Alens Karrs - Kā viegli atmest smēķēšanu

Tūkstošiem gadu ilgajā dabiskās izlases ceļā mūsu prāts un ķermenis ir attīstījis tehnikas, kas atšķir barību no indes, un apguvis šķietami drošas metodes, kā no tās atbrīvoties.

Katra cilvēka organisms pretojas tabakas garšai un smakai, kamēr iestājas atkarība. Ja iešļāksiet atšķaidītu tabaku dzīvnieka vai vēl neatkarīga bērna sejā, viņi klepos un sprauslās.

Pēc pirmās cigaretes mēs klepojam, bet, izsmēķējot par daudz, jūtam reibumu un fizisku nelabumu. Tas ir mūsu ķermenis, kas saka: "TU MAN DOD INDI. IZBEIDZ!" Šajā situācijā bieži izšķiras — kļūsim par smēķētājiem vai ne. Tas, ka par tādiem kļūst fiziski vāji ļaudis vai vājas gribas cilvēki, ir māns. Uz mūžu izārstēti ir tie veiksminieki, kam pirmā cigarete šķiet pretīga, jo viņu plaušas netiek ar to galā. Vai arī viņi nav garīgi gatavi smagajam mācību procesam, lai iemācītos ieelpot bez klepošanas.

Šī daļa man šķiet vistraģiskākā. Mēs tik ļoti nopūlamies, lai kļūtu atkarīgi, un tāpēc ir grūti atturēt no tā pusaudžus. Viņi domā, ka varēs atmest jebkurā brīdī, jo vēl mācās smēķēt, un cigaretes viņiem liekas pretīgas. Kāpēc viņi nemācās no mums? Bet kāpēc mēs nemācījāmies no mūsu vecākiem?

Daudzi smēķētāji tic, ka izbauda tabakas smaržu un garšu. Tā ir ilūzija. Patiesībā, mācoties smēķēt, mēs pieradinām savu organismu pie smakas un sliktās garšas, lai dabūtu savu devu, kā narkomāni, kas domā, ka izbauda sevis durstīšanu. Heroīna atkarības sāpes ir baisas, un tas, ko viņi izbauda, ir šo sāpju remdēšanas rituāls.

Smēķētājs iemāca savu prātu nereaģēt uz smaku un slikto garšu, lai dabūtu savu devu. Pajautājiet smēķētājam, kas domā, ka izbauda tabakas garšu: "Vai tu pārtrauktu smēķēt, ja nevarētu dabūt savas iecienītās cigaretes, bet tikai tādas, kas tev "negaršo"?" Nekādā gadījumā! Smēķētājs labāk kūpinās vecu auklu, nekā atmetīs, un nav svarīgi, vai jūs pievērsāties paštītām cigaretēm, mentola cigaretēm, cigāriem vai pīpei; tas viss garšo briesmīgi, taču, ja papūlēsieties, pieradināsiet sevi pie tā. Smēķētājus neattur pat saaukstēšanās, gripa, sāpošs kakls, bronhīts un plaušu karsonis.

Baudai ar to nav nekāda sakara. Ja tā būtu, neviens neizsmēķētu vairāk par vienu cigareti. Tūkstošiem smēķētāju ir atkarīgi no tās riebīgās nikotīna košļenes, ko paraksta ārsti, un daudzi no viņiem vēl joprojām smēķē.

Daudzi smēķētāji kļūst satraukti, manu konsultāciju laikā aptverot, ka ir narkomāni, un domā, ka tas vērtīs atmešanu vēl grūtāku. Patiesībā tas ir pat labi un divu iemeslu dēļ.

1. Vairums, par spīti tam, ka smēķēšanas mīnusi pārsniedz plusus, turpina smēķēt, jo mēs domājam, ka cigaretē ir kas tāds, kas sniedz mums baudu vai pat sava veida atbalstu. Mēs jūtam, ka, smēķēšanu pārtraucot, dzīvē iestāsies tukšums un dažas situācijas vairs nebūs tādas kā agrāk. Tā ir ilūzija. Patiesībā cigarete neko nedod, tā tikai atņem un daļēji atlīdzina, lai radītu šo ilūziju. Vēlāk izskaidrošu to sīkāk.

2. Kaut arī smēķēšana ir pasaules spēcīgākā narkotika, jo atkarība iestājas ļoti ātri, jūs nekad neesat neatgriezeniski atkarīgs. Nikotīns ir ātras iedarbības viela, un nepieciešamas tikai trīs nedēļas, lai 99% nikotīna pamestu jūsu organismu, un blakusefekti ir tik nemanāmi, ka vairums smēķētāju ir dzīvojuši un nomiruši, neapjaušot, ka cietuši no tiem.

Te vietā ir jautājums, kāpēc tad daudziem ir tik grūti atmest, kāpēc viņi mokās daudzus mēnešus un pavada dzīvi, šad un tad ilgojoties pēc cigaretes? Atbilde ir otrais iemesls, kāpēc mēs smēķējam, — "smadzeņu skalošana". Ar ķīmisko atkarību tikt galā ir viegli.

Vairums smēķētāju visu nakti iztiek bez cigaretes, un tukšuma sajūta viņus pat neuzmodina.

Pirms aizsmēķēt pirmo cigareti, daudzi atstāj guļamistabu, pabrokasto un nogaida, līdz nokļūst darbā. Viņi var paciest desmit stundu pārtraukumu, un tas viņus nesatrauc, taču, ja viņiem būtu jāiztiek bez cigaretes desmit stundu dienas laikā, viņi plēstu sev matus.

