Anrīi Pize - Mēness un veselība

Anrī Pizē

Mēness un veselība

Laikā, kad es mācījos par ārstu, nekas mani nepamudināja pētīt saistību starp Mēnesi un labsajūtu. Drīzāk pretēji. Gan manu medicīnas studiju laikā, gan vēlāk, kad biju interns slimnīcā, es, tāpat kā visi rietumzemju ārsti, apguvu zinātnisko domāšanas veidu. Mēness un ar to saistītās parādības bija fizikas un astrofizikas pētījumu objekts, bet šīs zinātnes nekad netika saistītas ar medicīnu. To desmit gadu laikā, kurus es pavadīju fakultātes solos, bet pēc tam strādāju kopā ar saviem "patroniem" - izciliem ārstiem, nekad neradās jautājums par Mēness ietekmi.

Vēlāk, jau savā praksē, trīsdesmit gadu laikā man nācās uzklausīt un aprūpēt tūkstošiem pacientu. Es drīz vien konstatēju tādas parādības, par kurām man neviens nekad nebija stāstījis manu mācību laikā. Bija pacienti, kam pat niecīgākais dūriens asiņoja pilnmēness dienās, nāca bērni, kuriem vienmēr pilnmēness laikā bija caureja vai parazītu radīti gremošanas traucējumi, savukārt daudzām personām tad, kad bija pilns Mēness, novēroju elpoša­nas traucējumu pastiprināšanos, miega traucējumus un nervozitāti.

Protams, arī novērošana un faktu konstatēšana ir zinātniskas attieksmes sastāvda|a. Tāpēc, lai labāk izprastu savu pacientu kaites un labāk viņus aprūpētu, man radās nepieciešamība konsultāciju plānotājā ierakstīt Mēness fāzes. Tomēr ārstam ar konstatēšanu vien ir par maz. Ārstam ir arī jāizprot konstatēto parādību cēloņi un jāatrod to izskaidrojums, ja viņš vēlas rast risinājumu un labāk palīdzēt saviem pacientiem. Ārsta amats līdzinās izmeklētāja darbam: lai pareizi noteiktu diagnozi, nepieciešams ieklausīties pacientā, ieklausīties viņā vēl un vēlreiz, salīdzināt informāciju un analīzes, izvirzīt hipotēzes un vajadzības gadījumā prast strādāt kopā ar ekspertu grupu.

Tad es nolēmu uzsākt pētījumu par Mēnesi un tā radītajiem efektiem.

Veiktā pētījuma laikā es iztaujāju savus kolēģus, dzemdībpalīdzības speciā­listus un psihiatrus, bet vēlāk arī fiziķus, biologus un biofiziķus. Es bagāti­nājos savu ceļojumu laikā uz lalajiem Austrumiem un Indiju, kur mācījos izprast, kā Mēness ietekme tur tiek ievērota medicīnas skolās (tās gan ir pavisam atšķirīgas no mūsējām). Taču šādu apmācības efektivitāti tagad sāk atzīt arī mūsu medicīnas skolās.

Un, lūk, šī pētījuma rezultāti. Galvenokārt tie izklāstīti grāmatas pirmajā daļā, kur piedāvāju izsekot manu pētījumu posmus un varbūt izveidot pašam savu viedokli.

Otrajā daļā būs runa par tiem nelielajiem ikdienā sastopamajiem veselības traucējumiem, kurus tradicionāli pieņemts novērst vai aprūpēt, ievērojot Mēness fāzes. Šeit aplūkosim arī dažādus dziedinošus pasākumus, kurus tautas gudrība saista ar Mēnesi, - lai jūs allaž būtu labā formā un justos labi. Es piedāvāšu ne vien vairākus zinātniskus skaidrojumus, kuri apliecina tautas ticējumu patiesumu, bet arī došu vienkāršus un viegli īstenojamus medicīniskus padomus, - tas viss ir manas pieredzes rezultāts.

Daudzu gadsimtu laikā senie grieķi, romieši un viduslaiku erudīti domāja, ka Zeme ir plakana. Par apgalvojumu, ka tā esot apaļa, daži pat tika dzīvi sadedzināti… Tad kādēļ gan būtu vērts noskaidrot, ko antīkie autori varēja domāt par Mēness ietekmi uz veselību? Varbūt viņi pat riskēja iekļūt tādu pašu maldu varā kā jautājumā par to, vai Zeme ir apaļa?

Es tomēr domāju, ka ir vērts pētīt seno autoru uzskatus par Mēnesi vairāku iemeslu dēļ.

• Viņu secinājumi tika izdarīti atbilstoši faktiem, kas novēroti daudzu gad­simtu laikā. Pietiekami bieži un ilgstošā laika posmā novērotas parādības iegūst konkrētas pieredzes vērtību.

