DŽEKS FINEJS - Starp diviem laikmetiem

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS FINEJS - Starp diviem laikmetiem» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Riga, Год выпуска: 1976, Издательство: izdevniecība «zinātne», Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Starp diviem laikmetiem: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Starp diviem laikmetiem»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

STARP DIVIEM LAIKMETIEM
DŽEKS FINEJS
izdevniecība «zinātne» Riga 1976
Дж. Финней МЕЖ ДВУХ ВРЕМЕН Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976
На латышском языке
Перевела с английского Милда Якобсон Послесловие Евгения Брандиса Оформление Айны Л у б г а и е
No ang|u valodas tulkojusi Milda Jakobsone Jevgeņija Brandisa pēcvārds Noformējusi Aina Lubgāne
Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
(g) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976
no autora
Šajā grāmatā pēc iespējas centos turēties pie pa­tiesiem faktiem. Zirgu tramvajs tik tiešām gaja pa tām ietām, pa kurām ar to brauca Sajs; gaisa dzelz­ceļa stacijas atradās tur, kur viņš sēdās vilcienos tin kāpa no tiem āra; citāti no avīžu hronikas norakstīti vārdu pa vārdam; un Brīvības statujas roka patiesi bijusi uzstādīta Aledisonskvērā — tas ir fakts, ar kuru es īpaši lepojos. Reizēm mana tieksme pēc precizitā­tes pārauga mānijā, piemēram, aprakstot ugunsgrēku «Pasaules» mājā, kā arī notikumus pirms tā, un es ar garīgi slima cilvēka neatlaidību skaidroju, kāds tad bijis laiks un kā tas mainījies, paturēju prātā nomnieku uzvārdus un istabu numurus.
Tajā pašā laikā es raudzījos, lai dzīšanās pēc pre­cizitātes nesabojatu vēstījuma saaudumu. Piemēram, veco Dakotti man ievajadzējās 1882. gadā; es lieliski zināju, ka to uzcēla tikai 1885. gadā, un tomēr pa­virzīju patiesību par trim gadiem atpakaļ — varat inani iesūdzēt tiesā. Galu galā, tas ir daiļdarbs, kas uzrakstīts, lai dotu iespēju lasītājam izklaidēties un atpūsties.
Ievietotās Saja fotogrāfijas un skices, dabiski, ne­pavisam nav taisījis viņš. Daudzas labākās ilustrā­cijas ņemtas no Ņujorkas Muzeja. Man liekas, tās sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par to laikmetu, kaut arī ne visas acīmredzot var tieši attiecināt uz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr, pirms bija iestājies 20. gadsimts, dzīve mainījās lēnāk nekā šodien — raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.
Dž. F.
starp diviem laikmetiem
Džeks Finejs ienāca literatūrā 50. gadu sākumā. Viņa pirmais fantastiskais romāns «Miesas nolaupī­tāji» (1956), kurā stāstīts par citas planētas būtņu viltīgo iebrukumu, iemiesojoties cilvēkā, ne vien izrai­sīja ievērību, bet pat tika ekranizēts. Un, kaut gan kritiķi, kas ir nodrošinājuši Fincjam nopietna rakst­nieka reputāciju, nepieskaita viņu pie mūsdienu fan­tastikas korifejiem, viņš tomēr nevar sūdzēties par preses nevērību. Katru jaunu viņa grāmatu un gan­drīz katru pēc kārtējā romāna uzņemtu filmu pavada labvēlīgas atsauksmes.
Tomēr atšķirībā no lieliskā Brcdberija vai izdomas bagātā Azimova — fantastiem, kuri ir iemantojuši pasaules slavu, Finejs nekad nav guvis skaļus panā­kumus. Arī pēc darbu skaita, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu Azimovu, kurš 50 gadu jubilejā izdeva simt desmito grāmatu, Fineja daiļrade nav tik impo­zanta: trīs stāstu krājumi un seši romāni, turklāt ne visi ir fantastiski.
Finejs strādā nesteidzīgi un ļoti rūpīgi. Amerikāņu fantastu vidū viņš krasi izdalās ar īpašiem māksli­nieciskiem paņēmieniem, kas ir tuvi tradicionālajam reālismam. Viņu drīzāk var dēvēt par Dreizera un Sinklera skolnieku nekā par Velsa skolas sekotāju. Līdzīgi tam, kā šī romāna varonis Saimons Morlijs šaudās «starp diviem laikmetiem», tā Džeks Finejs
