HORACIJS LEONARDS GOLDS - VARONIS

HORACIJS LEONARDS GOLDS, amerikāņu rakstnieks

VARONIS

Džo Laionsam vajadzētu priecāties, ka viņš jau tuvu mēr­ķim. Zeme smagnēji riņķoja pa labi no viņa. Mēness nekus­tīgi rēgojās trases virzienā, un aizmugurē kā sarkans punkts mirdzēja Marss.

So ainavu viņš bija redzējis pirms trijiem gadiem. Taču Laionsu nesmacēja nostalģiskas ilgas, iztēlojoties, ka viņš ir mājās kopā ar māti un brāli. Laionsam bija jāveic svarīgs uzdevums: jāpievirzās Zemei, ievērojot vajadzīgo leņķi un vajadzīgo ātrumu.

Viņš noregulēja mašīnas, strauji iedarbinot priekšējās dīzes vispirms ar pilnu jaudu, pēc tam ar ceturtdaļjaudu, un ievirzīja kosmosa kuģi pareizajā kursā ar sānu dīzēm tā, lai kuģis joņotu vienu grādu pa kreisi no Mēness. Zeme izska­tījās pēc milzīgas, spožas un uzblīdušas bumbas.

Deviņas reizes viņš aplidoja apkārt Zemei ar ātrumu, kas pakāpeniski samazinājās — no vienas jūdzes sekundē līdz vienai jūdzei minūtē, — un tad jau gaiss sāka švīkstēt gar kuģa apšuvi. Laionss atradās virs Āfrikas. Viņš pagrieza kuģi uz ziemeļiem, lidoja virs okeāna.

Aiz muguras palika Kalifornija, Klinšu kalni, Vidējie Rietumi, un viņš jau tālē redzēja Atlantijas okeāna krastu. Tikai tad Laionss ieslēdza radio, lai saņemtu nolaišanās instrukcijas.

— Hallo, Laions! — skanēja satraukta balss. — Ronkon- koma izsauc Laionsu! Ja dzirdat mani, atbildiet…

Sīs skaņas saklausot, uz mirkli aizrāvās valoda. Trīs ga­dus nebija dzirdēta Zemes balss …

— Runā Laionss, — viņš nedroši sacīja.

— Laions, vai kaut kas nav kārtībā? — bažīgi jautāja balss. — Pamanījām jūs pirms četrām stundām un visu laiku pūlamies sazināties ar jums. Vai kaut kas gadījies?

— V-v-viss kārtībā, — Laionss neizteiksmīgi, saspringti sacīja, it kā bīdamies, ka viņa balss tūlīt apsīks.

— Brīnišķīgi! — diktors teica. — Laions, priecājos, jūs

atkal dzirdēdams! — Tūlīt diktors sāka runāt lietišķi: — Lai­ons, bremzējiet! No Pitsburgas nupat ziņoja, ka jūs esot aizdrāzies pāri ar tik lielu ātrumu, ka aizjoņošot garām arī mums.

—• Saprotu, — Laionss atbildēja.

Viņš piebremzēja, līdz sāka just, ka, zaudēdams ātrumu, kuģis slīd lejup. Laionss pasvērās uz priekšu un iedzēlās ar acīm apakšējā vizioekrānā. Zemi, plati nami, ne augstāki par četrdesmit stāviem: zemu un platu namu labirints.

— Vai apakšā Filadelfija? — Laionss vaicāja.

— Jā. Jūs ieradīsieties pēc minūtēm desmit. Longailend- sitiju šķērsojot, sāciet bremzēt.

— Vai tur osta nav aizņemta? — Laionss jautāja.

Diktora atbilde radīja viņā izbrīnu:

— Protams, nav! Laions, jūsu kuģis ir vienīgais, kas šo­dien ierodas. Visi pārējie novirzīti uz Ašokanu.

— Kāpēc tā?

— Draudziņ, nejautājiet! Uzzināsiet vēlāk. Seit jūs visi nepacietīgi gaida. Bet esiet piesardzīgs.

Ronkonkoma evakuēta tikai viņa mazā kuģa dēļ? Ašokana droši vien ir pārslogota, cits pie cita sablīvēti kuģi, kas pa­rasti izlido un nolaižas abās šajās kosmosa ostās. Tā ir ne­jēdzība …

— Vai jūsu ostu remontē? — Laionss neizpratnē vaicāja.

— Ne prātā nenāk. Osta vislabākajā kārtībā. Draudziņ, kā jūtaties?

— Nekā ļauna nav, — Laionss izklaidīgi atbildēja.

— Un tas ir viss? — diktors iesaucās.

Laionss jau rīkojās ap vadīšanas ierīcēm. Milzīgas ēkas ar līmeniskiem jumtiem, lai varētu nolaisties helikopteri, režģaini tilti, slīdošas ietves un trokšņainas ielas vairākos stāvos, gaiss mašīnu pilns. Manhetena — šeit draud bries­mas uzskriet kādam virsū. Laionss pacēlās virs visiem gaisa ceļiem, pārlidoja Istriveru, kuru vairs nešķērsoja neviens tilts, pārlidoja Kuinsu. Viņš pakāpeniski samazināja trako ātrumu. Tieši priekšā redzams garais, iegarenais Ronkonko- mas ezers.

