HORACIJS LEONARDS GOLDS - VARONIS

Laionss atgrieza skrūves ratu līdz galam, izrāva bultas no ligzdām. Šņākdams plūda iekšā gaiss, aizpildīdams da­ļējo vakuumu, kas izveidojies gadiem ilgajā starpplanētu lidojumā.

Troksnis tuvojās. Kaut viņi ļautu pierast Laionsam pie Zemes balsīm un pie ļaužu pūļa! Senāk Laionss no cilvēkiem nekad nebija baidījies. Bet tagad tas norisinājās tik pēkšņi — klusumu uzreiz aizstāja apdullinošs troksnis…

Rokas drebēja tik ļoti, ka viņš ar lielām pūlēm piespieda sevi satvert ārējo slūžu skrūves ratu. Sis skrūves rats grie­zās lēnāk, it kā pretodamies. Laionss turējās pie sviras, kas cēla laukā bultas, un vērīgi klausījās, kas notiek aiz kuģa durvīm. Tur valdīja pilnīgs klusums, it kā viņš vēl atrastos

kosmosā. Apdullinošais trok­snis vairs nebija dzirdams, un Laionss atguva drosmi.

Viņš pagrieza sviru — un uzreiz palēca atpakaļ. Ārdur­vis atsprāga vaļā, cilvēku spiestas.

Pūlis! Tas iebrāžas, lai viņu satvertu!

Laionss nepaspēja paslēp­ties iekšējās slūžās. Bija par vēlu. Ļaudis viņu ielenca, kampa, kliedza. Vīrieši un

sievietes bija ģērbušies cieši pieguļošos, sarkanos stikla auduma svētku tērpos ar plīvojošiem, zaļiem sintētiskas kažokādas apmetņiem, ar cepurītēm, kurām malas šauras vai malu nebija nemaz.

— Major Laions! — dārdošā balsī astronautu uzrunāja drukns vīrs sārtu seju, satverdams Laionsa nevarīgo roku. — Es esmu Abners Konauts, ievēlēts par štatu prezidentu jūsu prombūtnes laikā. Apsveicu jūs Zemes tautu vārdā!

— Majors Laionss? — astronauts brīnījās. — Es taču esmu vienkāršs lidotājs …

Laionss nosarka tik ļoti, ka pūli pāršalca smiekli. Viņa teiktos vārdus sagaidītāji stāstīja cits citam, līdz šie vārdi sasniedza arī tos, kas stāvēja perona viņā galā, un ļaužu pārpilnajā stacijā nogranda smiekli.

Astronauts aši pakāpās atpakaļ nokaunējies, sadusmojies.

Vīrieši un sievietes, kas viņu ielenca, acīm redzot, bija politikāņi un ierēdņi, jo, kad Laionsu izveda no kosmosa kuģa uz perona, pūlis godbijīgi pašķīrās.

Astronauts jau atradās pie daudziem mikrofoniem un tele­vīzijas uztvērējiem, un viņam visapkārt stāvēja bruņoti po- < licisti. Aiz policistu loka ņudzēja pūlis, cenzdamies piekļūt pie Laionsa, bļaudams, rokas vicinādams.

Prezidents Konauts pievilka Laionsu tuvāk pie mikrofo­niem. Televīzijas uztvērēju milzīgās acis neatlaidīgi lūkojās uz astronautu.

— Draugi, manas tēvzemes pilsoņi! — atkal dārdēja pre­zidenta balss. — Pirms trijiem gadiem mēs vērojām, kā majors Laionss aizjoņoja no Zemes pasaules telpā, viņš ir

drosmīgs pētnieks, kas cauri kartēs neiezī- mētām kosmosa ārēm lidoja uz Marsu, lai izpētītu tā bagātības.

Trīs gadus gaidījām un lūdzām dievu, kaut Laionss laimīgi atgrieztos. Beidzot viņš ir atgriezies pie mums, vienkāršs kā jau allaž, bargajos, izciestajos pārbaudīju­mos viņš nav kļuvis citāds. Mēs viņam pateicamies par laimīgo atgriešanos un …

Un tā tālāk un tā joprojām skanēja politikāņu parastie formulējumi, kas nav mainījušies kopš pasaules radīšanas. Lai­onsam vajadzēja kvernēt televīzijas uz­tvērēju vērīgo acu priekšā, bet pūlis pa to laiku dusmīgi mutuļoja aiz policistu kor­dona; taču tagad pūlis vismaz klusēja.

Laionsam sāka tirpt kājas. Rokas ne­veikli karājās — ar tām nebija ko darīt.

Un visu laiku — neatlaidīgas, biedējošas acis, no kurām nevarēja nekur paslēpties.

Laionss nepatikā novērsās. No ierēdņu pūļa uz viņu lūko­jās divas sejas, divas sastingušas, tālas sejas, kas uzsmai­dīja Laionsam gandrīz kā svešiniekam.

— Māti — viņš iesaucās. — Sid!