svārstās starp diviem literatūras virzieniem. Tieksme attēlot sadzīves sīkumus, precīzi atveidot vietas un laika kolorītu, dot «tipiskus raksturus tipiskos apstāk­ļos» padara viņu par reālistu fantastikā, bet nosliece uz neticamām situācijām — par fantastu reālistu vidū. Tieši tas Fineja fantastiskās pasaules atainoju­mus padara ticamākus.
Atkāpjoties no žanra kanoniem, viņš nepārsteidz lasītājus ar pārlieku oriģinālām idejām vai «trakām» hipotēzēm. Pat risinot savu iemīļoto tēmu par pār­vietošanos laikā, viņš neielaižas šķietami zinātniskos pierādījumos, bet dod priekšroku vienkāršiem motī­viem. Romānā «Starp diviem laikmetiem» vienīgi iej ušanās pagātnē veicina fizisko pārvieto­šanos.
Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķie­tami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam «aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums». Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešam tur nokļūsi. Bet šādiem ekspe­rimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiska­jam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas.
Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.
Pec Velsa «Laika mašīnas» iznākšanas fantasti ir izdomājuši desmitiem dažādu atjautīgu paņēmienu, kā nokļūt citos laikmetos. Taču, neraugoties uz sižeta brīvai attīstībai nepieciešamās loģiskās argumentāci­jas sarežģītību, neviens arguments neiztur zinātnisku kritiku. Ceļojums laika ir tāda pati aplamība kā para­lēlu pasauļu vai jebkuru «lironoklazmu» pastāvē­šana, kas dod iespēju iejaukties pagātnes notikumos. Jau izpētītās fizikālās likumsakarības pilnīgi izslēdz «laika mašīnas» iespējamību. Fantasti to skaidri apzinās, un tomēr viņi nereti izmanto neparastas situācijas, kuras rodas, tagadnei šķietami nonākot sadursmē ar pagātni vai nākotni. No loģikas vie­dokļa, līdzīgu ieceru fantastiskums slēpjas nevis pār­vietošanas veidā, bet gan tieši situāciju neikdieniš- ķībā, kas paver plašas iespējas visāda veida sociā­liem vai psiholoģiskiem eksperimentiem.
Lūk, kādēļ Finejs, bieži vien izmantodams līdzīgus sižetus, apmierinās ar pašu vienkāršāko motivāciju.
Rakstnieks un viņa varoņi mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs jūtas neomulīgi. Elēģiskās skumjās par pagājušiem laikiem, kad vidusmēra ame­rikānis varēja būt tāds, kāds viņš ir, Finejs idealizē pagātni. Tas Fineju padara tuvu Bredberijarn. Un ne tikai viņam. Tagadnes traģiskā uztvere un drūms skats uz nākotni (tas ir raksturīgi daudziem rakstnie­kiem, kuriem marksistiskās idejas ir tālas), no vienas puses, rada tieksmi pēc «patriarhālās» senatnes un, no otras puses, nespēju veidot pozitīvus nākamības modeļus. Šajā ziņā Finejs nav izņēmums.
Romāns «Starp diviem laikmetiem» ieturēts mazliet vecmodīgā «Viktorijas laika» stilā un ar savu nestei­dzīgo pamatīgumu atgādina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma angļu romānus. Ar apbrīnojamām zināšanām autors attēlo 1882. gada Ņujorku vissīkākajās deta­ļās, turklāt viņa apraksti atstāj ne mazāku iespaidu kā analogas ainas un tēli Dreizera vai O'Menri dar­bos, kas laika ziņā tuvi šim vēstures periodam. Fineja romānā ir arī kaut kas «puritānisks». Ieturot pagā­jušo laiku stilu un garu, viņš ir apbrīnojami šķīsts un, nokļūstot līdz intīmām scēnām, prātīgi nolaiž aizkaru. Pēc žanra šis «hibrīdais» romāns ir vienlīdz sociāli psiholoģisks un zinātniski fantastisks. Pār­celšanās laikā palīdz atrisināt idejisko un mākslinie­cisko uzdevumu: salīdzināt un pretstatīt divus laik­metus, kurus vienu no otra šķir gandrīz 90 gadi — Ņujorku pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un Ņujorku mūsdienās, proti, mūsu gadsimta 60. gadu beigās.
