Gina Viegliņa-Valliete - Atradene un eņģelis

Liktenis man bijis labvēlīgs, jo esmu ne tikai izdzīvojusi, bet Dievs mani arī apbalvojis ar daudzu svešu cilvēku atbalstu, labestību un mīlestību jau agrā bērnībā, skolas, studiju gados un tālākajā dzīves ceļā.

Mīlestība ir dāvana, ar ko Dievs apbalvo ikvienu cilvēku, taču savas dzīves laikā, lai gūtu dvēseles mīlestību, ir daudz jāstrādā ar sevi, ar attiecībām, ar dzīves ceļā sastaptajiem cilvēkiem, arī ar paziņām. Jāmācās mīlēt otru neatkarīgi no mantas un stāvokļa sabiedrībā.

“Kas ir mīlestība?” šo jautājumu uzdodam sev un citiem, bet nav tik vienkārši atbildēt.

Domāju, ka Mīlestība ir nesavtīgas jūtas. Tā ir fiziskā, emocionālā, garīgā tuvība, tās rezultātā rodas bērniņi, kas vēl vairāk satuvina divus cilvēkus. Tā ir dvēseļu savienība, kas pastāv arī pēc aiziešanas tajā saulē. Diemžēl ne katram ir dota tēva un mātes mīlestība. Taču gadās, ka spēcīgi attīstīta dvēsele, nemitīgi cīnoties par savu izdzīvošanu, spēj iegūt to, kas viņai atņemts. Tās ir jūtas, ko mazās Betas dvēselē iesējuši labestīgi cilvēki.

Dzejnieks Imants Ziedonis reiz “Kurzemītē” rakstīja: “Iedomāsimies taisni, kurā atzīmēsim punktus. Katru laimes brīdi. Kā rezultātā, dzīves laikā izveidojas tā saucamā lielā laimes līnija. To mēs izjūtam mūža novakarē.”

Grāmatas “Atradene un Eņģelis” notikumi risinās 20. gs. otrajā pusē, kad Latvijai nav miera. Kaujas seko kaujām. Krāsmatās paliek darba augļi, lopi un cilvēki. Arī bērni, kuru dzīve līdzinās ellei.

Šie bērni bieži neiederas blakus, tā dēvētajās labvēlīgajās ģimenēs, jo vienkārši neprot dzīvot. Nabadzība nes līdzi pazemojumus un atkarību no svešu cilvēku labvēlības. Viņus var apvainot, pateikt – tu esi nekas! Tu esi niecība! Un, ja izdodas pacelties virs ūdens, tad atrodas arī tādi, kas no jauna pasper ar kāju un saka – tu esi tur, kur tu esi. Tava vieta ir mēslainē.

Dievs šiem bērniem licis dzīvot, un viņi dzīvo, kā prot un kā var. Taču viņu dzīve ir nemitīga savas vietas meklēšana šajā tik aukstajā pasaulē. Un ir labi, ja līdzās ir Sargeņģelis, kurš vienmēr ir blakus, kurš pasargā no kļūmīgiem soļiem.

Sākot rakstīt par cilvēku savstarpējām attiecībām pēc Otrā pasaules kara, kad Latviju okupēja padomju karaspēks, sapratu, ka labais un ļaunais vēl jo vairāk pastiprinājās daudzu dvēselēs. Ļaudis norobežojās cits no cita. Baidījās pat no saviem bērniem, jo viņus vēroja čekas modrās acis. Un, ja kaut kas neatbilda viņu redzējumam, tad padomju pretiniekus gaidīja spīdzināšana, noslepkavošana, izsūtīšana uz Sibīriju.

Es bieži sev uzdodu jautājumu: “Kā mēs uzzinātu, kas ir labs, ja nezinātu, kas ir ļauns?”

Ir kari, pēckara un miera laiks. Nezinu nevienu gadu simteni, kad nebūtu cilvēku iznīcināšanas, māju dedzināšanas un cilvēku, kuri zaudējuši visu.

Grāmatā “Atradene un Eņģelis” stāstu par kādu mazu meitenīti, kuras vecākus noslepkavoja nezināmi ļaundari.