• Daži seno laiku ticējumi veido mūsu kultūras mantojumu. Tas ierakstīts mūsu smadzeņu domāšanas veidā un atmiņā. Tas var iespaidot mūsu veselību arī aplinkus - caur psihosomatiskiem mehānismiem.

Izvēlēsimies piemēram kādu 60 gadus vecu vīrieti, kurš pazina savu vec­vecmāmiņu, kas bija dzimusi ap 1880.-1890. gadu. Viņa tam stāstīja gan to, ka pilnmēness laikā nepieciešams attīrīt zarnas tā, kā to dara mājlopi fermā, gan arī to, ka viņš ir tik stiprs un veselīgs zēns tāpēc, ka piedzimis augoša Mēness fāzes laikā. Tad pieņemsim, ka šis 60 gadu vecais vīrietis kļuvis par ļoti racionālu zinātņu vīru. Un viņu joprojām ietekmē viņa vecvecmāmiņas idejas - un tas ir jo labāk. Jo tā ir pārliecība, kurai viņš tic: viņš piedzimis labvēlīgā Mēness fāzē. Šī pārliecība viņam ļauj saglabāt optimismu, turklāt viņš uzmanīgi rūpējas par savu ķermeni un turpina ik gadu to attīrīt. Viņa veselību tādējādi labvēlīgi ietekmē Mēness, nodroši­not gluži sekulāru pārliecību, kas viņā izveidojusi pozitīvu psihosomatisku mehānismu, un tā pamati ielikti jau agrīnā bērnībā.

Visi šie iemesli bija tik būtiski, ka es sāku iedziļināties seno autoru medicīniskajos tekstos.

Hipokrats, medicīnas tēvs un autors tam slavenajam "zvērestam", kuru joprojām dod ārsti, uzskatīja, ka slimībām ir trīs svarīgākie cēloņi, turklāt viens no tiem bija zvaigznes un Mēness.

Ptolemajs, kurš mūsu ēras I gadsimtā sacerēja ievērojamu traktātu par astronomiju, apgalvoja, ka "nedrīkst pavērst ķirurga skalpeli pret to cilvēka ķermeņa daļu, kuru pārvalda zodiaka zīme, kurā pašlaik atrodas Mēness, un nevar operēt tad, kad Mēness šķērso to zodiaka zīmi, kas valdīja dzimšanas brīdī".

Galēns, lielais grieķu ārsts, kurš darbojās ap mūsu ēras 200. gadu un kuram par godu radies izteiciens "galēniskie principi", mācīja, ka Mēness valda pār sievietes organisma cikliskumu un ka jaunmēness un pilnmēness ietekmē epilepsiju. Galēna ietekme bija visai liela līdz pat XVII gadsimtam.

Sanktoriuss (Santorio Santorio) (1561-1636), itāļu fiziologs un ārsts, grāmatas "Medicīnas statistika" autors, konstatēja, ka daži cilvēki lunārā (sinodiskā) Mēness sākumā pieņemas svarā, bet sinodiskā Mēness beigās svaru zaudē.

Baljivi, slavenais XVII gadsimta itāļu ārsts, novēroja, ka augoša Mēness laikā zarnu fistulas kļūst aktīvākas. Viņš argumentēja savu apgalvojumu, jo bija to konstatējis daudzu anatomisku izmeklējumu laikā.

Sēviņē kundze (kurai piemita viens no spožākajiem prātiem XVII gadsimtā) pievērsa uzmanību Mēnesim, kad lietoja savas zāles.

Dakvēns, karaļa Luija XIV ārsts un "Dakvēna ūdens" izgudrotājs, apgal­voja, ka Mēness ietekmē garīgo stāvokli, var izraisīt galvassāpes un nervu darbības nestabilitāti.

Bartolīns, XVII gadsimta dāņu zinātnieks, savā anatomijas apcerējumā rakstīja, ka dažu ādas plankumu lielums un krāsa visai ievērojami izmainās līdz ar Mēness fāzēm.

XIX gadsimta laikā ceļojošie rakstnieki, kas apmeklēja Antiļu salas, stāstīja, ka tur sievietes vakaros pastaigājas ar saulessargiem, lai pasargātu ādu no Mēness stariem, un. lai mati būtu krāšņāki, tos pieņemts apgriezt augoša Mēness laikā.

XX gadsimta sākumā ļoti izplatīta slimība bija tuberkuloze. "Fapēc ārstiem sanatorijās bija iespējams veikt visai daudz kvantitatīvu pētījumu. Viņi ievē­roja, ka tuberkulozes slimniekiem slimības krīze un spēcīgāks drudzis bija laikā starp Mēness pirmo ceturksni un pilnmēnesi.

Šeit varētu citēt vēl daudzus simtus senu medicīnas sacerējumu, kuros aprakstīta Mēness ietekme uz veselību.