HARIJS HARISONS - Fantastiskā sāga

HARIJS HARISONS
Fantastiskā sāga
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1973
J. Brandiss. Harijs Harisons, kādu mēs viņu pazīstam
Treniņlidojums Likuma roka Mēmais Miltons…
Mākslinieka portrets Remontstrādnieks Veselā planēta Robots, kas gribēja visu zināt
Fantastiskā sāga Г. Гаррисон
фантастическая сага
Издательство «Зинатнс> На латышском языке
«Fantastiskā sāga» ir izcilā amerikāņu mūsdienu fan­tasta Harija Harisona pirmais stāstu krājums latviešu valodā. Blakus piedzīvojumu fantastikai tajā iekļauti darbi, kuros izvirzītas svarīgas filozofiskas problēmas, spilgti un asprātīgi atmaskotas ASV īstenības ēnas puses. Stāsti tulkoti no vairākiem amerikāņu izdevu­miem.
No ang|u valodas tulkojis Z. Inesis Māksliniece M. R i k m a n e
Izdota ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
HARIJS HARISONS, KĀDU MĒS VIŅU PAZĪSTAM
Harijam Harisonam bija 26 gadi, kad žurnālā «World Beyond» parādījās viņa pirmais stāsts «Roks Dainers» (1951). Jau nākamajā gadā Frederiks Pols ietvēra šo stāstu zinātniskās fantastikas antoloģijā «Beyond the End of Time». Tā bija reta veiksme: «an- toloģizējas» tikai pazīstamu rakstnieku darbi. Tā savu literāro karjeru sāka diplomētais mākslinieks Harisons, kas strādāja par Ņujorkas komercfirmu ilustratoru un žurnālu māksliniecisko redaktoru. No tā laika Harisons pastāvīgi publicējas izplatītos pe­riodiskajos izdevumos, reizēm iekļūst antoloģijās un kopš 1960. gada regulāri izlaiž atsevišķās grāmatās savus romānus un stāstus.
Diezgan ātri iemantojis popularitāti, » Harisons kļuva par ievērojamu ASV fantastu. Pēc bibliogrā­fiskajiem avotiem var izsekot, cik droši viņš ienācis li­teratūrā, pamazām uzkrādams spēkus, un tad palicis zinātniskajā fantastikā kā viens no atzītiem autoriem. Angļu un amerikāņu zinātniskās fantastikas indeksā («Index to the S. F Magazines», 1951 — 1965) reģis­trēts ap 60 Harisona publikāciju. No tām tikai 11 at­tiecas uz 50. gadiem. Visi labākie darbi, kas atnesuši viņam slavu, radīti pēdējā desmitgadē.
Vēl nesen Harisonu sauca par jaunu autoru, kas dod cerības. Tagad viņa vārdu kritiskos apskatos min līdzās Azimovg,m, Polam, Katneram, Klarkam un Vin- demam — mūsdienu angju un amerikāņu fantastikas izcilākajiem pārstāvjiem, kuru grāmatas tiek izdotas pie mums un ir diezgan labi pazīstamas.
Harisons fantastiskajā literatūrā parādās kā talan­tīgs sociologs un morālists, kas savdabīgi risina dau­dzo priekšteču izstrādātās tēmas. Atkarība te divē­jāda — no zinātniskām idejām un hipotēzēm, kas rada līdzīgus sižetus, un no jau publicētiem un atzī­tiem daiļdarbiem. Nebūdams zinātnieks, viņš, tāpat kā Klarks un Azimovs, netiecas bagātināt fantastiku ar kaut kādām jaunām superoriģinālām idejām. Viņam ir vieglāk balstīties uz pieņemtiem pieļāvumiem un izdarīt no tiem loģiskus secinājumus. Starp citu, vēl jānoskaidro, kur beidzas īsts novatorisms un sākas interpretācija. Robežas te ir ļoti nosacītas. Pat pirmie klasiķi — Zils Verns un Herberts Velss — nereti pata­pinājuši idejas no saviem laikabiedriem — rakstnie­kiem, kas dažādu iemeslu dēļ nav kļuvuši par slavenī­bām. Acīmredzot bez grūti tveramā jaunuma efekta jāņem vērā vēl citi faktori, kas nosaka panākumus lite­ratūrā. Bet Harisona panākumi ir neapšaubāmi un pilnīgi pelnīti.
Kā plaša diapazona rakstnieks, kas strādā dažādos zinātniskās fantastikas žanros un novados, viņš vis­pirms atšķiras ar neparastu spēju izgudrot sižetus. Augstais profesionālisms apvienojumā ar progresīva­jiem centieniem piesaista uzmanību arī tādiem Ha­risona darbiem, kurus saskaņā ar stingrajiem, bet ne vienmēr taisnīgajiem kritērijiem vajadzētu uzskatīt par otršķirīgiem. Piemēram, stāstos par robotiem Ha­risons pats atsaucas uz Azimova formulētajiem «ro- botehnikas likumiem» un prasmīgi tos pielieto para­doksālās situācijās, atrodot pirmatklājēja izvirzītajā tēmā vēl neizmantotas iespējas. Tātad runa ir nevis par vienkāršu aizgūšanu, bet par auglīgu ideju tālāk- attīstīšanu un bagātināšanu.