Finejs kopā ar savu varoni no «laika valgiem» slēp­jas vecajā Ņujorkā, kuru viņš ir pamatīgi iepazinis un dedzīgi mīl. Romāna patoss un neapšaubāmā izziņas vērtība slēpjas seno laiku Ņujorkas, šīs mīļo­tās pilsētas, savdabības un poētiskuma atveidojumā, lai gan autors atsedz arī tās ēnas puses. Ar gaumi izvēlētie fotoattēli, kurus it kā uzņēmis Saimons Mor­lijs 1882. gada Ņujorkas ielās, ir organiski saistīti ar tekstu un lielā mērā to papildina. Bez šī ilustratīvā materiāla apraksti būtu mazāk uzskatāmi. Tomēr jāpiebilst, ka romāns ir pārslogots ar detaļām, kas var interesēt tikai mūsdienu Ņujorkas iedzīvotājus, tāpēc tulkojumā šīs vietas ir izlaistas.
Tātad Saimons Morlijs, kura vārdā sniegts vēstī­jums, palīdz īstenot valdības projektu par ceļojumiem laikā, vēl nenojaušot, kādi ir īstenie nodomi augstu stāvošajiem ierēdņiem, kuri finansē profesora Danci- gera izmēģinājumus.
Vadoties no personiskiem apsvērumiem, viņš izvē­las tieši 1882. gadu. Iegansts ir ģimenes noslēpums, kas nomāc viņa draudzenes Keitas patēvu. Šis noslē­pums iesniedzas 1882. gadā, kad miljonārs Endrū Kārmodijs, kas vēlāk kļūst par prezidenta Klīvlenda padomnieku, saņem noslēpumainu vēstuli, kura izsū­tīta janvāra vakarā no Ņujorkas pasta. Pirms Kār­modijs pēc daudziem gadiem beidz dzīvi pašnāvībā, viņš uz šīs pašas vēstules ir uzrakstījis dīvainu pie­zīmi. Saimons Morlijs (saukts Sajs) labprātīgi uzņe­mas detektīva lomu un 1882. gada 23. janvārī izseko no Ņujorkas pasta nosūtītās noslēpumainās vēstules autoru.
Tāds ir notikumu sarežģījums. Tad seko virkne pie­dzīvojumu, kuri nosaka darbības attīstību. Sižeta līni­jas savelkas ciešā mezglā. Personāžu raksturi, kas ir atkarīgi no laika un apstākļiem, tiek attēloti vis­pusīgi. Ikviena persona, pildot tai iedalīto lomu līdz galam, parāda, uz ko tā ir spējīga izšķirošos dzīves brīžos. Tas rada melodramatiskas kolīzijas, kas, pēc autora ieskatiem, vispār ir bijušas raksturīgas 19. gadsimtam un pat, attēlotas uz skatuves, tikušas uzņemtas kā īstenības atspoguļojums. Tomēr, pēc mūsu domām, romāna «Starp diviem laikmetiem» melodramatiskumu vairāk nosaka literatūra, jo Finejs apzināti savu darbu stilizē pēc 80. gadu romānu parauga, savijot izdomu ar dzīves īstenību, literāras konvencionalitātes ar vērīgu kriticismu, atkailinātus izklāsta paņēmienus ar valdzinošu tā dabiskumu.
Detektīvliteratūras fabula grāmatā pati par sevi gandrīz nav jūtama. Tas nav nekas cits kā «dopings», lai lasītājs nezaudētu interesi par grāmatu, tikai vir­sējais slānis, zem kura slēpjas visai dziļa iecere. Autors par galveno uzskata divu laikmetu salīdzinā­šanu un ar savdabīgo sižetu saistītos psiholoģiski fantastiskos eksperimentus: pagātnes uztveri ar rnūsu laikabiedra Saimona Morlija acīm un tagadnes ska­tījumu no maz pieredzējušās Džūlijas Šarbono vie­dokļa, kas ieradusies no pagājušā gadsimta.
Kas vidusmēra amerikanī izraisa neapmierinātību ar tagadni?
Vientulība un cilvēka nošķirtība šajā plašajā pasaulē. Neticība rītdienai. Ārprātīgais dzīves temps. Tas, ka nav iespējams koncentrēties, palikt vienatnē pašam ar sevi. Tas viss rada nīgrumu, atsvešināša­nos, nošķir cilvēkus citu no cita, izraisa vienaldzību, indiferentumu, mērķa zudumu, sadzīves un domu standartizāciju. Cilvēks zaudē individualitāti, kļūst līdzīgs citiem, nespēj piemēroties straujajām pārvēr­tībām, kas rada sajukumu apziņā un pārvērš dzīvi virpulī. Un vispār, kā var samierināties ar cietsirdīgu izturēšanos pret dabu un pret cilvēkiem?
«Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes,» saka Finejs ar sava varoņa muti. «Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Fri ir jau paga­lam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs pie­sārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokrišņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinājām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprādzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savienoto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izdevība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pie­prasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smē­ķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem noda­rīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»
Tādā noskaņojuma Saimons Alorlijs dodas uz 19. gadsimtu.
Aptuveni deviņdesmit gadu laika notikušas tik daudzas pārvērtībās, ka rāmie 80. gadi (lai gan Ame­rikā jau sākās imperiālisma laikmets) liekas pavisam arhaiski.
Iesākumā viss šķiet dīvains: apģērbs, mājsaimnie­cības piederumi, ēkas, ar telegrāfa vadiem apvītās un visvisādu ekipāžu pārpildītās Ņujorkas ielas, kurās mirdz gāzes laternas, Brodvejs ar savu Dāmu Jūdzi un pie veikalu skatlogiem drūzmējošās nesteidzīgās modes dāmas savādos tērpos — platmalainās, ar spalvām rotātās cepurēs vai ērmotās kapucēs un garās kleitas ar turnīrām, kas pilnīgi apsedz kājas.
Desmitiem lappušu aizņem spilgtie apraksti par veco «zemo» Ņujorku, kurā šur tur saglabājušās pagājības saliņas (atsevišķas ēkas, dievnami, parki), kas Šajā izraisa smeldzīgas skumjas. Un tomēr viņš nav tik naivs, lai neievērotu kliedzošos kontrastus: blakus grezniem kvartāliem un pašapmierinātiem biz­nesmeņiem — drausmīgi grausti, smirdošas izgāztu­ves, rahītiski bērni, izbadējušies ubagi. Sarunā ar zirgu tramvaja kučieri Sajs pārliecinās, cik zemu tiek vērtēts darbs. Nabaga kučieris, strādādams aukstumā un vējā, lietu un sniegā četrpadsmit stundas pēc kār­tas, tik tikko spēj uzturēt savu ģimeni. Bet baznīca cenšas iestāstīt, ka viņam jāpateicas dievam tam kun­gam par parādīto žēlastību. «Tas var būt pareizi attiecībā uz mācītāju,» prāto kučieris, «bet es bieži domāju … ka gan lai spēju savā sirdī pateikties die­vam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?»
Tā ir. Tomēr Saimons Morlijs un kopā ar viņu arī autors saskata ne visai tālās pagātnes Amerikā daudz priekšrocību salīdzinājumā ar tagadni. Svarīgākās 110 tam ir dzīves stabilitāte un dvēseles lid/svars, ko nodrošina nemainīgas paražas.
Saja iepriekšējo iejušanos cita laikmetā un pakā­penisko apziņas pārveidošanos, nonākot 80. gadu Ņujorkā, uztveram ļoti skaidri un taustāmi. Romāna varoņa psiholoģiskajā zīmējumā dotas vissmalkākās nianses. Vēstījums pirmajā personā Fineja fantas­tiskajam eksperimentam piešķir vēl lielāku ticamību.
Nebūdams apmierināts ar to, viņš turpina ekspe­rimentu, tēlojot Džūlijas Sarbono ceļojumu 20. gad­simtā, viņas iejušanos nākotnē. Meiteni, kura augusi pagājušajā gadsimtā, pārsteidz viss: debesskrāpji, taksometri, luksofori, vienvirziena kustība ielās, elek­triskais apgaismojums, ledusskapji, televizori, «nepie­klājīgi» īsās kleitas, šķīstošā kafija, hlorētais ūdens ar nepatīkamo piegaršu un dārzeņi, kam nav nekādas garšas. Taču visvairāk viņu pārsteidz cilvēki: izklai­dīgi, norūpējušies, viņi rosās, steidzas, aprunājas tikai garāmejot. Šķiet, viņiem nav laika dzīvot.
Lai cik dīvaini tas būtu, vismazāk meiteni pār­steidz … lidmašīna. Viņa tūlīt uzmin, ka tas ir a e r o p l ā n s, jo ir cītīgi lasījusi 2ila Verna romānus. Taču Finejs, kam ir tieksme būt pilnīgi precīzam, šajā gadījumā pieļāvis kļūdu. Pirmkārt, Zila Verna romāns «Roburs iekarotājs», kur pirmo reizi tiek aprakstīts par gaisu smagāks lidaparāts, iznāca tikai 1886. gadā. Tas nozīmē, ka Džūlija vēl nemaz nebija varējusi izlasīt šo grāmatu. Otrkārt, vārds «aero- plāns» ir radies daudz vēlāk. Roburs savu lidošanas ierīci sauca par aeronefu.