Mūsdienās daudzi smēķētāji pērk mašīnas un izvairās tajās smēķēt. Daudzi apmeklē teātrus, supermārketus, baznīcas utt, un nesmēķēšana viņus nesatrauc. Pat metro nav piedzīvoti nekādi incidenti. Smēķētāji gandrīz priecājas, ja kāds vai kaut kas piespiež viņus nesmēķēt.

Daudzi nesmēķē nesmēķētāju mājās vai viņu klātbūtnē, radot sev nelielas neērtības. Patiesībā daudzi bez pūlēm spēj ilgstoši atturēties no smēķēšanas. Pat es savulaik spēju izbaudīt vakaru bez cigaretes. Pēdējos gados es pat gaidīju vakarus, kuros man nebūtu sevi jāsmacē (cik smieklīgs "ieradums").

Pat kamēr joprojām esat atkarīgs, ar ķīmisko atkarību ir viegli samierināties; tūkstošiem smēķētāju visu mūžu paliek "gadījuma smēķētāji". Viņi ir tikpat atkarīgi kā pastāvīgie smēķētāji. Pat daudzi pastāvīgie smēķētāji laiku pa laikam pievēršas kādam cigāram, tādējādi turpinot būt atkarīgi.

Kā jau teicu, atkarība nav īstā problēma. Tā tikai apmulsina mūsu prātus un liedz saskatīt īsto problēmu — "smadzeņu skalošanu".

Pastāvīgs smēķētājs var justies mierīgāks, uzzinot, ka viņam atmest ir tikpat viegli kā "gadījuma smēķētājam".

Viņam ir pat vieglāk. Jo vairāk tu aizraujies ar "ieradumu", jo vairāk tas tevi nomāc, un lielāks ir ieguvums, no tā atbrīvojoties.

Tāpat mierinoši var likties, ka izplatītās baumas ("paiet septiņi gadi, līdz sārņi atstāj organismu" vai "katra cigarete saīsina dzīvi par piecām minūtēm") nav patiesas.

Nedomājiet, ka tiek pārspīlēta smēķēšanas sliktā iedarbība. Tā netiek pilnībā novērtēta, piecu minūšu likums darbojas nāvējošu slimību gadījumos vai tad, ja esat sevi novedis līdz sastingumam.

Patiesībā sārņi nekad pilnībā nepamet jūsu ķermeni. Tie ir gaisā, ja tuvumā ir smēķētāji, un pat nesmēķētāji uzņem nelielu to daudzumu. Tomēr mūsu organisms ir neticams mehānisms, un tam piemīt lielas pašatjaunošanās spējas, ja vien jūs jau nesirgstat ar kādu nāvējošu kaiti. Ja pārtrauksiet šobrīd, atveseļošanās būs pāris nedēļu jautājums.

Kā jau teicu, nekad nav par vēlu atmest. Mēs esam palīdzējuši izveseļoties piecdesmit un sešdesmit gadus veciem smēķētājiem, pat dažiem septiņdesmit un astoņdesmit gadus veciem. Deviņdesmit vienu gadu veca sieviete apmeklēja manu klīniku ar savu sešdesmit sešus gadus veco dēlu. Kad jautāju, kāpēc viņa nolēmusi atmest smēķēšanu, viņa atbildēja: "Lai rādītu viņam priekšzīmi." Pēc sešiem mēnešiem viņa man paziņoja, ka atkal jūtas kā jauna meitene.

Jo vairāk smēķēšana jūs nomāc, jo lielāks ir atvieglojums. Kad es pārtraucu, no simt cigaretēm dienā uzreiz pārgāju uz NULLI un neizjūtu neērtības. Tas pat sagādāja prieku.

Bet mums jācīnās pret "smadzeņu skalošanu".

Kā un kāpēc mēs vispār sākam smēķēt? Lai to pilnībā izprastu, jāizpēta zemapziņas jeb, kā es to saucu, "snaudošā partnera" spēks.

Mēs mēdzam domāt, ka esam inteliģenti un patstāvīgi cilvēki, kas paši izvēlas savu ceļu. Patiesībā 99% no mūsu veidola ir standarti. Drēbes, ko valkājam, mājas, kurās dzīvojam, mūsu dzīves pamatlīnijas un lietas, kurās mēdzam atšķirties, kā, piemēram, demokrātiskās vai konservatīvās valdības atbalstīšana, ir noteikusi sabiedrība, kurā esam uzauguši. Tā nav sagadīšanās, ka demokrātu atbalstītāji ir strādnieki, bet konservatīvos atbalsta pārtikušāki ļaudis. Zemapziņa ļoti būtiski ietekmē mūsu dzīvi, un tā var maldināt miljoniem cilvēku. Pirms Kolumbs apbrauca pasauli, daudzi uzskatīja to par plakanu. Šodien mēs zinām, ka tā ir apaļa. Ja es sarakstītu dučiem grāmatu, lai pārliecinātu jūs, ka tā ir plakana, es to nespētu izdarīt, kaut arī ne katrs no mums ir bijis kosmosā un redzējis Zemeslodi. Pat ja esat lidojuši vai kuģojuši ap Zemi, kā varat būt droši, ka nepārvietojāties riņķiem pa plakanu virsmu?