesen publicētais Jozefa Flāvija liecības tulkojums arābu valodā (par pašu Jozefu Flāviju un vina darbiem grāmatas_ autors runā diezgan plaši). Šis tulkojums at­rodams Ēģiptes bīskapa Agapija manuskriptā, kas ap­tver «vispārējo» vēsturi līdz 10. gadsimtam. Agapija^ ci­tētajā versijā sacīts: «Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuram vārdā bija Jēzus. Visa viņa dzīve bija nevaino­jama, un viņš bija plaši pazīstams ar savu tikumību, un daudz ļaužu no ebrejiem, kā arī no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņam piesprieda nāvi, sitot krustā. Bet tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, neattei­cās no viņa mācības. Tie stāstīja, ka viņš tiem parādī­jies trīs dienas pēc sišanas krustā un ka viņš tolaik bijis dzīvs; tādā kārtā viņš varbūt patiesi bijis mesija, par kura brīnumainajiem darbiem mums pavēstījuši pra­vieši.»

Agapija teksts atšķiras no Jozefa Flāvija grieķu rok­rakstu tekstiem vispirms ar to, ka par Jēzus augšāmcel­šanos šeit nav runāts kā par notikušu faktu, bet tikai kā par viņa mācekļu stāstījumu; nav tajā runas arī par jūdu «lielāko vīru» sūdzībām, uz kuru pamata Pilāts it kā būtu Jēzu notiesājis. Iespējams, ka Agapija teksts ir Jozefa Flāvija īsto vārdu tulkojums, jo viņa rīcībā va­rēja būt teksts, pie kura vēl nebija pieskārusies kristiešu pārrakstītāja roka. Jāšaubās, vai bīskaps būtu šajā tekstā ieviesis kaut ko tādu, kas pamudinātu apšaubīt Jēzus dievišķības oreolu. [3] Agapija teksts liek pārskatīt vērtē­jumu, kādu Kosidovskis sniedz Flāvija liecībai, uzskatī­dams to par tiešu viltojumu, bet mūsu zināšanām par vēsturisko Jēzu tas dod ļoti maz — vienīgi to, ka Jozefs Flāvijs ir ko dzirdējis par Jēzu un viņa mesiānismu. Taču tas bija zināms arī agrāk. Flāvijam Jēzus ir tikai viens no daudzajiem praviešiem, kuri minēti viņa grāmatā.

īsumā rezumējot Z. Kosidovska koncepciju par kris­tietības rašanos, tās būtību varētu izklāstīt šādi: mūsu ēras sākumā un tās pirmajos gadsimtos apstākļi Romas impērija un daļēji Palestīnā bija tādi, ka ebreju un pirmo kristiešu mesiānisma idejas iedzīvotāju deklasētajos slā­ņos atrada labvēlīgu augsni; tautas masas ticēja, ka tikai pardabiski spēki var vērst viņu dzīvi labāku. Tajā laikā kļuva populāri visdažādāko reliģisko mācību sludinātāji, ja vien viņi solīja glābiņu. «Tas bija laikmets,» rakstīja F. Engelss, «… kad pirmrindas lomu spēlēja brīnumi, ekstāzes, redzējumi, garu izdzīšana, nākotnes pareģošana, alķīmija, kabala un pārējās mistiskās burvju blēņas» (K. MapKc, 0. 3Hre^bc. Cou., t. 22, c. 475).

Starp apkārtklaiņojošiem sludinātājiem un praviešiem bija arī kāds Jēzus, «viens no miljoniem vergu»; vēlāk daudzu faktoru ietekmē, starp kuriem ne jau pēdējā vieta bija masu vajadzībai pēc jaunas reliģijas un pašu Jēzus mācekļu reliģiskai eksaltācijai, izveidojās no mi­roņiem augšāmcēlušās pestītāja tēls. Citiem vārdiem sa­kot, tika mitoloģizēti kāda reāla sludinātāja dzīves no­tikumi. Jaunās derības teksti, to skaitā arī evaņģēliji, radās tikai krietnu laiku pēc viņa nāves. Kristietības pie­kritēji aizpildīja robus Jēzus biogrāfijā ar savu iztēli, di­binādamies galvenokārt uz Vecās derības pravietoju­miem (lai apstiprinātu Jēzus mesiānismu). Viņam piedē­vēja izteicienus, kuriem vajadzēja attaisnot šādus vai tādus, dažādās kristiešu draudzēs izveidojušos rituālus. Z. Kosidovskis pārliecinoši parāda, ka Jaunās derības sacerējumi radušies, no vienas puses, dibinoties uz mut­vārdu tradīciju, kas attīstījās saskaņā ar folkloras tradī­cijām, bet, no otras puses, pateicoties evaņģēliju autoru apzināti tendenciozai jaunradei. Lai gan evaņģēlijus nav uzrakstījuši to nosaukumos uzrādītie cilvēki, tiem tomēr ir savi noteikti autori, un Kosidovskis mums atklāj ik­viena šāda autora individuālā stila īpatnības.