Taču Laionss nebija tik pārlieku mierīgs, kā tas varētu likties. Viņam vajadzēja nolaisties un turklāt nolaisties ne­vainojami. Ikviens astronauts rīkotos gluži tāpat. Pats galvenais — bez kļūmēm nolaisties ar kuģi, un to varēja izdarīt, tikai ārkārtīgi piepūloties.

Domādams vienīgi par veicamo uzdevumu, Laionss pa- slēja augstāk kuģa pakaļgalu, iedarbināja bremzes un, gan­drīz aizķerdams angārus, slaidi un vienmērīgi ieslīdēja ezerā.

Melna, svilpjoša, mutuļojoša ūdens brāzma aizsedza vizio- ekrānus un drāzās garām kuģa korpusam, apdullinoši rēk­dama.

Pēc tam ūdens kļuva dzeltens. Kuģis sāka drebēt, smag­nēji sazvalstījās un it kā noguris nogūlās uz ostas gultnes.

Mehānismi kuģi tūlīt satvēra, vilka pa ezera dibenu, iz­stiepa krastā starp milzīgās raķešu stacijas pasažieru un kravas peroniem.

— Okay, Laions! — sauca diktors. — Nāciet ārā!

Taču Laionss, aiz bailēm pavisam apstulbis, truli sēdēja hidrauliskajā krēslā.

— Es… es nevaru, — viņš murmināja. — Viss šis pū­lis…

Abos peronos bija milzums ļaužu. Laionss pamazām sāka saprast, kāpēc viss raķešu transports evakuēts no Ronkon- komas. Viņš nedzirdēja pūļa gaviles, lai gan redzēja plati atplestās mutes, cilvēku histēriskos roku mājienus, virpuļo­jošos klabekļus.

— Ne-ne-egribu iet ārā, — Laionss čukstēja.

Cauri kuģa korpusa dubultajām sienām skanēja klusi klaudzieni.

— Laions, nāciet laukā! — diktors pūlējās viņu pierunāt. — Jūs taču tur nevarat tupēt visu dienul

«Tik daudz cilvēku,» Laionss drudžaini domāja. Pat ne­liels pūlītis būtu viņu apmulsinājis. Laionss tik ilgu laiku bija pavadījis viens bez sarunu biedriem, ka pat neticēja — vai spēs vairs sakarīgi runāt. Tie bija ilgi mēneši, kas pa­vadīti šaurajā kosmosa kuģī, neciešamā, absolūti vientuļā, vakuumam līdzīgā klusumā, kad pat tuvākās planētas izska­tījās pēc tāliem, gaišiem punktiem. Tur, kosmosā, nebija ne­viena cita …

— Es nevaru, — Laionss čukstēja, dziļāk ieslīgdams savā krēslā.

— Laions, izbeidziet muļķošanos! — diktors skarbi sa­cīja. — Ja ļaudis gribēs, viņi ielauzīsies pie jums. Labāk būs, ja pats atvērsiet durvis.

Laionss piecēlās, drebēdams kā drudzi, un saņēma visus spēkus, lai nepaskatītos vizioekrānos. Turēdamies pie augstā krēsla, kurš atradās iepretī vadīšanas pultij, viņš devās uz durvīm. Šķita — kāju svars mērojams tonnās, ceļgali kā ve­cim ļodzījās nepierastā smaguma ietekmē.

Ļaudis klauvēja arvien skaļāk. Ja Laionss durvis neat­vērs, viņi tās uzlauzīs un izraus astronautu no kuģa. Tad priekšniecība Laionsu bargi nostrostēs, ka viņš ļāvis sabojāt kosmosa kuģi.

«Bet tas jau nevilksies ilgi,» Laionss mēģināja sevi iedro­šināt. Viņš var atvainoties un aizmukt. Astronautu slimība, drudzis … Varbūt viņš piedabūs priekšniecību, lai tā nosūta viņu uz hospitāli un liek kādu laiku mierā. Laionss streipu­ļoja pa gaiteni, kur tik daudzas reizes bija soļojis pēdējos trijos gados un kur pazina katru šuvi, katru kniedējumu, katru grīdas un sienu plāksni. Viņam negribējās iet laukā no kuģa, kas trīs gadus bija aizstājis dzimtās mājas un draugus, viņš šaubīdamies satvēra iekšējo slūžu skrūves ratu. Sadzirdējis ļaužu klaigas tik tuvu, Laionss atrāvās at­pakaļ. Viņš var slūžas neatvērt, var paslēpties aiz degvie­las caurulēm, ja sagaidītāji ielauzīsies kuģī…

Bet nē, viņš to nedrīkst darīt. Māte, brālis, draugi, vai tie vēl dzīvi? Viņam jātiek cauri pūlim un jāsameklē savi tuvi­nieki. Pēkšņi šī vēlēšanās kļuva par viņa visdedzīgāko vēlē­šanos.