Anrīi Pize - Mēness un veselība

Mans secinājums. Šo triju smadzeņu pakāpju mijiedarbība ļauj izskaid­rot psihosomatiskās parādības. Ticējumi var atstāt reālu ietekmi uz cilvēka fizisko stāvokli. Tādējādi cilvēks, kura izglītība vai jutīgums mudina viņu domāt par iespējamo Mēness ietekmi uz veselību, nekad nebeigs uzska­tīt, ka viņa veselību Mēness patiesi iespaido. Un katrs konkrēts gadījums tikai pastiprinās šī ticējuma spēku. Tas nav racionāli, taču tieši tā mūsu smadzenes un emocionālā sistēma darbojas. Mēs jau neesam veidoti no prāta vien…

Citu zinātnes nozaru pārstāvju viedoklis

Vai Mēness ietekmē mūsu ķermeņa sastāvdaļas?

Gluži nejauši tika atklāts, ka Mēness - šis prāvais Zemes pavadonis - ietekmē kaut ko neiedomājami mazu, proti, elektronus. Fiziķi, kas nejau­šības dēļ izdarīja šo atklājumu, pamanīja darbības traucējumus elementār­daļiņu paātrinātājā CERN (Eiropas Kodolpētniecības centrā) Zenēvā.

Daļiņu paātrinātājs paredzēts tam, lai elektroniem un protoniem pirms to sadursmes piešķirtu tādu ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Šajā procesā atbrīvotā enerģija pēc tam materializējas par elementārdaļiņām. Kad 1991. gadā paātrinātājs tika apturēts, lai veiktu kārtējās pārbaudes, fiziķi ievēroja, ka elektronu enerģija reizēm neizskaidrojami mainās. Tika pārbaudīti dažādi varbūtējie šīs parādības cēloņi (temperatūras svārstības, niecīgas zemestrīces, mitrums,…), bet nekāds izskaidrojums netika rasts.

Gadu vēlāk nejaušas fiziķu sarunas laikā kāda kolokvija starpbrīdī viens no viņiem izteica ideju, ka Mēness varētu ietekmēt elementārdaļiņas. Kaut gan šis piedāvātais skaidrojums sākumā likās nezinātnisks, tomēr nolēma, ka būtu vērts to pārbaudīt. Kad aprēķini tika veikti atkārtoti, par spīti vispā­rējam pārsteigumam, izrādījās, ka elektronu enerģijas izmaiņas, gluži tāpat kā plūdmaiņas, nosaka Mēness fāzes. Ta tika iegūts pierādījums tam, ka Mēness ietekmē elektronus.

Šim atklājumam ir liela nozīme problēmas izpētē par saikni starp Mēnesi un veselību. Mūsu ķermenī ir daudz elektronu, jo ķermeni veido moleku­las un atomi, bet ap atomu kodoliem griežas elektronu mākoņi. Ja gribētu aprakstīt, cik daudz atomu ir ķermenī, nāktos uzrakstīt skaitli septiņi ar 27 nullēm. Šī "astronomiskā" elektronu skaita enerģiju ietekmē Mēness.

Mans secinājums. Ja Mēness ietekmē elektronus elementārdaļiņu paātrinātājā, tas iespaido arī tos elektronu miljardus, kas atrodas ķermenī un nervu sistēmā. Pilnmēness ietekmē mūsu šūnu enerģiju tieši tāpat, kā tas spēj ietekmēt enerģiju elementārdaļiņu paātrinātājā.

Cilvēka organismā ir 60-80 % ūdens, turklāt šis daudzums ir atkarīgs no vecuma (jo jaunāks ir cilvēks, jo vairāk viņa ķermenī ir ūdens), kā arī no individuālām īpatnībām. Viena trešdaļa no šī ūdens atrodas asinīs un citos organisma šķidrumos, bet atlikušās divas trešdaļas - šūnu iekšienē. Tas nav attiecināms vienīgi uz ādas šūnām (kaut gan tas šķiet vispārzināms) un uz iekšējos orgānus veidojošām šūnām, smadzenēm un nervu šūnām.

Ir arī cits nozīmīgs fakts: mūsu asinīs atrodami tādi paši ķīmiskie elementi, kādi ir jūras ūdenī, vienīgi to savstarpējās attiecības ir nedaudz atšķirīgas. Labi zināms, ka Mēness gravitācijas spēks spēj pacelt okeānu un jūru ūdens līmeni pat par 54 cm, un šo parādību sauc par paisumu. Domājot loģiski, šis spēks spēj līdzīgā veidā kā jūras ietekmēt arī cilvēka asinis, tikai nav skaidrs, kādā veidā. Šis process ir līdzīgs Zemes garozas un pazemes ūdeņu svārstībām (jeb iekšējai plūdmaiņai).