Par evaņģēlisko mītu savdabīgu vēsturisko kodolu Z. Kosidovskis, sekodams daudzu pētnieku domām, uz­skata faktiskās ziņas, kuras ne tikai kā nebija vajadzī­gas kristoloģijai dievišķīgā Jēzus tēla radīšanai, bet zi­nāmā mērā pat to traucēja, prasot speciālus pamatoju­mus un izskaidrojumus. Pie šādiem faktiem Kosidovskis pieskaita ziņas par Jēzus galilejisko cilmi, viņa sakarus ar Jāni Kristītāju, Galilejā sacīto svētrunu un sišanu krustā, kas Romas impērijā bija visapkaunojošākais nā­ves soda veids.

Palūkosimies, cik lielā mērā Z. Kosidovska koncep­cija atbilst padomju vēstures zinātnes atziņām. Ja mums par Jēzu tik maz kas zināms, tad varbūt viņa vispār nav bijis? Savas grāmatas beigās Z. Kosidovskis piemin mitoloģisko teoriju, pēc kuras nekāda Jēzus no Naca- retes nav bijis, bet kristietības evolūcijas procesā sīkāk šo teoriju neiztirzā, uzskatīdams, ka nav nekādu loģisku iemeslu noliegt Jēzus vēsturiskumu.

Padomju zinātnē šajā jautājumā nav vienota vie­dokļa. Vesela virkne zinātnieku ilgu laiku izstrādāja mi­toloģisko teoriju {R. Vipers, A. Ranovičs, S. Kovaļovs, J. Lencmanis, I. Kriveļovs). Šās teorijas piekritēju pa- matargumenti atvedināmi uz divām tēzēm: pirmkārt, par Jēzu neko nestāsta m. ē. 1. gadsimta nekristiešu autori, otrkārt, priekšstats par Kristu, kas sākotnēji ticis attē­lots kā dievs, bet laika gaitā papildinājies ar cilvēciskām īpašībām. [4] Pēc mitoloģiskās teorijas piekritēju uzska­tiem, kristietība radusies, attīstoties un apvienojoties da­žādiem saules kultiem, šo kultu dieviem piešķirot cil­vēka veidolu m. ē. 2. gadsimtā.

Tomēr jaunu materiālu uzkrāšanās (daļēji Kumranas rokrakstu un evaņģēliju papirusu fragmentu atrašana, kā arī mītu rašanās vispārējo likumsakarību analīze) pamu­dināja dažus padomju pētniekus izvirzīt jautājumu par Galilejas pravieša Jēzus vēsturisko eksistenci (I. Amu- sins, M. Kublanovs, kā arī šo rindu autore). Jauno at­klājumu ietekmē nedaudz izmainījās arī dažu mitoloģis­kās skolas piekritēju nostāja: piemēram, J. Lencmanis 1958. gadā grāmatā «Kristietības rašanās» rakstīja, ka zi­nātniskie pierādījumi nekādā ziņā nerunā par labu Jēzus vēsturiskajai eksistencei, turpretī pēc deviņiem gadiem grāmatā «Evaņģēlijus salīdzinot» viņš atstāja šo jautā­jumu neizšķirtu un brīdināja no mitoloģiskās teorijas absolutizācijas: «Kā zināms, kopš 20. gadu vidus mūsu zinātnē nedalīti valdīja mitoloģiskā skola, turklāt ar laiku evaņģēliju varoņa atzīšanu par mītu sāka uzskatīt gandrīz vai par līdzvērtīgu marksistiskai nostājai kristie­tības rašanās jautājumā. Tāda identificēšana bija nepa­reiza un kaitīga …»

Nedrīkstaam arī aizmirst, ka F. Engelss kritizēja Bruno Baueru, vienu no mitoloģiskās teorijas pamatlicē­jiem, par to, ka viņš tāpat «kā visi citi, kuri cīnās ar sīkstiem aizspriedumiem, daudzējādā ziņā aizgājis par tālu». Sakarā ar to F. Engelss atzīmē, ka Baueram «izzūd arī jebkurš vēsturisks pamats Jaunās derības nostāstiem par Jēzu un viņa mācekļiem».*