Jā, kaut kā mums tomēr šodien pietrūkst. Skats gribot negribot atkal vēršas uz ģimenes pusi. Ir dažādi tematiski vakari darba vietās, klubos, skolās, kur tiek apspriesti dažādi interesanti jautājumi, risinātas problēmas, bet cilvēkiem ar to ir par maz — visi klausās, kāds priekšā darbojas, un ir divi varianti — vai nu publiku var uz pirkstiem saskaitīt, vai publikas ir daudz — tāda vakars saucas labi organizēts, jo nevienam nav noslēpums, ka šodien uz šādiem pasākumiem publiku savākt ir grūti, izņemot obligātos pasākumus. Ja publikas pilna zāle, viņi gūst informāciju, bet paši nevar savā starpā diskutēt, bet cilvēkiem gribas izteikt savas domas, kas tiem uz sirds sakrājušās, dzirdēt arī citu domas, bet sevišķi svarīgi un vēlami ir dzirdēt domu biedru domas. Visjaukāk ir, ja namamāte ģimenē prot organizēt šādas domu biedru sanākšanas, kur viss var notikt daudz mājīgāk, sirsnīgāk un rczultatīvāk nekā plaša mēroga sanākšanā. Un namamātes rokās ir, kāds būs šis vakars — vai pie šņabja un mietpilsoniskās kafijas, vai pie interesantiem svaigu sulu dzērieniem un zāļu tējas. Svinēt vārda dienas, dzimšanas dienas, svētkus ir jauki, bet tā vien ir par maz, cilvēki grib tikties biežāk, tādēļ saprātīga, gudra namamāte vienmēr atradīs iemeslu sanākt kopā draugiem, piemēram, sanākt uz diapozitīvu vakaru. Jauki ir, ja domubiedri ir arī ceļotāji un diapozitīvi būs no vasaras ceļojuma, bet, ja tā nav, var paskatīties arī gatavus komplektus, kas pārdodas veikalos, šis klāsts ir plašs. Protams, kādam vajadzētu sagatavot arī stāstījumu par attiecīgo komplektu, piemēram, par Tallinu vai Maskavas Kremļa ieroču palātu, par Kižiem vai par Ka- rēlijas arhitektūru un glezniecību, Palangas dzintara muzeju. Un šajā vakarā runās ne jau par diapozitīviem vien, gan jau radīsies sarunas arī par redzētām filmām, teātra izrādēm, lasītām grāmatām, bērnu audzināšanu, darbu. Cilvēki apmainījušies domām, uzskatiem, nonākuši pie daža laba slēdziena, citam vairs neliekas tik neapšaubāmi viņu līdzšinējie uzskati. Arī bērni mācēs rīkot šādus vakarus. Bērni parasti savā dzīvē kopē dzīvi vecāku mājās — ar visu pozitīvo un, diemžēl, arī negatīvo. Cits variants — zemeņu balles, tomātu balles uzrī- košana sezonā. Kāļu balle ziemā. Skolniekiem vien varētu būt arī šāda balle, vai skolnieks nebūs priecīgs, ja māte viņam teiktu: "Jāni, uzaicini sestdien savus biedrus pie mums uz zemeņu balli!" Divreiz nebūs jāsaka, varu galvot. Cerams, ka zemeņu ēšana šajā vakarā nebūs galvenā nodarbošanās, ne jau vienmēr nepieciešamas arī dejas, jauniešiem milzīgi svarīga ir diskutēšana par visneiedomājamākajiem jautājumiem. Arī vecākiem tas ir milzīgi interesanti — nezūd kontakts ar pieaugušiem bērniem un viņu draugiem, ir iespējas dzirdēt mūsdienu jauniešu domas, citādi mēs nemaz nezinām, kas viņus interesē, kas viņus uztrauc, kas viņiem sāp. Un pārliecināsimies, ka viņi risina diezgan globālas problēmas. Namamāte nereti varētu varbūt palīdzēt atrast arī kādu atbildi uz sasāpējušos "kāpēc".
Nesen biju kādā mājā ienākusi darīšanās pilnīgi nejauši un izrādās, ka te ir groziņvakars — zēns saaicinājis savus klases biedrus. Vakaru organizēja un veidoja paši zēni, bet ar namamātes gudru palīdzību un līdzdalību. Netrūka jautrības, bet, galvenais : — ieguva visi. Namamāte un namatēvs daudz interesanta zēniem pastāstīja, tēvs, tikko atgriezies no vēstures ekspedīcijas, rādīja diapozitīvus, fotogrāfijas, filmas, senlietas. Aizgāju no šīs ģimenes 5 no rīta ar lielām žēlabām — vēl negribējās šķirties, visi norunājām nākamajā sestdienā tikties atkal, jo tēvs solīja zēniem palīdzēt sastādīt interesantu maršrutu vasaras ceļojumiem ar autostopu. Šī ģimene jau piecpadsmit gadu ceļo ar autostopu ar visiem bērniem un tagad solīja ņemt līdz arī šos astoņus klases zēnus.