Eksperimentāli ir pierādīts, ka Mēness ietekmē Zemes garozas svārstī­bas. Piemēram, atkarībā no Mēness fāzes Parīze paceļas vai nolaižas par veseliem 40 cm. Kā tas iespējams? Tas ir pavisam vienkārši: Zemes garoza ir elastīga. Mēness (un arī Saules) pievilkšanas spēks spēj ne vien pacelt ūdens masas okeānā, bet arī nedaudz deformēt Zemes garozu, piešķi­rot tai ovālu formu (līdzīgu tai, kāda ir regbija bumbai). Tādējādi Mēness pievilkšanas spēks (un tas Mēnesim ir divas reizes spēcīgāks nekā Saulei) pavelk Zemi uz Mēness pusi. Šīs Zemes garozas svārstības notiek saskaņā ar Mēness fāzēm; visspēcīgākās tās ir pilnmēness un jaunmēness laikā.

Līdzīgi svārstības notiek pazemes ūdeņu virskārtā. Šo parādību labi zina speleologi: ūdens līmenis zemes dobumos ceļas un krītas atbilstoši rit­mam, kas pretējs okeāna paisumiem. Tas ir tādēļ, ka Mēness (un arī Sau­les) maksimālās pievilkšanas rezultātā tiek iestiepta Zemes garoza un līdz ar to pazemes ūdeņu līmenis krītas, turpretī laikā, kad Mēness Zemi pievelk vismazāk, tās garoza saraujas un pazemes ūdeņu līmenis kāpj.

Kopsavilkums. Pilnmēness laikā Mēness pievilkšanas spēks liek pacelties ūdeņiem jūrās (okeānu plūdmaiņa), pacelties Zemes garozai un nokris- ties pazemes ūdeņu līmenim. Un pretēji - jaunmēness laikā jūras līmenis krītas, Zemes garoza un zemgarozas slāņi savelkas, bet pazemes ūdeņu līmenis kāpj.

^ Mans secinājums: Mēness iedarbojas uz Zemes tilpumu un okeāna līmeni… Tad kāpēc gan tas nevarētu līdzīgā veidā ietekmēt ūdeni mūsu organismā un vielu, kas to veido?

Apgalvojums par pazemes ūdeņu virskārtas svārstībām pelna īpašu ievē­rību, jo ilgu laiku bija pieņemts to esamību noliegt, uzskatot, ka Mēness var ietekmēt tikai virszemes ūdeņus. Mūsdienās ir gandrīz jau pieņemts par patiesu fakts, ka mūsu šūnās iespējama "iekšējā mikroplūdmaiņa".

Vai mūsu bioloģiskais ritms ir lunārais ritms?

Zinātniski pētījumi par cilvēka organisma iekšējo pulksteni, ko dēvē arī par "bioloģisko pulksteni", parāda, ka mūsu dabiskais dienas ritms drīzāk atbilst

24 stundas un 50 minūtes garajai Mēness dienai, nevis Saules dienai, kas ilgst 24 stundas.

Tāda iekšējā pulksteņa esamību, kas atšķiras no Saules pulksteņa, pierā­dījuši daudzi eksperimenti ar cilvēkiem, kuri nedēļām ilgi bija izolēti no apkārtējās pasaules bez Saules, bez skaņas, bez pulksteņa, bez radio. Pēc zināma laika šādā izolācijā visiem šiem cilvēkiem izveidojās diennakts, kas bija aptuveni 25 stundas gara un tātad - tuva 24 stundas un 50 minū­tes garajai Mēness dienai. Tātad mums ir iekšējais pulkstenis, ko veido

25 stundu cikli, t. i., par 50 minūtēm garāki nekā Saules laiks.

Šīs parādības ietekmē arī enerģijas patēriņu darba procesā tajās profesi­jās, kurās, piemēram, jāievēro 3x8 stundu darba cēlieni. Kāds bijušais Hārvarda Universitātes pētnieks nodibināja īpašu uzņēmējsabiedrību - Circadian Technology, kura izstrādā darba laika sadalījuma grafikus, ievē­rojot Mēness ciklu. "Tā sniedz konsultācijas lielām korporācijām, kuras specializējušās enerģētikas nozarē, kā arī aviokompānijām un ASV kara flotes zemūdeņu apkalpēm.

^ Mans secinājums. Mūsu bioloģiskais ritms ir ļoti tuvs Mēness ritmam, un tas izskaidro faktu, kāpēc cilvēka ķermenis irtik jutīgs pret Mēness fāžu maiņu.

Cilvēki nebūt nav vienīgās dzīvās būtnes, kuru ritmu nosaka Mēness. Amerikāņu zinātnieks doktors F. A. Brauns (Brovvn), pierādīja, ka skābekļa

patēriņš dārzeņos (kartupeļos, burkānos), augsnē mītošos tārpos un aļģēs mainās atbilstoši Mēness fāzēm.

Viņš veica arī eksperimentu ar austerēm: ir vispārzināms, ka austeres atver vai aizver vākus atkarībā no plūdmaiņām, tātad - atkarībā no Mēness. Taču šis amerikāņu pētnieks to pārbaudīja. Viņš ieslēdza austeres laboratorijā bez kontakta ar jūru vai gaismu, pēc tam mainīja laika joslu, pārvedot austeres 1500 km attālumā no to izcelsmes vietas. Un viņš novēroja, ka austeres atveras tajā brīdī, kad Mēness šķērso tās joslas meridiānu, uz kurieni austeres tika aizvestas.