HORACIJS LEONARDS GOLDS - VARONIS

— Vai kuģis lidos uz Marsu? — Laionss neatlaidīgi vai­cāja.

— Jā. Tas būs pirmais Laionsa līnijas kuģis.

— Ai, kaut arī es būtu tā kuģa apkalpē, — Laionss iesau­cās.

Taču tas nebija iespējams. Vispirms Laionsam vajadzēja izpildīt savu pienākumu.

— Džozef, kas tā tāda? — māte jautāja. Viņa turēja rokā fotostatueti. — Kas tā tāda?

— Lēlija, marsiešu meitene, — dēls atbildēja. — Es … es gribu ar viņu precēties.

— Precēties ar viņu? Ar šo biedēkli, kurai āda sarkan­brūna kā varš? Džozef, Džozef! Zemes meitenes daudz skais­tākas!

— Tā ir aizsargkrāsa, — Laionss iebilda. — Aizsargā pret aktīniskiem stariem.

— Bet viņa taču ir marsiete! Varbūt viņa pat nepieder pie cilvēku dzimuma?

— Nē, viņa ir gan cilvēku dzimuma. Lēlijas senči aizbē­guši no Zemes, kad sācies viens no leduslaikmetiem.

Sids saprotoši iesmējās.

— Džo, droši vien viņa ir mežone?

— Lēlija, ļoti izkoptās, kulturālās Marsa rases pēctece, ir mežone? — Laionsa seja nobāla, dūres sažņaudzās.

— Vai tu viņu pametīsi manis dēļ? — māte lūdzoši vai­cāja.

— Bet, māt…

Viņi dzirdēja, ka atveras lifta durvis.

— Māt, tur nāk Morisons un Betlijs, — Sids steigšus sa- s cīja. —■ Izej un aprunājies ar viņiem. Es palīdzēšu brālim apģērbties. — Kad māte izgāja no guļamistabas, Sids teica Džozefam: — Džo, neapbēdini māti. Tu taču zini, ka nevari atgriezties tur un apprecēt savu marsieti. Tava īstā vieta ir šeit, un tev jāpalīdz attīstīt starpplanētu satiksmi. Turklāt tu zini, cik ļoti māte raizējas mūsu dēļ: tēvs gāja bojā katastrofā, ikviens no mums var mirt līdzīgi tēvam. Mori­sons grib precēties ar mūsu māti, un viņš mātei ļoti patīk. Tas būtu liels atspaids mums visiem.

— Jā, es zinu, — Laionss šaubīdamies sacīja. — Darīšu visu, kas vajadzīgs, bet, kad beigšu, kāpēc nevarēšu atgriez­ties uz Marsa?

Sids neatbildēja, taču viņa seja izskatījās drūma un izklai­dīga. Laionss ļāvās, lai viņu ieģērbj sarkanās stikla auduma svētku drānās, apņēma ap pleciem zaļu apmetni un uzlika galvā cepurīti. Civilapģērbā Laionss jutās neērti, taču izska­tījās elegants un ļaužu pūlī ļoti atšķirtos no citiem.

Aiz durvīm stāvēja viesnīcas pārvaldnieks ar paplāti. Laionss paņēma no tās glāzi, izdzēra dzīvinošo brokastu kokteili un pēc tam sekoja Sidam viesistabā. Tur sēdēja Morisons, Bentlijs, māte un kāda skaista jaunava. Viesi sasveicinājās ar Laionsu, paspieda viņam roku.

— Major, cik ļoti esat pārvērties! — Morisons sacīja. — Nekas neatspirdzina tik labi kā dziļš miegs. — Viņš pie­veda pie Laionsa meiteni. — Mona Trenta, — Morisons teica, — visdaiļākā un slavenākā televīzijas zvaigzne.

— Mis Trenta, kā klājas? — Laionss murmināja.

— Nesakiet «mis». Sauciet par Monu un esiet pret viņu ļoti uzmanīgs, — Bentlijs teica. — Padomājiet, kas tā par reklāmu: jūs abi šobrīd esat vispopulārākie jaunieši visā pasaulē!

Mona valdzinoši pasmaidīja un, ieejot liftā, paņēma Lai­onsu zem rokas. Taču, nobraucis pirmajā stāvā un iedams pa gaiteņiem uz plašo, cilvēkiem un radioteleaparātiem pār­pilno balles zāli, Laionss atkal un atkal brīnījās, kā gan viņš var palīdzēt starpplanētu satiksmes attīstībai, lakstodamies ap skaisto televīzijas aktrisi.

Tiklīdz viņi iegāja zālē, visi pielēca kājās. Laionss atkal jutās ļoti neērti. No visām pusēm sniedzās rokas, un viņš, sveicienus saņemdams, tās paklausīgi spieda. Laionsam steig­šus iedeva papīra lapu, pastūma viņu pie radio un televīzijas pārraižu aparātiem. Raudzīdamies papīra lapā un cenzda­mies ne par ko citu nedomāt, Laionss saņēmās un diezgan veikli nolasīja savu runu.

