Herberts Velss - Kad Gulošais mostas

— Ak tā .. . — Grehems noteica un nomierinājās.

Tas viss bija pārmēra dīvaini, bet šie neparasti

ģērbtie cilvēki, bez šaubām, kaut ko slēpa. Viņi bija savādi, un arī telpa bija savāda. Tā laikam bija kāda jauna iestāde. Piepeši viņam radās aizdomas. Vai ti­kai tas nav izstādes paviljons? Gan viņš Vormingam sados par to. Taču tas bija maz ticams. Un izstādē viņu nerādītu kailu.

Pēkšņi Grehemam atausa gaisma. Viņa priekšā it kā tika pavērts aizkars. Viņš noģieda, ka ir gulējis bezgala ilgi: tas bija lasāms pret viņu pavērstajās godbijīgajās sejās. Viņš satraukts palūkojās uz šiem cilvēkiem. Šķita, ka viņi savukārt mēģina kaut ko izlasīt Grehema acīs. Viņš savilka lūpas, lai runātu, taču nespēja neko izteikt. Tajā pašā mirklī radās sa­vāda vēlēšanās neatklāt to svešajiem. Acis nodūris, viņš raudzījās uz savām kailajām kājām. Vēlēšanās runāt bija pazudusi. Grehemu kratīja stipri drebuli.

Viņam iedeva padzerties kaut kādu rožainu šķid­rumu, kas izstaroja zaļganu gaismu un garšoja pēc buljona, un viņš atguva spēkus.

— Tagad . . . tagad man ir labāk, — Grehems aiz­smakušā balsī teica un izdzirdēja apkārtējo piekrīto­šus čukstus. Tagad viņam viss bija pilnīgi skaidrs. Viņš atkal mēģināja ierunāties, bet arī šoreiz nekas neiznāca.

Ar roku saspiedis kaklu, viņš mēģināja trešo reizi.

— Cik ilgi? — viņš apspiestā balsī jautāja. — Cik ilgi es nogulēju?

— Diezgan ilgi, — atteica rudbārdainais, saskatī­damies ar pārējiem.

— Cik ilgi?

— Ļoti ilgi.

— Jā, jā! — Grehems neapmierināts iesaucās.

— Bet es gribu . .. vai tas nozīmē pāris gadus? Daudz gadu? Kaut kas notika . . . esmu aizmirsis, kas. Es nojaušu . . . Bet jūs . .. — Viņš iešņukstējās. — Ne­slēpiet to man. Cik ilgi.. .

Viņš apklusa, aizspieda ar rokām acis un, nevien­mērīgi elpodams, gaidīja atbildi.

Visi trīs pusbalsī sarunājās.

— Piecus, sešus? — Grehems vārgā balsī jautāja.

— Vairāk?

— Daudz vairāk.

— Daudz?

— Daudz.

Grehems raudzījās svešajos vīriešos, un šķita, ka velnēni rausta viņa sejas muskuļus. Viņš gaidīja at­bildi.

— Daudz gadu, — sacīja vīrs ar rudo bārdu. Grehems ar mokām uzslējās sēdus. Ar izģindušu

roku viņš ātri notrausa asaru.

— Daudz gadu … — viņš atkārtoja.

Viņš aizvēra un atkal atvēra acis, lai aplūkotu dau­dzas nepazīstamas lietas.

— Cik ilgi galu galā? — viņš neatlaidās.

— Esiet gatavs izdzirdēt kaut ko pārsteidzošu.

— Un tas būtu?

— Vairāk nekā grosu gadu. Dīvainais vārds viņu pārsteidza.

— Vairāk nekā . ..

Divi no nepazīstamajiem sāka kaut ko pārspriest. Dažas ašas frāzes, kurās bija vārds «decimāls», pa­slīdēja viņam garām.

— Cik gadu jūs teicāt? — Grehems jautāja.

— Cik? Neskatieties taču tā! Atbildiet!

No paklusās sarunās Grehems uztvēra četrus vār­dus — «vairāk nekā divus gadsimtus».

— Ko? — viņš iekliedzās, pagriezdamies pret jau­nekli, kurš,, pēc viņa domām, bija teicis šos vārdus.

— Cik ilgi? Kā jūs teicāt? Divus gadsimtus!

— Jā, — apstiprināja rudbārdainais. — Divsimt gadu.

Grehems atkārtoja šos vārdus. Viņš bija gaidījis pamatīgu skaitli, taču šie divi gadsimti viņu galīgi satrieca.

— Divsimt gadu! — Grehems izdvesa, it kā viņa priekšā lēni vērtos bezdibenis. — Bet tad taču . ..

Neviens neatbildēja.

— Jūs .. . jūs teicāt.. .

— Divsimt gadu. Divus gadsimtus, — atkārtoja rudbārdainais.

Iestājās klusums. Grehems paskatījās viņiem acīs un pārliecinājās, ka viss dzirdētais ir taisnība.

— Nevar būt! — viņš žēlabaini iesaucās. — Es sapņoju. Letarģija .. . letarģijā nevelkas tik ilgi. Nav tiesa. Jūs ņirgājaties par mani! Sakiet man . . . vēl tikai pirms dažām dienām es gāju gar Kornvolas pie­krasti . ..

Viņa balss aizlūza.

Vīrs ar linu krāsas bārdu bija neziņā.

— Es neesmu sevišķi stiprs vēsturē, — viņš negri­bīgi teica un paskatījās uz pārējiem.

— Jums taisnība, ser, — sacīja jaunākais. — Bos- kāsla atrodas agrākajā Kornvolas hercogistē, uz dien­vidrietumiem no pļavām. Tur vēl tagad stāv māja. Es esmu tur bijis.

— Boskāsla? — Grehems pagriezās pret jaunekli. — Jā, tā bija Boskāsla! Mazā Boskāsla . .. Kaut kur tur es iemigu. Lāgā neatceros. Lāgā neatceros.

Viņš saķēra galvu un nočukstēja:

— Vairāk nekā divsimt gadu!

Grehemam sažņaudzās sirds. Sejai raustoties, viņš sāka ātri bērt vārdus:

— Bet ja tiešām ir pagājuši divsimt gadu, tad visi, kurus esmu pazinis, visi, kurus esmu redzējis vai ar kuriem esmu runājis pirms iemigšanas, ir miruši.

Neviens no trim neatbildēja.

— Arī karaliene un karaliskā ģimene, ministri, ga­rīdzniecība un valdība. Dižciltīgais un vienkāršais,

bagātais un nabagais, visi, visi. .. Vai Anglija vēl pastāv? Tavu laimi! Vai Londona pastāv? Šī taču ir Londona, vai ne? Un jūs esat mani palīgi un sargi? Bet tie? Ko? Arī palīgi un sargi?

Mazliet pacēlies, viņš vērās platām acīm.

— Bet kāpēc es atrodos te? Nē, nerunājiet. Cietiet klusu. Ļaujiet man . . .

Viņš sēdēja klusēdams un berzēja acis. Viņam pa­sniedza vēl vienu glāzi rožainā šķidruma. Izdzēris to, Grehems jutās možāks un sāka no visas sirds raudāt.

Palūkojies apkārtstāvošo sejās, viņš negribot maz­liet muļķīgi iesmējās caur asarām.

— Div-simt ga-du, div-simt ga-du! —'viņš atkār­toja, tad savilka seju histēriskā grimasē un atkal pa­slēpa rokās.

Pēc brīža Grehems nomierinājās. Bezspēcīgi no­kāris rokas, viņš sēdēja gandrīz tajā pašā pozā, kādā viņu bija atradis Izbisters pie Pentargenas klintīm. Viņa uzmanību piesaistīja kāda rešņa valdonīga balss un tuvojošies soļi.

— Ko jūs darāt? Kāpēc nepaziņojāt man? Jums taču tika piekodināts! Vainīgais atbildēs par to. Šim cilvēkam ir vajadzīgs miers. Vai durvis ir ciet? Vi­sas? Viņam vajadzīgs absolūts miers. Ar viņu ne­drīkst sarunāties. Vai viņam kaut kas ir teikts?

Vīrietis ar rudo bārdu kaut ko paklusi atbildēja, un Grehems, pametis aci pār plecu, ieraudzīja tuvo­jamies pamaza auguma, resnu vīrieti bez bārdas, ar ērgļa degunu, vērša kaklu un masīvu zodu. Biezās, melnās, ieslīpās uzacis, kas uz virsdegunes gandrīz sagāja kopā un nokarājās pār iedubušajām pelēka­jām acīm, piešķīra sejai nejauku, biedējošu izteik­smi. Viņš paglūnēja uz Grehemu un tad pievērsās vīrietim ar linu krāsas bārdu.

— Pārējie, — viņš aizkaitināts sacīja, — var iet.

— Iet? — jautāja rudbārdainais.

■— Protams. Bet tā kā durvis tiktu aizvērtas.

Uzmetuši ašu mirkli Grehemam, uzrunātie paklau­sīgi pagriezās un devās nevis uz arku, kā viņš bija gaidījis, bet gan pie pretējās sienas. Biezās sienas sloksne ar plīstošu troksni uzritinājās augšup un at­kal nolaidās aiz abiem aizgājušajiem. Telpā palika Grehems, tikko atnākušais un purpura drānās ģērb­tais cilvēks ar linu krāsas bārdu.

Kādu laiku resnais nelikās ne zinis par Grehemu, bet iztaujāja otru, acīmredzot savu padoto, kā viņi pildījuši savu pienākumu. Viņš runāja skaidri, to­mēr Grehems maz ko saprata no viņa vārdiem. Šķita, ka Grehema atmoda viņu nevis pārsteidz, bet sa­nikno. Varēja matīt, ka viņš ir dziji satraukts.

— Nemulsiniet viņu, stāstīdami tādas lietas, — viņš vairākas reizes atkārtoja. — Nemulsiniet viņu.