Abas sejas uzreiz nobālēja, tajās pavīdēja izmisums. Māte un brālis pielika pirkstu pie lūpām, uzstādami, lai Laionss klusē. Tobrīd prezidents Konauts pagriezās atpakaļ, satvēra viņu aiz pleca un teica:

— Major, tagad pastāstiet mums, ko atradāt uz Marsa. Manu zēn, iegaumējiet, ka visa pasaule godbijīgi gaida jūsu pirmos vārdus!

Laionss kā apstulbis raudzījās uz mikrofoniem. Viņa sma­dzenēs neradās neviena sakarīga doma. Laionss stāvēja, drebēja, nespēdams pasacīt ne vārda. Pūli jau pārņēma ne­miers. Prezidents paskatījās uz astronautu.

— Es… es nespēju… parunāt, — Laions stostīdamies izdvesa.

Viņa nervi vairs neizturēja; Laionss aizstreipuļoja pie mātes, apkampa viņu.

— Lūdzu, Džozef, manis dēļ… — māte čukstēja.

Dēls" atvirzījās.

— Džozefs? — viņš jautāja. — Un nevis vairs Džo?

Laionsa brālis Sids saudzīgi paņēma viņu zem rokas un

atkal pieveda pie mikrofoniem.

— Zinu, kā tu jūties, — brālis sacīja klusi un ļoti uztrau­cies. — Tāpēc tev uzrakstīju runu. Tev tā tikai jānolasa.

Laionss uzmeta acis papīra lapai, lūdzoši paraudzījās at­pakaļ. Sids un māte stūma viņu uz priekšu. Prezidents dro­šinādams uzsmaidīja Laionsam un pavirzīja viņu iepretī draudīgajai spožo aparātu rindai.

Astronauts sāka lasīt. Teksta saturu viņš neapjēdza un lasīja steigšus vienādā, neizteiksmīgā balsī bez pauzēm un jebkādām niansēm, priecādamies, ka nav jādomā par izsacī­tajām frāzēm. Tas viss uzrakstīts uz papīra, un vienalga, kāds ir saturs.

Laionss tikai tad noskārta, ka ir izlasījis līdz beigām, kad prezidents Konauts papliķēja viņam pa muguru un teica:

— Major, paldies jums! Lieliski runājāt! Bet tagad, mani pilsoņi, pacietīgi gaidīsim, kamēr majors Laionss atpūtīsies un kamēr būs attīstītas filmas, ko viņš uzņēmis uz Marsa, tad dzirdēsim no viņa kaut ko vairāk. Esmu pārliecināts, ka mūsu pacietība tiks dāsni atalgota.

Policijas vienība ielenca Laionsu un viņa tuviniekus, iz­veda cauri pūlim pie gara, šaura automobiļa ārpus raķešu stacijas teritorijas. Mašīnā jau sēdēja divi sveši vīri. Laionss izbrīnā apstājās, bet tad saskatīja, ka svešie viņam uz­smaida.

— Džozef, viss kārtībā, — māte laipnīgi sacīja. — Mis­ters Morisons un misters Bentlijs. Tu taču viņus pazīsti?

— Astronautikas sabiedrības priekšsēdētājs un kasieris. Hallo! — Laionss godbijīgi nomurmināja. — Tas ir ļoti laipni, ka esat ieradušies!

— Smalkjūtīgs, kā allaž, — Morisons teica un pasmējās.

Mašīna devās ceļā, ieslīdēja tunelī, kas veda uz Ņujorku.

Sids un māte sēdēja iepretī Laionsam un ap viņu lūpām plaiksnījās sērīgs, oficiāls smaids.

— Māt, vai esi sakārtojusi manu kādreizējo istabu? — Džo jautāja, visiem spēkiem pūlēdamies uzsākt sarunu.

Māte samulsa.

— Major, nezinu, kā lai to paskaidroju, — Bentlijs bei­dzot sacīja. — Domāju, ka jums labāk patiks, ja runāsim vaļsirdīgi.

— Protams, — Laionss atteica.

— Jums nav nemaz ko domāt par aizritējušās dzīves at­sākšanu. Nebūs vairs maza dzīvokļa, nebūs vairs lidojumu. Vai zināt, jūs esat visas mūsu planētas varonis …

— Protams, — Sids piebilda. — Džo, tu esi dzīves kaln­galā, pašā smailē.

— Visas planētas varonis? — Laionss neizpratnē vaicāja. — Ko tas nozīmē?

— Tie ir veci, bet no jauna atrasti vārdi, — Morisons iejaucās sarunā. — Līdz šim šķita, ka mūsu prozaiskajā ci­vilizācijā sabiedrības interese nevar pievērsties vienam cil­vēkam tik ļoti, lai viņš kļūtu par varoni. Šoreiz stāvoklis izveidojies mazliet neparasts. Avīzes tik daudz rakstījušas par jūsu lidojumu, ka lasītājiem esat kļuvis par varoni. Lai jūsu slavu pārvērstu kapitālā, arī jūsu dzīves veidam jābūt atbilstošam šai slavai.