Pēc tam visi apsēdās pie galda; par godu Laionsam teica runas, Mona sēdēja pa labi no viņa, raudzījās uz Laionsu kā uz dievekli un, tiklīdz neviens nedzirdēja, dusmīgi, uzstā­jīgi čukstēja, lai Laionss esot laipnāks pret viņu. Astronauts vienaldzīgi klausījās tukšajās blēņās, ko Mona tam čukstēja tikai tādēļ, lai pievērstu sev Laionsa uzmanību.

— Nemuļķojieties, — televīzijas zvaigzne gandrīz neska­nīgi teica, lai gan viņas acis tobrīd saldeni lūkojās uz Lai­onsu. — Smaidiet, smejieties! Tas radīs lielāku efektu.

Laionss pūlējās, taču muļķību čukstēšanai viņam nepie­tika spēka. Viņš bija vaļsirdīgs puisis, tāpat kā pilotu lielākā daļa. Laionss saprata, ka stratēģiska nozīme ir laipnī­bai pret akcionāriem, kas veicinās raķešu lidojumu attīstību, bet nezināja, kāpēc viņam jātēlo, it kā viņš būtu iemīlējies populārajā aktrisē.

Beidzot Mona uzaicināja Laionsu dejot. Viņš virpuļoja pa zāli, apskāvis Monu. Tikko viņi piecēlās, visi steigšus pa­virzījās sāņus, lai viņiem būtu kur dejot. Tas atkal samul­sināja Laionsu.

Viņš paskatījās nekārtīgajā ļaužu drūzmā un ieraudzīja tur savus vecos biedrus.

Laionss tūlīt apstājās, steidzās pie biedriem un sirsnīgi sniedza viņiem roku. Biedri pielēca kājās, spieda Laionsa roku un neveikli smaidīja.

— Cik ļoti priecājos redzēt kaut dažus no mūsu vecās gvardes! — Laionss dedzīgi iesaucās. — Vai neatnāksiet pie manis, kad šī jezga beigsies?

— Protams, mēs labprāt aizietu, — atbildēja Sems Mār­tiņš, viens no vecajiem darbabiedriem.— Bet, velns parāvis, vienkāršiem pilotiem, piemēram, mums, nepiederas draudzē­ties ar tādu varoni, kāds esi tu.

— Puiši, rimstieties ar saviem glaimiem, — Laionss sacīja un iesmējās.

Laionss iepazīstināja vecos darbabiedrus ar Monu. Dī­vaini, ka viņa saspīlējums palielinājās vēl vairāk. Laionss apsēdās un mēģināja iesaistīt pilotus sarunā. Taču viņi ru­nāja tikai tad, kad Laionss tieši vērsās pie viņiem, un arī tad atbildēja ārkārtīgi godbijīgi. Laionss apjuka arvien vai­rāk, jutās atstāts un vientuļš. Mona atkal aizveda viņu dejot.

Kāpēc visi kļuvuši tik salti un sveši? Ne vien vecie draugi, bet pat māte un Sids? Lai gan Laionss viņus ļoti mīļoja, taču jaunās attiecības bija acīm redzamas. Par Monu Trentu Laionsam nebija nekādu šaubu. Viņai Laionss bija tikai vēl viena slavenība.

Bet visi pārējie, kāpēc tie nebija tikpat sirsnīgi kā senāk? Kāpēc neatbildēja uz viņa draudzību ar draudzību, pēc kuras viņš tik ļoti ilgojās?

Lēlija tāda nebija, Lēlija bija strauja, vaļsirdīga, laipna, viņa Laionsu saprata …

* * *

Nākamajā dienā, apskatīdams starpplanētu kuģi un gaidī­dams, kamēr ieslēgs pārvietojamo radioiekārtu un viņš varēs uzrunāt Zemes iedzīvotājus — it kā viņš būtu pats izcilākais raķešu speciālists, — Laionss īstenībā jutās kā vislielākais muļķis. Ceļojums sekmīgi bija beidzies tikai tāpēc, ka viņam laimējās un ka viņa kuģis nebija gājis bojā, saduroties ar meteorītu vai neprecīzi nolaižoties.

Mona Trenta bija iekārusies Laionsa elkonī; Morisons un Bentlijs stāvēja turpat tuvumā. Taču māte un Sids drīkstēja skatīties uz viņiem tikai notālēm.

— Ko jūs sakāt par to? — Bentlijs plātīgi vaicāja. — Ve­selas flotes pirmais kuģis!

— Lieliski! — Laionss piekrita.

— Manu zēn, ja nebūsim stulbeņi, — Morisons čukstēja ausī Laionsam, — mēs kļūsim miljonāri! Ļaudis jau plēšas akciju dēļ!

— Nemaz neesmu ilgojies sapelnīt milzum daudz nau­das, — Laionss iebilda. — Gribu tikai palīdzēt jums un at­griezties …

— Major, ne vārda vairāk! — Bentlijs viņu pārtrauca. — Mikrofoni ieslēgti.