Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

Rītausmā pamodies, Gordons ieraudzīja.pie savas gultas sulaini. Viņa zilganbālā ādas krāsa liecināja ka tas ir Vegas iedzimtais.

— Princese Liāna ielūdz jūs uz kopīgām brokastīm, princi.

Mazgāšanās notika mazā istabiņā ar stikla sienām. Uz labu laimi

spiezdams pogas, viņš atklāja ka var pēc vēlēšanās dabūt ūdeni vai nu ar šampūnu, vai ar smaržvielām, pat ar minerālsāļiem, pie tam jebkurā temperatūrā. Ūdens mutuļodams cēlās līdz pašam zodam.

Sulainis pasniedza uzvalku un apmetni no balta zīda. Gordons apģērbās un devās uz Liānas apartamentiem.

Izgājis caur daudzām istabām, kuru sienām bija pērļaini maiga nokrāsa, viņš iznāca plašā, ziedos slīgstošā terasē ar skatu uz Trūnu. Šeit viņu sagaidīja Liāna, kas gaišzilā vienkāršā rīta tērpā līdzinājās zēnam.

— Es liku atnest brokastis uz šejieni. Jūs esat atnācis tieši laikā. Mēs noklausīsimies rītausmas mūziku.

Kad Liāna piedāvāja ēdienus un dzērienus, Gordons ar izbrīnu ievēroja viņas skatienā vieglu samulsumu. Šobrīd viņa nemaz nelīdzinājās vakardienas lepnajai princesei. Bet kas ir rītausmas mūzika? Ari tas Gordonam acīmredzot būs jāiepazīst.

— Sākas, — teica Liāna. — Dzirdat?

Augstu virs pilsētas, rīta saules pirmo staru skartas, slējās Kristāla kalnu virsotnes. No šīm lepnajām, nepieejamajām smailēm šurp plūda klusinātas, neiedomājami dzidras skaņas. Mūzikas stihija rādīja savu spēku. Uz sīku, džinkstošu skaņu virpuļu fona kā paradīzes zvaniņi, kā eņģeļu balsis sasaucās nošu polifonija.

Gordons saprata: Kanopusa staros tur sasila kristāla grēdas un izplezdamās radīja šīs skaņas. Baltais spīdeklis cēlās arvien augstāk, un viņš gluži apburts klausījās, kā mūzika sakāpinās līdz skanīgam forte un pamirst ilgā, trauslā akordā…

Beidzot viņš uzelpoja.

— Neko tik brīnišķīgu vēl nebiju dzirdējis.

— Kā, jūs to esat dzirdējis daudz reižu! — brīnījās Liāna. Viņi bija piegājuši pie terases margām. — Starp citu, kādēļ jūs vakar likāt Mēmai aiziet?

Gordons satrūkās.

— Kā jūs zināt?

— Šajā pilī nav noslēpumu, — klusi iesmējās Liāna. — Nav šaubu: pašlaik visi jau zina, ka mēs brokastojam kopā. Jūs sastrīdējāties? — Viegli nosarkusi, viņa piebilda. — Protams, tas uz mani neattiecas…

— Liāna, nerunājiet tā! — Gordons dedzīgi iebilda.

— Es jūs ne visai labi saprotu, Art, — Liāna domīgi apklusa un pēc brīža turpināja. — Man nepatīk palikt pusvārdā, Art, es vienmēr jautāju tieši. Sakiet, vakar, kad jūs mani skūpstījāt, jūs bijāt patiess?

Gordons iekšēji nodrebēja.

— Jā, Liāna.

— Lai cik dīvaini tas būtu, man arī tā šķiet. Un tomēr es nespēju noticēt.

Ar karalisku žestu viņa uzlika rokas uz Džona pleciem. Ja apkārt viss grūtu kopā, arī tad viņš neko neievērotu. Gordons atkal sajuta viņas lokano stāvu un maigo lūpu pieskārienu.

— Art, jūs esat tāds savāds, — nočukstēja Liāna, neviļus atkārtodama Mēmas vārdus. — Esmu gatava noticēt, ka jūs mani mīlat…

— Mīlu, Liāna! — Gordons izsaucās. — Kopš pirmoreiz ieraudzīju.

Liānas acis iemirdzējās.

— Jūs ar Memu vairs nesatiksities?

Gordons momentā attapās. Ak Dievs, ko viņš dara? īstais Arts Ams taču mīl Memu no visas sirds…

Terases durvīs parādījās kambarsulainis.

— Princi, jūsu tēvs lūdz jūs un princesi Liānu ierasties tomī.

— Tūlīt ejam, — teica Gordons. Viņam likās, ka Liāna gribēja turpināt sarunu un gaidīja no viņa vēl citus vārdus, bet viņš nespēja tos pateikt. Arts Ams taču visu noliegs, kad atgriezīsies.