1970. gads Džūlijai Sarbono liekas vel svešāks nekā Saimonam Morlijam 1882. gads. Viņa nevar aprast ar pārmaiņām, kādas nepilna gadu simteņa laika notikušas domāšanas veida un dzīves ritma.
Kaut gan Džūlija mīl Saju, viņa atzīst par labāku atgriezties savā laikā.
Sašutis par to, ka ģenerāļi ar Baltā nama ziņu grib, lai viņš palīdz izdarīt «labojumu» vēsturē — palīdz piespiest prezidentu Klīvlendu atpirkt no Spā­nijas Kubu un tādējādi nepieļaut blakus ASV izvei­doties «komunisma perēklim» —, Sajs nodomā atteik­ties no šī uzdevuma. Nedrīkst taču tik bezatbildīgi rotaļāties ar cilvēces un pasaules likteņiem! Šodien partaisīs vienu vēstures daļu, rit — citu, un nav zināms, pie kā tas novedīs. Un Saimons Morlijs atkal dodas pagātnē, taču ne jau tāpēc, lai izpildītu uzde­vumu, bet lai izjauktu Dancigera nākamo vecāku nejaušo tikšanos teātrī. Nav nekā vienkāršāka kā novērst iepazīšanos, kas notikusi tajā pašā 1882. gada! Meitene zaļajā tērpā, kurai vajadzēja kļūt par profesora Dancigera māti, ieiet savā ložā, un jaunais cilvēks, viņa nākamais tēvs, jaunavu nepa­mana. Tāpēc Dancigers nepiedzimst un neizdara savu atklājumu.
Ka gan mēs tad esam uzzinājuši par šo notikumu? Sajam ir pazīstams rakstnieks (acīmredzot pats Finejs), kas mīl rakņāties arhīvu dokumentos. 1911. gadā, kad tiek dibināta Ņujorkas bibliotēka, Sajs tur atstāj savu manuskriptu, kurā dots «Pro­jekta» un ar to saistīto notikumu apraksts … Tiesa, tas ir pretrunā ar autora iepriekšējo deklarāciju, ka nevienam nav tiesību mainīt notikumu gaitu, bet acīmredzot šajā gadījumā mērķis attaisno līdzekļus: iespēja neļaut politikāņiem kontrolēt vēsturi ir sva­rīgāka nekā ļaunums, ko nodara šāda iejaukšanās (Dancigera pazušana un reizē ar to visas notikumu ķēdes sairums).
Stāstījums beidzies ar «hronoklazmu» — literāru paņēmienu, kuru daudzi zinātniskās fantastikas cie­nītāji uzskata par «nekorektu». Taču Finejs visai maz rūpējas par to, lai tiktu ievēroti vispārpieņemtie «noteikumi». Viņam rūp īstenot savu ieceri: paust no­raidošu nostāju pret Amerikas dzīves īstenību, izteikt savus uzskatus par nepareizu civilizācijas attīstības ceļu kopš 20. gadsimta sākuma un parādīt ta laika priekšrocības, kad dzīve mainījās lēnāk neka tagad. Autors to īpaši uzsver arī pēcvārda nobeiguma: «… raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.»
Romānā var skaidri saskatīt, kadas stiprās un vājās puses ir Finejam — rakstniekam, reālistam, kas izmanto arī zinātniskās fantastikas metodes. Romāna kritiskais patoss vietumis kļūst ļoti ass un pilnīgi pār­liecina lasītāju. Mūs Finejā visupirms interesē atmas­kojošās tendences. Viņa idejisko pozīciju aprobežotību ir viegli izskaidrot: tā ir ne tik daudz individuāla, cik tipiska. Tāpat kā daudzi citi amerikāņu rakstnieki, un ne tikai fantasti vien, viņš sliktai īstenībai pretstata nevis labāku nākotni, bet gan labāku pagātni. Viņam «zelta laikmets» ir pagājībā, kaut gan arī rāmais 19. gadsimts nemaz neliekas tik idillisks. Šajā ziņā Finejs ir romantiķis, viens no tiem, kas, Ļeņina vār­diem runājot, «… savās praktiskās vēlēšanās «salī­dzināja tagadējo ar pagājušo» un nevis ar nākošo,… centās «pierādīt sabiedrības mūžīgās vajadzības» ar «drupu» palīdzību un nevis ar jaunās attīstības ten­denču palīdzību» (V. I. Ļeņins. Raksti, 2. sēj., 212. Ipp.).
Vienlaikus Džeks Finejs būtībā paliek vērīgs māk­slinieks, kas balstās uz angļu un amerikāņu klasiskā romāna labākajām tradīcijām. Līdz ar to viņa darbs pelna ievērību un neapšaubāmi tiks pienācīgi novērtēts.
J. Brandiss

