ZENONS KOSIDOVSKIS: Evaņģēlistu stāsti

Mūsu ļoti konspektīvi ieskicētā helēnisko reliģijas strāvojumu panorāma nebūtu pilnīga, ja mēs neņemtu vērā to faktu, ka laikmets, kad spārnus izpleta un no­stiprinājās kristietība, bija raksturīgs ar neparasti tole­rantu sinkrētismu, ko var uzskatīt par ārkārtīgi intere­santu un savā ziņā unikālu parādību visā cilvēces vēs­turē.

Neraugoties uz savu noslēgtību, atsevišķie reliģiskie kulti cits no cita neizolējās. Gluži otrādi! Tie nemitīgi cits uz citu iedarbojās, savstarpēji papildinoties ar teo­loģiskām un rituālām koncepcijām. Šī dzīvā apmaiņa iz­paudās tajā īpatnējā parādībā, ka dažādus dievus viegli identificēja, uzskatot, ka zem atšķirīgiem vārdiem slēp­jas viens un tas pats, visiem cilvēkiem kopīgais dievs. Dionīsu identificēja ar Osīriju, Isīdu ar Dēmetru, jā, da­žās helenizēto Mazāzijas ebreju aprindās pat Jahve tika iedēvēts grieķu vārdā — Theos Hypsistos, kas bija viens no daudzajiem Zeva vārdiem.

Tolaik atradās cilvēki, kuri pieslējās vairākiem reli­ģiskiem kultiem, neredzēdami tādā rīcībā nekā noso­dāma. Ķeizars Adriāns rakstīja no Aleksandrijas konsu­lam Servijam: «Šeit Serapīda pielūdzēji ir kristieši, bet tie, kas sevi dēvē par Kristus bīskapiem, pielūdz Sera- pisu.» Romiešu vēsturnieks, viens no slavenā ķeizaru biogrāfiju krājuma līdzautoriem Elijs Lamprids par ķei­zaru Aleksandru Severu_ raksta, ka tam mājās kapelā līdzās stāvējuši Kristus, Ābrahāma un Orfeja tēli.

Šādu noskaņu dokumentāli liecinieki ir līdz mūsu dienām saglabājušies tā laika kapu uzraksti. No tiem bieži vien nav iespējams nosacīt, pie kāda kulta pie­derējis nelaiķis. Šo uzskatu frazeoloģija' ir tāda, ka mi­rušais būtu varējis piederēt tiklab pie kāda pagānu kulta kā pie kristiešu ticības vai ari pie abām reliģijām reizē.

Šī nemierīgi pulsējošā pasaule, kurā krustojās reli­ģiskie un filozofiskie strāvojumi, bija arī Jēzus Kristus piekritēju pirmo paaudžu pasaule. Nav iedomājams, ka viņi šādos apstākļos būtu spējuši nepakļauties tās ietek­mei, tās visaptverošajai, saspriegtajai garīgajai atmo­sfērai, jo sevišķi tāpēc, ka viņi daudzās helēniskajās pilsētās un ciematos vēl joprojām bija mazākumā. Ame­rikāņu vēsturnieks, pazīstamās grāmatas «Vēstures rīt­ausmā» autors H. Dž. Millers raksta, ka, pēc zinātnieku aplēses, Konstantīna Lielā laikos pie kristīgās ticības pie­derējuši tikai ap 10% valsts iedzīvotāju. Bet kāds Efesas bīskaps, kuru Justiniāns bija izsūtījis uz Mazāzijas pie­krastes apvidiem, paguvis nokristīt veselus septiņdesmit tūkstošus vietējo iedzīvotāju. Tas skaidri liecina, ka pār­svars tur vēl bija elkdievībaā pusē.

Atpestīšanas kultiem ar saviem drūmajiem, noslēpu­mainajiem rituāliem, ar savu «sāpju māti» [mater dolo- rosa), ar raibajām eksaltētajām procesijām, ar ciešanu izrādēm, kur satricinoši dramatiskā formā tika rādītas dieva miršanas un augšāmcelšanās ainas, — tam visam .vajadzēja dziļi ietekmēt to cilvēku prātus, kuri vēlāk pārgāja kristietībā. Ar šo psiholoģisko mantojumu viņi ienāca jaunajā ticībā, jo šo mistisko kultu mīti viņu dzīvē no pašas bērnības bija kaut kas gluži parasts un dabisks. Nemanot tie bija iesūkušies, tā sakot, viņu asi­nīs un prātā.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka «helēnisti», neko nezi­nādami par to, kas patiesībā bija noticis Palestīnā, sāka izstrādāt paši savu pestītāja vīziju, izmantojot kā ma­teriālu divas tradīcijas — jūdaistisko un helēnisko —, kuras nogulsnējās viena uz otras. Slavenais vācu filologs jezuīts profesors Hugo Rāners savā grāmatā «Grieķu mīti un kristiešu mistērijas» raksta, ka tādos apstākļos Palestīnā radusies mācība par ebreju mesiju nevarēja nepārveidoties savā būtībā un raksturā. Kādā citā sava darba vietā Rāners burtiski raksta: «… no otrā līdz piek­tajam gadsimtam grieķu reliģiskie priekšstati plašā plūsmā ietek kristīgajā baznīcā, pārvērzdami tās sākot­nējo bībelisko vienkāršību mistiskās sakramentālās for­mās …»

Tātad kristietību, kā jau mēs teicām, kopīgu pūliņu rezultātā izveidoja tie anonīmie jaunatgrieztie, kuri dzī­voja tālu no Jeruzalemes, helēnisma ietekmei pakļautās milzīgās teritorijas pilsētās un ciemos. Tā veidojusies neatkarīgi no Pāvila kā pirms viņa pievēršanās kristietī­bai, tā arī pēc apustuļa nāves, kad viņš līdz ar savām vēstulēm uz ilgāku laiku tika piemirsts.