Viņa nepazīst savu ģimeni – māti, tēvu. Viņu audzina pamāte – rupja un neizglītota sieviete. Meitene mīlestību meklē svešos cilvēkos, un daži to neliedz gan bērnunamos, gan internātskolā, kur valda padomju audzināšanas gars. Tur atrodas arī cilvēki, kas sasilda mazās Betas dvēseli. Varbūt tas ir žēlums, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka? Varbūt mīlestība? Sveši cilvēki pamazām iedēsta mazās meitenes sirsniņā jaunu puķi, kas lēnām izaug, uzplaukst un pārvēršas bijībā pret skaisto.

Tā ir mīlestības puķe, kas reti uzzied ziemas spelgonī logu rūtīs vai pļavās vasaras karstumā.

Cik dīvaini! Cilvēka mūžs ir kā viens vienīgais veselums. Te, uz šīs skaistās zemes, viņš piedzimst, te visu vai daļu dzīves mīl, cieš un te arī nomirst.

– Tā vienmēr ir bijis un būs, – domāja Eņģelis bez vārda. Pats Dievs izsauca viņu pie sevis. Tātad būs nopietna saruna. Var jau būt, ka tā ir atgriešanās no lielās, tikai viņam zināmās pasaules, lai izpildītu savu uzdevumu uz cietsirdīgās zemes? To, ka zeme ir cietsirdīga, viņš zināja pēc paša piedzīvotā. Eņģelis meklēja maksimālu dvēseles mieru, kā viņam pietrūka dzīves laikā, tāpēc šis izsaukums viņu biedēja.

O! Nē! Viņš tur negribēja. Viņam te bija labi. Spoža, maiga gaisma apstaroja Eņģeļu pilsētu. Pilsētas māju sienas vizēja un mirdzēja kā ledus. Cits pēc cita vieni eņģeļi aizlidoja, bet otri atsteidzās, lai piedzīvotu svētlaimi pie Dieva kājām. Eņģelis, kurš juta, ka būs jāatgriežas zilajā pasaulē, skatījās Dieva acīs un lūdzās, lai nesūta viņu atpakaļ. Dievs ielūkojās eņģeļa izbiedētajās acīs un iedrošinot pasmaidīja. – Nebaidies! Būs jau labi. Tev tomēr jālido atpakaļ. – Eņģelis lūdzās, lai nesūta projām. Bet visas lūgšanas bija veltas. Tad viņš krita ceļos Tā Kunga priekšā un tupēja tik ilgi, līdz Viņš Tas Kungs atmaiga un viņu uzklausīja.

– Ko, tu gribi, es tev prasu? Vai tu maz zini, kāds būs tavs uzdevums? Katram no jums jāizpilda pienākums pret dzīvajiem. Tikai tad tu varēsi šeit dzīvot pastāvīgi un baudīt nektāru no manas rokas.

– Kāds? Kāds uzdevums? – Eņģelis nobijies drebošā balsī vaicāja. – Kāds uzdevums? – viņš atkārtoja.

– Tev būs ļoti atbildīgs uzdevums un arī pienākums. Tev jāiesēj mīlestības puķe kāda bērna sirdī! – viņš teica. – Un tas nebūs viegli. Zinādams, ka vairs nespēs pretoties Dieva gribai, atceroties to, kas reiz notika ar viņu, Eņģelis piecēlās, nostājās pretī Tam Kungam un sacīja: – Es negribu, bet esmu gatavs! – Tad viņš atkal smagi nopūtās un nolieca galvu. – Kas man būs jādara? – Viņš bēdīgi paskatījās Dieva Tā Kunga acīs. – Es esmu gatavs.

– Tagad paklausies, ko sacīšu, – Dievs maigi teica. – Tu būsi sargs kādam bērnam.

– Sargs? – Eņģelis pārjautāja.

– Jā, sargs. Visu tā bērna mūžu. Blakus esošs un neredzams.

– Kāpēc?

– Viņam vajadzīga mūsu aizsardzība. Viņam neviena nav, neviena. Ne tēva, ne, pats galvenais, arī mātes.