Starp diviem laikmetiem — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Starp diviem laikmetiem», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Halo? — es teicu klausulē.

— Misters Prīns atnācis pēc jums. Vai jūs drīz būsiet beidzis?

— Beidzis? Es tikko sāku.

Brīdi valdīja klusums.

— Tikko sākat? Mister Morlij, jūs pildāt veidlapas jau, — atkal brīdi klusums, it kā viņa skatītos pulk­stenī, — vairāk nekā divdesmit minūtes.

Nezināju, ko atbildēt.

— Jūs esat kļūdījusies, mis Makabi, es tikko sāku.

Viņas balsī jautās apslēpts aizvainojums:

— Lūdzu, pabeidziet pēc iespējas ātrāk, mister Morlij. Misteram Prīnam jābūt pie direktora.

Viņa pārtrauca sarunu, un es lēnām noliku klausuli. Vai iespējams, ka es būtu aizsapņojies veselas div­desmit minūtes? Es atkal pievērsos veidlapai, kuru biju sācis izpildīt, tad patiesās bailēs pielēcu stāvus, mans krēsls paslīdēja atpakaļ un ar blīkšķi atsitās pret sienu. Anketā zem mana vārda, dzimšanas vietas un dzimšanas laika bija ierakstīts mana tēva vārds «Ērls Gevins Morlijs»; viņa dzimšanas vieta un dzim­šanas laiks «Mansi Indiānas štatā 1908. gadā», ma­nas mātes meitas vārds «Stronga», mani vaļasprieki «zīmēšana» un «fotografēšana» un pilnīga manu darba gaitu vēsture, sākot ar «Nefu un Kārteru» Bu- falo. Arī pārējās anketas t bija izpildītas, pie tam visas, tāpat kā šī, nepārprotami manā rokrakstā. Ne­bija iespējams, ka es, pats to nezinot, bulu tās izpildī­jis, taču izpildītas tās bija. Nebija arī iespējams, ka būtu aizritējušas jau divdesmit minūtes, bet tā tas

bija. Un baltais telefona aparats — es atkal paskatī­jos uz to — vēl aizvien bija zaļš. Mati man uz pakauša iekņudējās, it kā gribētu slieties stāvus, un vēderu ka dure sažņaudza bailes.

