Alens Karrs - Kā viegli atmest smēķēšanu

Meiteņu mērķis ir kļūt par noslēpumainu jaunu dāmu. Mēs visi esam redzējuši, cik smieklīgas viņas izskatās, velkot dūmus. Kad zēni ir iemācījušies izskatīties stilīgi un meitenes — noslēpumainas, viņi vēlas, kaut nekad nebūtu sākuši. Nez vai sievietes tiešām izskatās noslēpumainas smēķējot, vai arī tas ir cigarešu reklāmu iespaidots iztēles auglis. Man šķiet, ka nav starpposma starp "mācekli" un "sarežģīto būtni".

Pārējo mūža daļu mēs pavadām, domājot, kāpēc to darām, atturot no tā savus bērnus, un reizi pa reizei paši mēģinām izsprukt. Lamatas ir iekārtotas tā, ka mēģinām pārtraukt stresa situācijā, vai tā būtu veselība, naudas problēmas, vai gluži vienkārši jūtamies kā spitālīgie. Tiklīdz pārtraucam, stress vairojas (baisie atmešanas blakusefekti), un nu mums jāiztiek bez lietas, uz ko paļaujamies stresa situācijās, — mūsu mazā balsta — cigaretes.

Pēc pāris mokpilnām dienām mēs nolemjam, ka neesam izvēlējušies īsto laiku. Mums jāsagaida mierīgāks periods, un, tiklīdz tāds pienāk, iemesli atmest izzūd. Protams, šāds periods nekad nepienāks, jo, mūsuprāt, mūsu dzīve kļūst aizvien stresaināka. Pēc vecāku māju pamešanas dabisks process ir māju iegāde, hipotēkas, bērni, atbildīgāki amati utt, utt. Arī tas ir māns. Patiesībā satraucošākie dzīves periodi ir bērnība un pusaudža gadi. Mēs mēdzam jaukt atbildību ar stresu. Smēķētāja dzīvē stress automātiski pieaug, jo cigarete, pretēji tam, ko cenšas iestāstīt sabiedrība, nepalīdz atslābināties. Gluži otrādi — tā padara jūs nervozāku.

Pat tie smēķētāji, kas atbrīvojušies no ieraduma (vairums to izdara vienu vai vairākas reizes mūžā), var pēkšņi atkal kļūt atkarīgi.

Smēķēšanas būtība ir kā milzu labirints. Tajā ieejot, prāts aptumšojas, un mēs pavadām atlikušo dzīvi, mēģinot no labirinta izkļūt. Daudzi no mums izbēg, taču vēlāk mūs atkal noķer.

Es pavadīju trīsdesmit trīs gadus, mēģinot izkļūt no šā labirinta. Kā visi smēķētāji, es nespēju to saprast. Lai gan neparastu apstākļu sakritības dēļ vēlējos uzzināt, kāpēc iepriekš atmest bija tik bezcerīgi grūti, taču, kad beidzot atmetu, tas bija ne tikai viegli, bet ari patīkami.

Kopš atmešanas mans vaļasprieks un vēlāk arī nodarbošanās ir dažādu ar smēķēšanu saistītu mītu izskaidrošana. Tā ir sarežģīta un fascinējoša mīkla un, līdzīgi Rubika kubam, — praktiski neatrisināma. Kaut gan to atrisināt ir viegli, ja zināt, kā. Man ir tās risinājums. Es izvedīšu jūs no labirinta un parūpēšos, lai jūs tajā vairs neieklīstu. Jums tikai jāseko norādījumiem. Ja reiz kļūdīsieties, pārējās instrukcijas būs bezjēdzīgas. Ļaujiet uzsvērt, ka jebkuram atbrīvošanās var būt viegla un pat sagādāt prieku, taču vispirms jānoskaidro fakti. Nē, es nedomāju biedējošos faktus. Zinu, ka tos apzināties. Par smēķēšanas ļaunumu jau ir gana informācijas. Ja tas būtu jūs iespaidojis, jūs jau būtu atmetis. Kāpēc mums ir grūti atmest? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāzina iemesli, kāpēc joprojām smēķējam.

Mēs visi sākam smēķēt muļķīgu iemeslu dēļ, parasti tas ir citu spiediens vai sabiedriski pasākumi, bet, ja jau jūtam, ka kļūstam atkarīgi, kāpēc turpinām to darīt? Neviens pastāvīgs smēķētājs nezina, kāpēc smēķē. Ja viņš to zinātu, tad pārtrauktu to darīt. Esmu uzdevis šo jautājumu tūkstošiem smēķētāju savās konsultācijās. īstais iemesls ir viens, bet atbilžu dažādība — bezgalīga. Šī konsultācijas daļa vienlaikus ir gan uzjautrinošākā, gan skumjākā.

Sirds dziļumos visi smēķētāji zina, ka ir vientieši. Viņi zina, ka pirms atkarības viņiem nebija vajadzības smēķēt. Vairums atceras, ka pirmā cigarete garšoja briesmīgi un, lai pierastu, bija jāpiestrādā.

