Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

Jā, kaut kā mums tomēr šodien pietrūkst. Skats gribot negribot at­kal vēršas uz ģimenes pusi. Ir dažādi tematiski vakari darba vietās, klubos, skolās, kur tiek apspriesti dažādi interesanti jautājumi, risi­nātas problēmas, bet cilvēkiem ar to ir par maz — visi klausās, kāds priekšā darbojas, un ir divi varianti — vai nu publiku var uz pirkstiem saskaitīt, vai publikas ir daudz — tāda vakars saucas labi organizēts, jo nevienam nav noslēpums, ka šodien uz šādiem pasākumiem publi­ku savākt ir grūti, izņemot obligātos pasākumus. Ja publikas pilna zā­le, viņi gūst informāciju, bet paši nevar savā starpā diskutēt, bet cil­vēkiem gribas izteikt savas domas, kas tiem uz sirds sakrājušās, dzir­dēt arī citu domas, bet sevišķi svarīgi un vēlami ir dzirdēt domu bied­ru domas. Visjaukāk ir, ja namamāte ģimenē prot organizēt šādas do­mu biedru sanākšanas, kur viss var notikt daudz mājīgāk, sirsnīgāk un rczultatīvāk nekā plaša mēroga sanākšanā. Un namamātes rokās ir, kāds būs šis vakars — vai pie šņabja un mietpilsoniskās kafijas, vai pie interesantiem svaigu sulu dzērieniem un zāļu tējas. Svinēt vārda dienas, dzimšanas dienas, svētkus ir jauki, bet tā vien ir par maz, cil­vēki grib tikties biežāk, tādēļ saprātīga, gudra namamāte vienmēr at­radīs iemeslu sanākt kopā draugiem, piemēram, sanākt uz diapozitī­vu vakaru. Jauki ir, ja domubiedri ir arī ceļotāji un diapozitīvi būs no vasaras ceļojuma, bet, ja tā nav, var paskatīties arī gatavus komplek­tus, kas pārdodas veikalos, šis klāsts ir plašs. Protams, kādam vaja­dzētu sagatavot arī stāstījumu par attiecīgo komplektu, piemēram, par Tallinu vai Maskavas Kremļa ieroču palātu, par Kižiem vai par Ka- rēlijas arhitektūru un glezniecību, Palangas dzintara muzeju. Un šajā vakarā runās ne jau par diapozitīviem vien, gan jau radīsies sarunas arī par redzētām filmām, teātra izrādēm, lasītām grāmatām, bērnu au­dzināšanu, darbu. Cilvēki apmainījušies domām, uzskatiem, nonāku­ši pie daža laba slēdziena, citam vairs neliekas tik neapšaubāmi viņu līdzšinējie uzskati. Arī bērni mācēs rīkot šādus vakarus. Bērni paras­ti savā dzīvē kopē dzīvi vecāku mājās — ar visu pozitīvo un, diem­žēl, arī negatīvo. Cits variants — zemeņu balles, tomātu balles uzrī- košana sezonā. Kāļu balle ziemā. Skolniekiem vien varētu būt arī šā­da balle, vai skolnieks nebūs priecīgs, ja māte viņam teiktu: "Jāni, uz­aicini sestdien savus biedrus pie mums uz zemeņu balli!" Divreiz ne­būs jāsaka, varu galvot. Cerams, ka zemeņu ēšana šajā vakarā nebūs galvenā nodarbošanās, ne jau vienmēr nepieciešamas arī dejas, jau­niešiem milzīgi svarīga ir diskutēšana par visneiedomājamākajiem jautājumiem. Arī vecākiem tas ir milzīgi interesanti — nezūd kon­takts ar pieaugušiem bērniem un viņu draugiem, ir iespējas dzirdēt mūsdienu jauniešu domas, citādi mēs nemaz nezinām, kas viņus inte­resē, kas viņus uztrauc, kas viņiem sāp. Un pārliecināsimies, ka viņi risina diezgan globālas problēmas. Namamāte nereti varētu varbūt palīdzēt atrast arī kādu atbildi uz sasāpējušos "kāpēc".

Nesen biju kādā mājā ienākusi darīšanās pilnīgi nejauši un izrā­dās, ka te ir groziņvakars — zēns saaicinājis savus klases biedrus. Vakaru organizēja un veidoja paši zēni, bet ar namamātes gudru pa­līdzību un līdzdalību. Netrūka jautrības, bet, galvenais : — ieguva vi­si. Namamāte un namatēvs daudz interesanta zēniem pastāstīja, tēvs, tikko atgriezies no vēstures ekspedīcijas, rādīja diapozitīvus, fotogrā­fijas, filmas, senlietas. Aizgāju no šīs ģimenes 5 no rīta ar lielām žē­labām — vēl negribējās šķirties, visi norunājām nākamajā sestdienā tikties atkal, jo tēvs solīja zēniem palīdzēt sastādīt interesantu marš­rutu vasaras ceļojumiem ar autostopu. Šī ģimene jau piecpadsmit ga­du ceļo ar autostopu ar visiem bērniem un tagad solīja ņemt līdz arī šos astoņus klases zēnus.

