ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Atzīstot, ka Jēzus Kristus tēla prototips ir reāls, mūsu uzskats par Jaunās derības galveno nostāstu mitoloģisko raksturu nemainās. Z. Kosidovskis izseko Jēzus tēla mito- loģizācijas procesam, kurā zudušas patiesās biogrāfijas atsevišķas detaļas un izveidojies no miroņiem augšām­cēlušās pasaules pestītāja kults, lai gan tam maz kopīga ar pazemoto un krustā sisto pravieti no Nacaretes. Šāda parādība mūsu ēras pirmajos gadsimtos nebija nekāds re­tums.** Līdzīgi procesi bija raksturīgi lūzuma laikmetiem vēsturē, kad sabruka tradicionālās vērtību sistēmas un sakari starp cilvēkiem, kad agrākie dievi jau šķita spēku zaudējuši un vietumis parādījās dažādu praviešu un slu­dinātāju kulti, kuru mācības varēja pretstatīt oficiālajai reliģijai. Tieši tāds stāvoklis bija Romas impērijā kris­tietības izveidošanās laikā.

Kāpēc tieši Jēzus mācība spēja uzvarēt visas citas līdzīgas mācības? Tas bija atkarīgs no dažādu gan objek­tīvu, gan arī subjektīvu cēloņu kopuma. Pie pēdējiem jāpieskaita ne tik daudz paša Jēzus kā viņa mācekļu un sekotāju darbība, kuri kristietībā ieviesa tādus elemen­tus, kas palīdzēja tai galu galā kļūt par Romas impē­rijas valdošo reliģiju.

Analizēdams Jaunās derības sacerējumus, Z. Kosi­dovskis parāda, kā nostiprinājušās kristietības dogmas, sākot ar galveno — par Jēzus augšāmcelšanos, jo tikai tā padarīja viņu par mesiju, kurš esot spējīgs palīdzēt viņam noticējušiem cilvēkiem. Pretrunas evaņģēlijos un atšķirības to tendencēs dod autoram iespēju izsekot, kā

* K. mapkc, o. sureabc. coh., t. 22, c. 474.

** Mūsu ēras 2. gadsimta satīriķis Lūkiāns, piemēram, stāsta par kādu apkārtceļojošu filozofu Peregrinu, kura mācībai viņa dzīves laikā neesot bijis sevišķu panākumu, un galu galā viņš izdarījis pašnāvību, iemezdamies degošā ugunskurā. Pirms tam Peregrīns paziņojis, ka viņš gribot cilvēkus iemācīt vīrišķīgi paciest nāvi. Peregrīna gals atstājis lielāku iespaidu nekā viņa darbība. Atradušies cilvēki, kuri apgal­voja, ka viņi redzējuši Peregrinu pēc nāves ar kroni galvā (arī augšāmcelšanās variants!). «Bet es jau zinu,» piebilst Lūkiāns, «ka drīz tiks uzstādīts daudz Peregrīna tēlu.» (O KOBiHHe neperpima. — B kh.: AyKuaH. Coi., t. II, M.; A., 1935, c. 483).

dažādās sociālās un etniskās vidēs izveidojās leģendu varianti, morālās pamācības un reliģiskās dogmas, kuras atspoguļoja katras šādas atsevišķas grupas pasaules uz­skatu. Pie tam lasītājam jāpatur prātā, ka līdzās ar Jau­najā derībā iekļautajiem evaņģēlijiem pastāvēja vēl liels skaits tādu, kurus baznīca vēlāk noraidīja (dažus no tiem Z. Kosidovskis piemin), bet kuri savā laikā bijuši tādā pašā cieņā kā kanoniskie. [5] Daļa no šiem evaņģēlijiem uzrakstīti pirms kanoniskajiem, daļa — reizē ar kano- niskajiem vai pēc tiem. Pretrunas starp šiem visiem evaņģēlijiem ir vēl lielākas nekā starp Jaunās derības evaņģēlijiem.

Z. Kosidovska secinājums, ka evaņģēliji ir kompila- tīvi darbi, atbilst mūsdienu zinātnē valdošajiem uzska­tiem. Svarīgi, ka viņš, izskaidrojot, kāpēc Jēzus mācekļi tiek' uzdoti par evaņģēliju autoriem, iedziļinās to pa­tieso sacerētāju psiholoģijā. Psiholoģiskā un vēsturiskā ticamība, kas ir Kosidovska grāmatas vērtīga pazīme, iz­paužas arī viņa stāstījumā par evaņģēliju autoriem. Tie nav vienkārši «viltotāji», kuri apzināti rakstījuši nepa­tiesību, bet gan cilvēki, kas bija dziļi pārliecināti, ka viņi, propagandējot paustās idejas un patiesības, atsakās no personiskās slavas un nesavtīgi veic cēlu varoņdarbu. Turklāt viņi nešaubījās, ka precīzi izklāsta to cilvēku domas, kurus viņi cienījuši un kuru vārdā rakstījuši.