Kaitinošākais ir tas, ka viņi zina — nesmēķētājiem nekā netrūkst un viņi uzjautrinās par smēķētājiem.

Tomēr smēķētāji ir inteliģenti cilvēki un zina, ka riskē ar veselību un savas dzīves laikā iztērē veselu bagātību. Tāpēc viņiem vajadzīgs šā ieraduma racionāls izskaidrojums. Īstais iemesls, kāpēc smēķētāji turpina smēķēt, ir divu faktu kombinācija, par kuriem stāstīšu nākamajās nodaļās, proti:

1. atkarība no nikotīna,

2. "smadzeņu skalošana".

Tabaka satur nikotīnu — bezkrāsainu, eļļainu vielu, kas ir narkotiska un padara smēķētāju atkarīgu. Tā ir ātrākās iedarbības narkotika, un, lai iestātos atkarība, var pietikt tikai ar vienu cigareti.

Katra ieelpa caur plaušām piegādā smadzenēm nelielu nikotīna daudzumu, kas iedarbojas ātrāk nekā heroīna deva, ko sev injicē narkomāns.

Ja vienas cigaretes laikā ievelkat dūmus divdesmit reizes, saņemat divdesmit nikotīna devas.

Nikotīns ir ātras iedarbības viela, un tā līmenis asinīs krītas uz pusi pēc pusstundas un vēl par ceturtdaļu stundu pēc cigaretes izsmēķēšanas. Tas izskaidro, kāpēc ļaudis izsmēķē ap divdesmit cigarešu dienā.

Tiklīdz cigarete nodziest, nikotīns organismu atstāj un smēķētājs sāk izjust "atmešanas simptomus".

Šeit man jāizskaidro daudzu smēķētāju ilūzijas par tiem. Vairums uzskata, ka šīs blakusparādības ir tās briesmīgās sajūtas, kad viņi mēģina vai ir spiesti atmest. Tās lielākoties ir garīgas ciešanas, smēķētājs izjūt sava "prieka" vai "balsta" trūkumu. Vēlāk paskaidrošu par to ko vairāk.

Patiesie atmešanas blakusefekti ir tik slēpti, ka vairums smēķētāju ir dzīvojuši un nomiruši, nezinot, ka ir atkarīgi no narkotikām. Kad mēs lietojam jēdzienu "atkarīgs", domājam, ka esam tikai "aizrāvušies ar ieradumu". Vairums smēķētāju baidās no narkotikām, taču paši ir narkomāni. Par laimi, šo atkarību viegli pārtraukt, taču jums vispirms jāpieņem, ka esat atkarīgs.

Nikotīna "atkāpšanās periodā" nav nekādu fizisku sāpju. Ir tikai nemiera un tukšuma sajūta, kad šķiet —- kaut kā trūkst, tāpēc daži domā, ka tam ir kāds sakars ar viņu rokām. Ja tas ieilgst, smēķētājs kļūst nervozs, nedrošs, saspringts, viegli aizkaitināms un nepārliecināts par sevi. Tas ir kā izsalkums pēc indes — NIKOTĪNA.

Paiet tikai septiņas sekundes no cigaretes aizdegšanas, kad organismā ieplūst nikotīns un tukšuma sajūta izzūd, iestājas miers un pašpārliecinātība; to smēķētājam sniedz cigarete.

Iesākumā, kad tikai mācāmies smēķēt, šis blakusparādības ir tik nemanāmas, ka pat nenojaušam par to esamību. Kad sākam smēķēt regulāri, domājam, ka vai nu sākam to izbaudīt, vai arī aizraujamies ar "ieradumu". Patiesībā mēs jau esam kļuvuši atkarīgi. Kaut arī to neapzināmies, mazais nikotīna nezvērs jau mūsos ieperinājies, un tas ik pa laikam ir jāpabaro.

Visi iesāk smēķēt muļķīgu iemeslu dēļ. Nevienam tas nav jādara. Smēķētājs (kā pastāvīgs, tā "gadījuma") turpina to darīt tikai tādēļ, lai pabarotu šo mazo nezvēru.

Smēķēšana ir rēbusu ķēde. Sirds dziļumos katrs smēķētājs zina, ka ir kāda ļaunuma sagūstīts vientiesis. Viens no smēķēšanas skumjākajiem aspektiem ir tas, ka prieks, ko smēķētājs gūst no cigaretes, ir prieks, mēģinot atgūt miera un pašpārliecinātības sajūtu, kas viņam piemita pirms atkarības.

Jūs pazīstat sajūtu, kad visu dienu zvana kaimiņu mājas signalizācija vai jūs ilgstoši kaitina kas cits. Tad troksnis pēkšņi apklust un iestājas brīnišķīga miera sajūta. Tas nav īsti miers, bet aizkaitinājuma izbeigšanās.