Zinu citu ģimeni, kur tēvs ir atslēdznieks un veiksmīgs fotogrāfs. Zēni sestdienās nāk ar savām filmiņām, attīsta te tās kopīgi un līdz pusnaktij bildes kopē. Pašiem ģimenē arī interesanti — nekad ar bēr­niem nav zudis kontakts, nekad vecāki nav bijuši lieki un nevēlami.

Citu atslēdznieku es savādāk neesmu redzējusi, kā šķūnī zēnu ielenk­tu kādu braucamo meistarojot. Viņš zēniem ir liela autoritāte un tādēļ viņam ir izdevies likt zēniem iemīlēt arī daudz ko citu — mākslu, li­teratūru, jo strādājot var pārrunāt daudz ko, bet, ja ko saka autoritāte, tai tic. Un zēni kopā ar šo atslēdznieku staigā pa muzejiem, pa māks­linieku darbnīcām, bet mājās bieži rīko disputvakarus — vakarēšanu. Viens pats dēls pašiem, bet cik daudzi uzskata, ka viņus audzinājis šis brīnišķīgais cilvēks!

Nožēlojamas ir tās viesības, kurās labsajūtu un jautrību rada tikai ēdieniem nokrauts galds un alkohols. Nu jau esam nonākuši tik tālu, ka viesībās dominē ēdienu štampi — buljoni, otrais ar kartupeļiem, aukstais galds, kur ēdieni skaitāmi uz pirkstiem — sietās gaļas, ga­lerts, pastēte, rosols, labi, ja vēl kas no zivīm. Tas arī viss, bet ne­drīkst būt arī mazāk, un viesi ir apmierināti, ja citu viesību galdā at­kal tas pats, sak, labi, ka tā, man arī tā bija, un apmierināts sakus- tās — esmu sasniedzis kalngalus. Ja nu kāds grib būt oriģināls, tāds . pasniedz šašliku, desiņas, sadedzinātas spirtā, čanahi. Cik nožēloja­mi, ja kariķējam citu tautu virtuvi, neprotot nemaz šo ēdienu ne pa­gatavot, ne pasniegt, ne dažkārt pat apēst. Piemēram, pie šašlika kau­kāzieši apēd puskilogramu zaļumu katrs un ēd ar aso mērci. Mēs tā izdarīt nevaram, tad kādēļ ēdienu kariķēt, paņemt tikai gaļu? Ar ga­ļas ēdieniem neko daudz nevaram vairs izdomāt, maksimums it kā sasniegts, bet sakņu ēdienu varianti ir praktiski neizsmeļami, tad kā­dēļ neizmantot tos? Zinu ģimeni, kur citu ēdienu galdā nav, kā 10-15 veida salāti, cits par citu garšīgāki, interesanti bezalkoholiskie dzērie­ni un augļu saldais. Manās grāmatās recepšu ir milzums, bet slinkums ieskatīties, un savā inertumā vainojam cits citu, piemēram, ja klāj gal­du, tad kartupeļu ēšanu attaisno ar laucinieku ierašanos, sak, būs lau­cinieki un viņi grib kartupeļus. Es gan biju lieciniece, ka laucinieki reiz stipri protestēja un teica, ka labāk ēstu ko garšīgāku, nekā tos mūžīgos kartupeļus, kā tajos nabadzīgajos laikos, kad kartupeļi ar svaigu gaļu bija ēsti tikai lielos godos, jo ikdienā ēda speķi. Tic laiki pagājuši, lauciniekiem gaļa vairs nav deficīts un viņi labprāt ēd ko la­bāku.

Cilvēkiem nepieciešams apmainīties domām un jūtām, tad visi pa­domāsim, kā labāk tuvināties!

Visvairāk tuvina garīgas problēmas — kā attīstīt sevi, kā mums at­šifrēt mūsu tautas lielo, neaptveramo kultūru. Te arī visi varam vie­noties — ceļā uz tautas saknēm, ceļā uz izdzīvošanu.

Vakarējot, dziedot un kopā darbu darot vai ejot rotaļās — veido­jam spēcīgus cncrgo blokus un kļūstam svešiniekiem un tumšajai va­rai arvien ncuzvaramāki, nēievainojamāki, salicdētāki. Tautas dzies­ma un deja dod enerģētiku — biolauki palielinās pēc lieluma un struktūras, stiprinās kosmiskā aizsardzība.

Vakarēsim, darbu darot! Dziedāsim! Spēlēsim, lai tumsas vara at­kāpjas! Un, vakarēšanu beidzot, raidīsim Kosmosā, kā tagad pie­ņemts teikt, vai, kā agrāk senči teica — Dievam — kopīgu labu do­mu, vēlējumu, lai Dievs apskaidro mūsu prātus atšifrēt kādreiz pie­ļautās kļūdas, izpirkt tās un dod iespēju atdzimt senkultūrai.