Zinu citu ģimeni, kur tēvs ir atslēdznieks un veiksmīgs fotogrāfs. Zēni sestdienās nāk ar savām filmiņām, attīsta te tās kopīgi un līdz pusnaktij bildes kopē. Pašiem ģimenē arī interesanti — nekad ar bērniem nav zudis kontakts, nekad vecāki nav bijuši lieki un nevēlami.
Citu atslēdznieku es savādāk neesmu redzējusi, kā šķūnī zēnu ielenktu kādu braucamo meistarojot. Viņš zēniem ir liela autoritāte un tādēļ viņam ir izdevies likt zēniem iemīlēt arī daudz ko citu — mākslu, literatūru, jo strādājot var pārrunāt daudz ko, bet, ja ko saka autoritāte, tai tic. Un zēni kopā ar šo atslēdznieku staigā pa muzejiem, pa mākslinieku darbnīcām, bet mājās bieži rīko disputvakarus — vakarēšanu. Viens pats dēls pašiem, bet cik daudzi uzskata, ka viņus audzinājis šis brīnišķīgais cilvēks!
Nožēlojamas ir tās viesības, kurās labsajūtu un jautrību rada tikai ēdieniem nokrauts galds un alkohols. Nu jau esam nonākuši tik tālu, ka viesībās dominē ēdienu štampi — buljoni, otrais ar kartupeļiem, aukstais galds, kur ēdieni skaitāmi uz pirkstiem — sietās gaļas, galerts, pastēte, rosols, labi, ja vēl kas no zivīm. Tas arī viss, bet nedrīkst būt arī mazāk, un viesi ir apmierināti, ja citu viesību galdā atkal tas pats, sak, labi, ka tā, man arī tā bija, un apmierināts sakus- tās — esmu sasniedzis kalngalus. Ja nu kāds grib būt oriģināls, tāds . pasniedz šašliku, desiņas, sadedzinātas spirtā, čanahi. Cik nožēlojami, ja kariķējam citu tautu virtuvi, neprotot nemaz šo ēdienu ne pagatavot, ne pasniegt, ne dažkārt pat apēst. Piemēram, pie šašlika kaukāzieši apēd puskilogramu zaļumu katrs un ēd ar aso mērci. Mēs tā izdarīt nevaram, tad kādēļ ēdienu kariķēt, paņemt tikai gaļu? Ar gaļas ēdieniem neko daudz nevaram vairs izdomāt, maksimums it kā sasniegts, bet sakņu ēdienu varianti ir praktiski neizsmeļami, tad kādēļ neizmantot tos? Zinu ģimeni, kur citu ēdienu galdā nav, kā 10-15 veida salāti, cits par citu garšīgāki, interesanti bezalkoholiskie dzērieni un augļu saldais. Manās grāmatās recepšu ir milzums, bet slinkums ieskatīties, un savā inertumā vainojam cits citu, piemēram, ja klāj galdu, tad kartupeļu ēšanu attaisno ar laucinieku ierašanos, sak, būs laucinieki un viņi grib kartupeļus. Es gan biju lieciniece, ka laucinieki reiz stipri protestēja un teica, ka labāk ēstu ko garšīgāku, nekā tos mūžīgos kartupeļus, kā tajos nabadzīgajos laikos, kad kartupeļi ar svaigu gaļu bija ēsti tikai lielos godos, jo ikdienā ēda speķi. Tic laiki pagājuši, lauciniekiem gaļa vairs nav deficīts un viņi labprāt ēd ko labāku.
Cilvēkiem nepieciešams apmainīties domām un jūtām, tad visi padomāsim, kā labāk tuvināties!
Visvairāk tuvina garīgas problēmas — kā attīstīt sevi, kā mums atšifrēt mūsu tautas lielo, neaptveramo kultūru. Te arī visi varam vienoties — ceļā uz tautas saknēm, ceļā uz izdzīvošanu.
Vakarējot, dziedot un kopā darbu darot vai ejot rotaļās — veidojam spēcīgus cncrgo blokus un kļūstam svešiniekiem un tumšajai varai arvien ncuzvaramāki, nēievainojamāki, salicdētāki. Tautas dziesma un deja dod enerģētiku — biolauki palielinās pēc lieluma un struktūras, stiprinās kosmiskā aizsardzība.
Vakarēsim, darbu darot! Dziedāsim! Spēlēsim, lai tumsas vara atkāpjas! Un, vakarēšanu beidzot, raidīsim Kosmosā, kā tagad pieņemts teikt, vai, kā agrāk senči teica — Dievam — kopīgu labu domu, vēlējumu, lai Dievs apskaidro mūsu prātus atšifrēt kādreiz pieļautās kļūdas, izpirkt tās un dod iespēju atdzimt senkultūrai.
Читать дальше