Tāpēc, stingri ņemot, viņš nav uzskatāms par kristie­tības radītāju. Pāvils tikai noteiktā brīdī iekļāvās tās tapšanas procesā, ideoloģiski to padziļinādams un pre­cizēdams, ar savu novatoriskumu piešķirdams tai tādu pārliecības spēku, ka tas piesaistīja daudz ebreju un pagānu. Viņš tātad bija vienlaikus jaunās reliģiskās kus­tības sludinātājs un tās attīstības veicinātājs. Tāpēc ir lietderīgi kaut vai īsumā pakavēties pie jautājuma, kādā mērā tēzes par kristietības helenizēšanos gūst apstipri­nājumu Pāvila personībā, viņa dzīvē un darbībā.

Atcerēsimies dažas Pāvila biogrāfijas detaļas. Viņš dzimis m. ē. 8. vai 9. gadā, bet miris 67. gadā, tātad no­dzīvojis gandrīz 60 gadu. Cik ilgi viņš mācījās Jeru­zalemē pie Gamaliēla, nav zināms. Ir tomēr skaidrs, ka šis laikposms viņa dzīvē nebija sevišķi nozīmīgs. Sava mūža lielumlielo daļu, vismaz gadu piecdesmit, viņš no­dzīvoja ārpus Palestīnas, helēniskajās pilsētās. Zīmīgi ir tas, ka pēc pievēršanās kristīgajai ticībai Pāvils nemaz nesteidzās stāties sakaros ar Jēzus tiešajiem mācekļiem Jeruzalemē, bet veselus vienpadsmit gadus turējās tā­lumā no tiem. Savā divdesmit gadu ilgajā misijas darbā viņš Jeruzalemē uz īsu brīdi iegriezies pavisam trīs vai četras reizes. Rodas iespaids, ka šīs tikšanās Pāvilam ne­bija nevajadzīgas, ne izdevīgas, un tas arī saprotams, jo ikreiz viņš tur sastapās ar bargu nosodījumu, doktrinā- liem strīdiem un dažbrīd tur draudēja briesmas pat viņa dzīvībai.

Bērnību un jaunību, tāpat vēl astoņus gadus pēc pie­vēršanās kristietībai Pāvils pavadīja savā dzimtajā pil­sētā Tarsā. Tā bija plaša metropole ar pusmiljonu iedzī­votāju, skaisti iekārtojusies uz Taura kalnu grēdas ma­jestātiskā fona, bagāta ar svētnīcām, sabiedriskām cel­tnēm, teātriem, stadioniem un pirtīm, pazīstama ar to, ka šeit sporta sacīkstēs piedalījās arī meitenes.

Tarsa bija slavena tāpat ar savu akadēmiju un tās pasniedzējiem, kuru vidū izcilu vērību izpelnījās tādi stoiķi kā Tarsas Zēnons, Antipaters un Arhemeds, bet jo sevišķi ķeizara Augusta audzinātājs un uzticības virs Atenodors. Viņa stoicisma filozofija atstāja dziļu ietekmi kā uz laika biedriem, tā pēctečiem. Tās pēdas jūtamas arī kristietības ētikā. .Tarsas ielās drūzmējās akadēmijas klausītāji, kuri šeit bija ieradušies no Atēnām, no Ro­mas, no Aleksandrijas un citām impērijas pilsētām.

Tarsa uzturēja rosīgus tirdznieciskus sakarus ar Frī­ģijas, Sicīlijas, Ēģiptes un Feniķijas pilsētām, kuras bija slavenas ar savām mistērijām. Protams, arī pati Tarsa šajā ziņā neatpalika. Tās iedzīvotāji dedzīgi piekopa Adonīda, Atija un Ķibeles, Mitras, kā arī Osīrijam stipri līdzīgā vietējā dieva Sandana kultu. Kad, rudenim pie­nākot, šie dievi nomira, pa pilsētu nēsāja to attēlus, sie­vietēm žēli dziedot un vīriešiem vaimanājot. Taču vis­iecienītākās bija Dionīsa mistērijas -ar bakhantu dejām tuvējos pakalnos, kur ļaužu bari dziedāja un klaigāja.

Šādā intelektuālā un reliģiskā gaisotnē apritēja Pā­vila bērnības un jaunības gadi, kad galīgi izveidojas cil­vēka prāts un raksturs. Ir pamats domāt, ka viņš mā­cījies vietējā rabīnu skolā, taču gandrīz tikpat drošs ir arī tas, ka pēc zināšanām alkstošais, apdāvinātais Pāvils, būdams pārtikušu vecāku dēls un Romas pilsonis, nav vairījies arī no tāda gudrības avota, kāds bija slavenā Tarsas akadēmija. «Ebrejs varēja būt ortodoksāls,» rak­sta V. Tarns savā grāmatā «Helēniskā civilizācija», «bet Tarsā viņš nevarēja dzīvot tā, it kā atrastos Jeruzalemē. Būdams nemitīgā kontaktā ar helēnismu, ar slepeno reli­ģisko kultu idejām, arī Pāvils, kurš runāja grieķiski un lasīja Septuagintu, nevarēja nepakļauties to ietekmei.» Šeit der pieminēt, ka Pāvils ne tikai rakstīja grieķiski, bet vispār pārvaldīja šo valodu daudz labāk nekā ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs.