Herberts Velss - Kad Gulošais mostas

Stiklam līdzīgās vielas zaļganā nokrāsa traucēja tālu redzēt, tomēr Grehems samanīja, ka atrodas lie­liskā, plašā telpā ar milzīgu, baltu arku pretī. Pie pašas stikla krātiņa sienas stāvēja mēbeles — ar sud­rabainu, it kā zvīņainu galdautu pārklāts galds un daži krēsli, bet uz galda bija daudz ar kaut kādiem ēdieniem pildītu trauku, pudele un divas glāzes. Gre­hems sajuta, ka ir izsalcis kā suns.

Zālē neviena nebija, un pēc brīža Grehems nošļūca no caurspīdīgā matrača un mēģināja nostāties uz sava nelielā mājokļa tīrās, baltās grīdas. Taču viņš nebija pareizi aprēķinājis savus spēkus un sagrīļo­jies izstiepa roku, lai atbalstītos pret stikla sienu. Mirkli tā izturēja spiedienu, izliekdamās kā pūslis, tad ar vāja šāviena troksni pārplīsa un . . . izzuda kā pārdurts burbulis. Bezgala pārsteigts, Grehems iz­streipuļoja lielajā zālē. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie galda un nogrūda zemē glāzi. Tā noskanēja uz grīdas, tomēr nesaplīsa, un viņš atslīga vienā no at­zveltnes krēsliem.

Drusku atguvies, viņš paņēma pudeli, piepildīja uz galda palikušo glāzi un iztukšoja to. Šķidrums iz­skatījās bezkrāsains, bet ūdens tas nebija. Tas patī­kami smaržoja, gāja pie sirds un ātri atjaunoja spē­kus. Nolicis glāzi uz galda, Grehems palūkojās apkārt.

Tagad, kad skatienu vairs neaizsedza zaļganais stikls, telpa nebija zaudējusi nekā no saviem apmē­riem un lieliskuma. Zem arkas viņš redzēja kāpnes, kas veda tieši uz plašu gaiteni. Abās pusēs gaitenim slējās pulētas kolonas no kaut kāda tumša ultrama- rina krāsas akmens ar baltu dzīslojumu. No turienes nāca soļu troksnis, balsu čala un dobja dūkoņa. Pil­nīgi atguvies, Grehems modri klausījās, aizmirsis ēdienu.

Piepeši viņš atjēdzās, ka ir kails, un, skatīdamies pēc kāda apģērba gabala, ieraudzīja uz cita krēsla atzveltnes garu, melnu apmetni. Viņš ietinās tajā un drebēdams atkal apsēdās krēslā.

Viņš joprojām nebija ticis pie skaidrības. Acīm­redzot viņš bija gulējis un gulošs pārnests. Bet uz kurieni? Un kas tie bija pai cilvēkiem aiz zilajām kolonām? Boskāsla? Viņš pielēja otru glāzi ar bez­krāsaino šķidrumu un ar baudu izdzēra.

Kas tā bija par ēku? Tās sienas šķita viegliņām šū­pojamies gluži kā dzīvas. Viņš apskatīja tīro zāli, kuras skaistās arhitektūras formas nebojāja rotājumi, un viņa uzmanību piesaistīja spilgtas gaismas pildīts apaļš, kupolveida padziļinājums griestos. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja nepārtraukti zibošu ēnu. «Bam! Bam!» — šai svaidīgajai ēnai bija savs īpašs tonis pieklusinātajā skaņu jūklī, kas pildīja gaisu.

Viņš gribēja kādu pasaukt, bet no rīkles izlauzās pavisam nožēlojama skaņa. Tad, piecēlies un kā pie­dzēries grīļodamies, viņš devās pie arkas. Aizstrei­puļojis līdz kāpnēm, viņš paklupa uz sava melnā apmetņa stērbeles, kas vilkās pa zemi, bet noturējās kājās, pieķerdamies pie vienas no zilajām kolonām. Gaitenis veda uz zilu un purpura vestibilu un izbei­dzās ar tādu kā treliņotu balkonu, kas bija spoži ap­gaismots un karājās milzu ēkas iekšienē. Visur rēgo­jās kolosālas arhitektūras formas. Čala kļuva aizvien saklausāmāka, un Grehems ieraudzīja, ka balkonā ar muguru pret viņu žestikulēdami un aizrautīgi saru­nādamies stāv trīs cilvēki, ģērbušies greznos, vaļīgos tērpos, kas priecēja ar savām košajām, saskanīgajām krāsām. Līdz balkonam uzmutuļoja pūļa murdoņa, noplandīja karogs, tad gaisā uzlidoja kāds spilgti krāsots priekšmets — vai nu gaiši zila cepure, vai jaka, aizzibēja garām un nokrita. Kliedza acīmredzot angliski, bieži atkārtojās vārds «atmodīsies». Gre­hems izdzirdēja kādu iespiedzamies, un trīs cilvēki negaidot iesmējās.

— Ha-ha-ha! — smējās viens no viņiem, rudma- tains vīrs īsā purpura tērpā. — Kad Gulošais modī­sies, kad?

Viņš līksmi dzirkstošām acīm paskatījās gaitenī. Piepeši viņš pārvērtās sejā un pamira. Abi pārējie, izdzirdējuši viņu iesaucamies, apsviedās un arī sa­stinga. Viņu sejas pauda apjukumu, ko nomainīja izbailes.

Te uzreiz Grehema ceļi saļodzījās, pret kolonu at­balstītā roka zaudēja spēku, viņš pastreipuļoja uz priekšu un nokrita knūpus.

Pēdējais, ko Grehems dzirdēja krītot, bija zvanu dimdoņa. Vēlāk viņš uzzināja, ka gandrīz stundu no­gulējis bez samaņas, uz dzīvības un nāves robežas. Atguvies viņš konstatēja, ka ir atpakaļ savā caur­spīdīgajā guļasvietā ar karstu kompresi uz krūtīm un uz kakla. Viņš ievēroja, ka melnā lente ir no­ņemta un roka apsaitēta. Baltais ierāmējums jopro­jām karājās virs viņa, bet caurspīdīgās, zaļganās vie­las vairs nebija. Vīrietis spilgti violetā apģērbā, viens no tiem, kas bija redzēti balkonā, stāvēja Gre- hemam blakus un cieši lūkojās viņam sejā.

No tālienes kā plūdusi plūda zvanu dimdoņa un neskaidras skaņas, un Grehema iztēle zīmēja pilnā rīklē kliedzošu laužu pūli. Piepeši kaut kas asi no­skanēja, it kā būtu aizcirstas durvis.

Grehems pacēla galvu.

— Ko tas nozīmē? — viņš lēni vaicāja. — Kur es atrodos?

Viņš pazina rudmati, kas bija pamanījis viņu pir­mais. Kāds apjautājās, ko Grehems teicis, bet viņu strupi aprāva.

Cilvēks violetajā tērpā atbildēja maigā balsī an­gliski ar vieglu ārzemnieka akcentu, Grehemam vis­maz tā izklausījās.

— Jūs esat pilnīgā drošībā. Jūs tikāt atvests šurpu no turienes, kur jūs aizmigāt. Te ir pilnīga drošība. Jūs te kādu laiku gulējāt. Letarģiskajā miegā.

Viņš teica vēl kaut ko, bet Grehems to nedzirdēja. Tad cilvēkam tika pasniegts neliels kauss. Grehems sajuta uz pieres atvēsinošu šalti, tādu kā smaržojošu migliņu, un viņam kļuva labāk. Viņš apmierināts aiz­vēra acis.

— Vai ir labāk? — apjautājās cilvēks violetajā tērpā, kad Grehems atvēra acis.

Tas bija gadus trīsdesmit vecs patīkama izskata vī­rietis ar gaišu ķīļbārdiņu un zelta sprādzi pie kakla izgriezuma.

— Jā, ir, — atbildēja Grehems.

— Jūs kādu laiku gulējāt. Letarģijā. Jūs saprotat? Letarģijā. Tas var likties dīvaini, bet kā es šeit stāvu — jūs esat ticis cauri sveikā.

Grehems neko neatbildēja, taču šie vārdi viņu no­mierināja. Viņš noskatīja visus trīs apkārtstāvošos

Tie ziņkāri lūkojās viņā. Viņš gan domāja, ka atro­das kaut kur Kornvolā, bet nekas par to neliecināja. Grehems atcerējās, ko savā laikā bija iecerējis, bet nebija paguvis izdarīt Boskāslā. Nokremšļojies viņš jautāja:

— Vai jūs aizsūtījāt telegrammu manam brālē­nam? E. Vormings, Čenserileinā 27?

Visi trīs cītīgi klausījās, tomēr viņam vajadzēja atkārtot jautājumu.

— Cik viņam savāda izruna! — nočukstēja rud- matainais.

— Telegrammu, ser? — acīmredzot pārsteigts, pār­jautāja jaunais cilvēks ar ķīlbārdiņu.

— Viņš laikam grib teikt, vai ir nosūtīta elektro- gramma, — ieminējās trešais, deviņpadsmit vai div­desmit gadus vecs patīkama izskata jauneklis.

-— Cik es neattapīgs! — apķēries iesaucās bārdai­nais. — Varat būt drošs, ka viss tiks izdarīts, ser, — viņš uzrunāja Grehemu. — Baidos tikai, ka būs pa­grūti nosūtīt. . . telegrammu jūsu brālēnam. Viņa pašreiz nav Londonā. Bet neraizējieties par tādiem sīkumiem. Jūs nogulējāt diezgan ilgi, un pa to laiku ir noticis ne mazums pārmaiņu, ser. (Grehems no­prata, ka šis vārds ir «ser», kaut gan svešais izru­nāja to «sēr».)