Tad beidzu baidīties. Šīs veidlapas es nebiju iz­pildījis, to es zināju. Es šai telpā nebiju uzturējies ilgāk par trim vai četrām minūtēm, arī to es zināju. Es stāvēju un, piemiedzis acis, stingi skatījos pari rakstāmgaldam un domāju, tad pēkšņi mans skatiens krita uz akvareli pie sienas. Slēgtais tilts bija pazu­dis, tagad tā vietā bija ar priedēm apaudzis un sniega klāts kalns. Es skaļi iesmējos, bailes acumirklī sarā- vās un pagaisa. Atveras durvis, un ienāca Rūbs Prīns.

Vai pabeidzāt visu? Kas par lietu?

Pie joda, Rūb, kādu velnu jūs te dzenat?

Es stāvēju smīnēdams, kamēr viņš pienāca pie galda.

Kapec man jāiedomājas, ka esmu uzturējies šeit divdesmit minūtes?

liet j 11 s bijāt šeit divdesmit minūtes.

Un ta bilde pie sienas, — es norādīju uz akva­reli, pārvērtas no tilta par kalnu?

Akvarelis? — Rubs stavēja pie rakstāmgalda un samulsis pagriezās, lai paskatītos uz to. — Uz la allaž ir bijis kalns.

Un telefona aparāts vienmēr ir bijis zaļš, Rūb?

Viņš paskatījās uz to.

Jā, laikam gan, cik varu atcerēties.

Vel aizvien smīnēdams, es lēni papurināju galvu.

Tā taču nav taisnība, Rūb; es šeit esmu ilgākais piecas minūtes.

Es norādīju uz papīriem uz rakstāmgalda.

Un es nekad neesmu izpildījis šīs veidlapas, lai cik Iīd/,īgs ari šis rokraksts būtu manējam.

Kadu brīdi Rubs stāvēja un pāri galdam skatījās ii/, mani; viņa acis izskatījās norūpējušās.

— Un ja nu cs jums zvēru, Saj, ka jūs to darījāt? Un ka jūs šeit esat, — viņš paskatījās pulkstenī, — gandrīz divdesmit piecas minūtes.

— Tad jus melotu.

— Un ja to apzvēr ari Roze?

Es tikai papurināju galvu. Pēkšņi es notupos bla­kus mazajam telefona galdiņam un paskatījos zem ta. Tur karājās baltais telefona aparāts, un galdam apakšā piestiprinātā platā U veida vara lente neļāva nokrist klausulei uz grīdas; blakus atradās maza metāla kastīte, no kuras divas stieplītes iesniedzās galda kājas iekšpusē. Es piespiedu galda virsu tuvu malai, un panelis ar intarsijām apsviedās, baltais telefona aparāts bija atkal uz galda, bet zaļais — nozudis zem tā. Kad es pacēlu acis uz Rūbu, viņš smaidīja un pār plecu māja kādam aiz kabineta durvīm.

Ienāca vīrietis kreklā. Viņš bija jauns, tumšma­tains, ar apcirptām ūsiņām un ļoti apmierināts skatī­jās uz mani. Kad viņš pienāca pie mums, Rubs sacīja:

— Doktors Oskars Rosofs. Saimons Morlijs.

Mēs nobērām parastās pieklājības frāzes, un

Rosofs pārliecās pāri galdam; es pacēlu roku, lai paspiestu viņējo, taču viņš vis nesaņēma manu roku, bet ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra manu locītavu.

Pēc brīža doktors teica:

— Pulss gandrīz normāls un aizvien vēl pamazām nomierinās.

Viņš palaida vaļā manu rokas locītavu un stāvēja, laimīgi uzsmaidīdams man.

Kā jūs zinājāt? Kas jums pačukstēja? — viņš jautāja.

Durvīs stāvēja Roze un smaidīdama novēroja mus.