Viņi klusēdami gāja līdzi kambarsulainim uz visaugstāko pils torni. Caurspīdīgās gaiteņa sienas ļāva apbrīnot Trūnas, Kristāla kalnu, okeāna majestātisko panorāmu. Ebass Ams satraukts staigāja Šurp

un turp, viņa gigantiskais stāvs bija pats valdonības iemiesojums. Telpā atradās ari pirmais padomnieks Orts Bodmers un Džals Ams.

— Art, runa būs par tevi un Liānu, — sveiciena vietā teica imperators. — Saasinās krīze mūsu attiecībās ar Līgu. Šors Kāns pavēlējis atgriezties Mākonī visiem saviem zvaigžņu kuģiem. Neesmu drošs par Herkulesa baroniem, viņi ir svārstīgi. Vakar es runāju ar Sjū Rēzelu, un viņš pavēstīja, ka baroni visā pilnībā nepaļaujas uz savienību ar Impēriju. Viņus satrauc baumas, ka Šorām Kānam parādījies kaut kāds jauns, jaudīgs ierocis. — Ebasa Arna valdonīgā seja sadrūma. — Tomēr iespējams, ka Sjū Rēzela viedoklis neatspoguļo visu baronu domas. Jā, viņi šaubās, bet nevēlas arī Mākoņa uzvaru. Viņi jāpierunā slēgt drošu savienību ar mums. Šo uzdevumu es gribu uzticēt tev, Art.

— Man? — nodrebēja Gordons. — Es netikšu galā ar šo pienākumu.

— Kurš gan cits, princi? — jautāja Orts Bodmers. — Nevar būt labāka sūtņa par imperatora dēlu.

— Netērēsim vārdus! — asi pārtrauca Ebass Ams. — Tu dosies ceļā pēc nedēļas, vai gribi vai ne.

Gordons bija apjucis. Viņam jālido pie varenajiem Herkulesa Kopas valdniekiem? Jābūt par sūtni? Pēkšņi viņš ieraudzīja cerību. Pa ceļam viņam būs iespēja nolaisties uz Zemes un apmainīties ar Artu Amu…

— Tātad, — turpināja Ebass Ams, — jūsu laulības noslēgšana tiek pārcelta. Tai jānotiek pirms izlidošanas.

Gordonam likās, ka viņam zūd pamats zem kājām. Viņš bija domājis, ka vēl daudz laika, bet tagad…

— Vai vajag tā steigties? — viņš mēģināja protestēt.

— Protams, — atcirta Ebass Ams. — Kā Fomalgautas princeses laulātajam draugam tev būs lielāka ietekme uz baroniem.

Liāna ātri saskatījās ar Gordonu.

— Varbūt princim ir iebildumi?

— Iebildumi? — Ebasa Ama tonis kļuva draudīgs. — Pie joda, kādi viņam varbūt iebildumi?!

Gordons saprata, ka pretoties nav vērts. Protams, viņš atradīs izeju, bet tagad tas prasīs laiku. Viņš teica:

— Ja Liānai nav nekas pretī, es piekrītu.

— Tas ir lieliski, — nomierinājās imperators. — Laika nav daudz, bet karaļi pagūs ierasties. Mēs ar Bodmeru sagatavosim tekstu ielūgumiem. Pārējie var būt brīvi.

Gordons priecājās, ka Džals Arns nāca viņiem līdzi. Džons negribēja palikt divatā ar Liānu.

Turpmākās dienas viņam pagāja gluži nereālās izjūtās. Pils un visa galvaspilsēta dzīvoja intensīvos priekšdarbos. Ik dienas zvaigžņu kuģos ieradās arvien jauni viesi no visām Galaktikas malām.

Liānu viņš satika greznajās dzīrēs, kas notika ik vakaru, bet Memu redzēja vienīgi notālēm. Laiks gāja, un izeja no šī fantastiskā strupceļa nebija redzama.

Dienu pirms laulībām Zvaigžņu Zālē tika rīkota liela pieņemšana.

Gordons un Liāna stāvēja uz paaugstinājuma kopā ar Ebasu Amu, Džalu Arnu un viņa sievu, brīnišķīgo Koru. Aizmugurē drūzmējās augstmaņi — admirālis Korbulo, Orts Bodmers un citi.

Džons Gordons jutās kā sapnī. Greznais pūlis, skanīgie vārdi un tituli, kurus izsauca ceremonijmeistars, teleiekārtas — visa Galaktika patlaban skatījās ekrānos… Nē, tūlīt viņš pamodīsies savā pierastajā divdesmitajā gadsimtā…

— Gulbja Sauļu karalis! — ierastā balsī ziņoja ceremonij meistars. — Liras karalis!

Viņu sejas un balsis Gordonam saplūda miglainā, neskaidrā juceklī. Viņš atcerējās tikai dažus: Sjū Rēzels no Herkulesa Kopas, jaunais Sats Šamars no Polārzvaigznes…