Pie vispārējā evaņģēliju un to avotu novērtējuma, kādu sniedzis Z. Kosidovskis, būtu piebilstams, ka ne visi pētnieki uzskata Jāņa evaņģēliju par visvēlāko no Jaunās derības evaņģēlijiem. Izsacītas domas, ka šajā evaņģēlijā saskatāma līdzība ar Kumranā atrastajiem rokrakstiem (starp citu, Jānis kristiešus dēvē par «gais­mas dēliem» — tāpat kā sevi bija nosaukuši kumra- nieši). Tomēr tas negroza evaņģēliju kopvērtējumu un tikai vēl skaidrāk parāda, cik atšķirīgi bijuši kristietības sacerējumi jau visagrākajā jaunās reliģijas attīstības pa­kāpē. Jēzus izteikumi — «logijas», kuru fragmenti at­klāti papirusos, varbūt nemaz nav pamācību sakopo­jums, kas vēlāk likts evaņģēliju pamatā, bet gan neka- noniskā Toma evaņģēlija fragmenti, kura tulkojums koptu valodā atrasts Ēģiptē. [6] Tāpat daudzi zinātnieki uz­skata par iespējamu, ka pirmevaņģēliji varētu būt tul­koti no aramiešu valodas grieķu valodā; katrā ziņā vis­maz kādu no tradīcijām jūdeokristieši varēja uzrakstīt aramiešu valodā un šos pierakstus vēlāk izmantojuši ka- nonisko sacerējumu autori. [7] taču, lai kādi arī būtu šo sacerējumu rakstu avoti, nav apstrīdams, ka visu evaņ­ģēliju nostāstu pamatā ir senā mutvārdu tradīcija.

Z. Kosidovska grāmatā būtisku vietu ieņem stāstī­jums par Tarsas Pāvila darbību, kuram jaunās ticības iz­veidošanā bijusi izšķīrēja loma. Sīki iztirzājis Pāvila vēs­tules un «Apustuļu darbus», Z. Kosidovskis secina, ka tieši Pāvils sācis kristietības pirmo piekritēju mācību pielāgot romiešu sabiedrības apstākļiem un pavēris jau­najai ticībai iespēju izplatīties ne jūdu iedzīvotāju vidū. Pāvils uzskatījis Jēzu par dievu, kurš augšāmcēlies un atgriezīsimies zemes virsū, lai tur nodibinātu dieva val­stību. Šāda koncenpcija izskaidro, kāpēc Pāvila vēstulēs Jēzus kā konkrēta vēsturiska personība aizvirzīts pēc- plānā: Pāvilu neinteresēja Jēzus laicīgā dzīve. Z. Kosi­dovska tēlojumā Pāvils ir dzīvs cilvēks un dedzīgs slu­dinātājs, kurā apvienojas reliģisks fanātisms ar sava laik­meta cilvēku praktisko vajadzību izjūtu. Šāds tēls at­bilst Pāvila vēstulēm un «Apustuļu darbiem», kā arī Romas impērijas austrumu novadu sabiedrības sociālai psiholoģijai. Varbūt vienīgi Pāvila attieksme pret ver­dzību grāmatā sniegta mazliet primitīvi: tas, ka apustu­lis neaicināja atbrīvot vergus, nezvai būs izskaidrojams tikai ar viņa bailēm no Romas varas iestādēm. «Vergu jautājums» tā laika literatūrā bija jau izvirzīts: m. ē. 1. gadsimta filozofs Seneka rakstīja, ka pati daba viņu paskubinot darboties cilvēku labā, vienalga, vai tie būtu vergi vai brīvi ļaudis, dižciltīgie vai brīvlaistie. Romas sabiedrībā bija jau radusies atziņa, ka vergi tāpat ir cil­vēki. Taču visa šīs sabiedrības dzīve bija verdzības caur­austa. Vergiem un brīvlaistajiem bija milzīga loma ne tikai ražošanā, bet arī pārvaldes aparātā. Vergu saik­nes ar viņu kungiem un brīvlaisto — ar to patroniem (bijušajiem īpašniekiem) bija svarīgs posms visa sabied­risko attieksmju sistēmā. Verdzības atcelšana bija iedo­mājama tikai utopiskā «dieva valstībā». Un Pāvils šo jautājumu izlēma atbilstoši sava laika garam: «Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari tapt svabads, tad to pieņem» (Pāvila pirmā vēstule ko­rintiešiem, 7:21). Kristietība reālās brīvības vietā pie­dāvāja vergiem citu mierinājumu: iespēju just sevi stā­vam augstāk par saviem kungiem — nekristiešiem, no­žēlot un nicināt viņus.

Interesanti Z. Kosidovskis parāda Pāvila dzīves noti­kumu mitoloģizācijas procesu, kā piemēru izmantodams Efesā notikušos konfliktus. Poļu rakstnieks atsedz «Apus­tuļu darbu» autora iekšējo loģiku: vēsture viņam bija vispirms līdzeklis noteiktu domu un uzskatu paušanai. Un tieši šāda pieeja, kas ir raksturīga reliģiskajai lite­ratūrai, spiež zinātniekus rūpīgi pārbaudīt ne tikai no­stāstus par brīnumdarbiem, bet arī visu šāda veida sa­cerējumos ietverto faktisko materiālu.