— Neviens man neko priekšā nepateica, bet tas taču ir neiespējami. Es zināju, ka neesmu izpildījis veidlapas un neesmu šeit uzturējies divdesmit minūtes.

Kad pamāju uz akvareli, man atkal bija jāpa­smaida.

— Un es zināju, ka pirms dažām minūtēm tas muļ­ķīgais kalns vēl bija tilts.

Es vēl nebiju beidzis, kad Rosofs jau nomurmināja:

— Introspektīva psihe. — Tad viņš teica Rūbam: - Ļoti laba reakcija.

Doktors atkal pievērsās man: - Jums var likties nesvarīgi, taču varu apliecināt, ka daudzi cilvēki izdarās pavisam aplami. Viens pie- leca kājās un metās laukā pa durvīm; mums viņš vestibilā bija jānoķer un viss viņam jāizskaidro.

— Lieliski, es priecājos, ka izturēju šo mēģinā­jumu.

Es jutos tik laimīgs kā puišelis, kas tikko bez kļū­dām uzrakstījis pareizrakstības uzdevumu, taču cen­tos to neizrādīt.

Mēs visus faktus jau zinājām. Speciālistam rok­rakstu viltošanā vajadzēja četras stundas, lai ar sim- patētisko tinti izpildītu veidlapas. Visus, izņemot tikai trīs pirmos jautājumus garajā anketā, tos mēs atstājām jums. Galda lampā ir ievietots mazs infra­sarkano staru avots, tie padara tinti redzamu dažu sekunžu laikā. Roze jūs novēroja spogulī, kas atro­das aiz jums. No viņas darba vietas uz turieni ved mazs gaitenītis. Līdzko jūs izpildījāt pirmos trīs jau­tājumus, viņa jums piezvanīja un ieslēdza infrasar­kano starojumu. Pa to laiku, kamēr bijāt pievērsies telefonam, — hey, presto x — kad jūs atkal paskatījā­ties uz veidlapām, tās visas bija izpildītas.

— Un akvarelis?

Rūbs paraustīja plecus.

— Sienā aiz rāmja un stikla ir caurums. Kamēr kandidāts raksta, es tikai izrauju laukā tiltu un iestumju tā vieta kalnu.

— Nu, jus jau sitat pušu vislabākos burvju māk­sliniekus, bet kada tam jēga?

Lai redzētu, kā jūs reaģējat, kad notiek neti­camas lietas, Rosofs paskaidroja. — Daži cilvēki nespēj to pārdzīvot. Viņi vienmēr izturas, kā ieraduši, paļaudamies, ka visam mūžīgi jābūt tā kā vienmēr. Un, kad pēkšņi tā vairs nav, viņi zaudē pašsavaldī­šanos un nespēj tikt gala ar notikumiem. īstenībā viņu jutekļi kapitulē. Te, pie šī galda, viņi zaudē galīgi. Dons, tas, kas tagad strādā lejā, ir viens no tiem; mums vajadzēja viņam iedot nomierinošu tab­leti vēl pēc tam, kad bijām izskaidrojuši, kā viss noti­cis. Taču jūs vadāties pēc savas iekšējās izjūtas, nevis pēc ārējiem apstākļiem. Jūs zināt to, ko jūs zināt. Ienāciet tagad manā kabinetā iedzert kafiju. Arī ko stiprāku, ja vēlaties. Jūs to esat nopelnījis.

Rosofa kabinets atradās tai gaitenī, pa kuru mēs ar Rūbu bijām nākuši; uz durvīm bija uzrakstīts «Lazarete». Kad Rosofs attaisīja durvis, lai ielaistu mūs ar Rūbu pirmos, telpa man atgādināja hospitāli un es ievēroju, ka durvis ir platākas nekā parasti. Mēs izgājām cauri lielai telpai, kuru apgaismoja tikai logs griestos. Istabā atradās rakstāmgalds, gar sienu stāvēja rinda pītu krēslu, vel bija fluoroskops, redzes pārbaudes tabula un kaut kāda ierīce, kas izskatījās pēc rentgena aparāta.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Starp diviem laikmetiem»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Starp diviem laikmetiem» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «Starp diviem laikmetiem»

Обсуждение, отзывы о книге «Starp diviem laikmetiem» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x