To pašu var teikt par Harisona stāstiem un romā­niem, kas turpina amerikāņu piedzīvojumu fantastikas tradīcijas. Nopietni rakstnieki nicīgi izturas pret novazāto kosmisko operu un šablonisko kosmisko detektīvu. Harisons, avantūristiskas intrigas meis­tars, kas veltī savu daiļradi lielākoties jauniešu auditorijai, cenšas atdzemdināt šos žanrus uz sociāla un psiholoģiska pamata. Un, ja arī viņš nav sevišķi oriģināls problēmu izvēlē un nostādnē, tad to kom­pensē spilgti izteiktās kritiskās tendences — neiecie­tība pret cilvēku un pilsoņu tiesību ierobežošanu, pret rasu diskrimināciju, gangsterismu, reliģiskajām zvē­rībām utt.
Tas, ko mēs zinām par Harisonu, raksturo viņu kā verdošas enerģijas cilvēku, mērķtiecīgu, dzīvi mīlošu, labvēlīgu, sabiedrisku cilvēku.
Harisons dzimis Stemfordā (Konektikutas štatā). Studiju laikā 1943. gadā viņš tika iesaukts armijā, pēc demobilizācijas atgriezās Ņujorkas universitātes māk­slas fakultātē, bet 1947. gadā sāka strādāt patstāvīgi un drīz vien vīlās savā amatā. Pārliecinājies, ka māk­slinieka profesijas izvēle bijusi kļūda, viņš no trok­šņainās Ņujorkas pārcēlās uz kluso Gualtu Meksikā, lai pārbaudītu sevi jaunā darba laukā, bet tad kā brīv- literāts nolūkoja Kentas grāfisti Anglijā, vēlāk aiz­brauca uz Londonu, no turienes uz Itāliju, tad uz Dāniju un apmetās ar ģimeni vecā mūra mājā, kas bija līdzīga viduslaiku pilij, netālu no Orezundas, Ziemeļjūras krastā. Brīnumaini romantiskā vide sti­mulēja viņa radošo fantāziju. Te viņš nodzīvoja vai­rākus gadus, dalīdams laiku starp literāro darbu, braucieniem uz Londonu, tāliem ceļojumiem (Hari­sons ir apbraukājis visu pasauli), slēpojumiem uz
Norvēģiju vai Zviedriju un… aizraušanos ar espe- ranto.
Dzīvojot Dānijā, viņš bija līdzredaktors vienīgajam kritiskajam fantastikas žurnālam, kas iznāca Lon­donā, — «S. F. Horizon». 1968. gadā Harijs Harisons kļuva par «Amazing Stories» — vecākā amerikāņu zinātniskās fantastikas žurnāla — galveno redaktoru.
Harisons labi pazīst Eiropas ziemeļus, Skandinā­viju, ne velti viņa fantastikā ieskanas skandināvu mo­tīvi. Tie tuvina rakstnieku Polam Andersonam, kas vēl vairāk idealizē seno ziemeļtautu skarbo dzīvi un patriarhālās ieražas. «Fantastisko sāgu» (par to tiks runāts tālāk) visvienkāršāk salīdzināt ar «Cilvēku, kas atnāca par agru» [1] un citiem Andersona darbiem.
Harija Harisona fantastiskajās pasaulēs atspoguļo­jas rakstnieka dzīvespriecīgā, optimistiskā daba. Viņa grāmatās valdošie galvu reibinošie piedzīvojumi, grūti atšķetināmās intrigas, mažora intonācijas un laimīgie iznākumi liekas dabiski tik harmoniskam raksturam. Un tas atšķir Harisonu no vairuma viņa amerikāņu kolēģu.
Ar visu to viņš tomēr paliek tipiski amerikānisks fantasts. Raksta daudz un nevienādi (apmēram divas grāmatas gadā), izmēģina roku dažādos žanros un līdztekus atvieglotiem, «komerciāliem» darbiem rada koncepciju darbus, kuros viņam organiski piemītošo humora izjūtu nomāc īsts traģisms. No tā izriet viņa fantastikas plašais diapazons — no tradicionālajiem piedzīvojumiem kosmosā līdz «cietsirdīgajiem» stās­tiem ar traģisku sociālo ievirzi.
Ar ko Harisons sācis un kā evolucionējis, rāda viņa agrīnie sacerējumi, kuros avantūristiskajai fabulai ir vienīgi izklaidēšanas funkcija. Tāds, teiksim, ir kos­miskais detektīvs «Nerūsējošā tērauda žurka» (1957). Vēlākajos darbos iecere kļūst manāmi sarežģītāka. Stāstā «Bils — Galaktikas varonis» (1966), kas ir kārtējais modernizētas kosmiskās operas paveids, ga­laktisko karu tēlojums uz tālas nākotnes sociālā fona sasaucas ar mūsdienu notikumiem. Galaktiku karaļi un impērijas — tas viss, protams, ir nosacīts. Galve­nais, kas piešķir stāstam satīrisku asumu un aktuālu - skanējumu, ir pretkara patoss, antifašistiskā virzība.
Kāpinātā interese par Āzijas problēmām un jauno valstu tautu nacionālo kustību diktējusi rakstniekam triloģiju par Jasona dina Alta piedzīvojumiem — «Nāves pasaule» (1960), «Ētikas inženieris» (1963) un «Barbari zirgos» (1968). Likdams savam varonim darboties visneiedomājamākās un šķietami bezcerīgās situācijās, Harisons aizraujošu dinamisku darbību sa­vij ar interesantiem fantastiskiem pieļāvumiem un morālām kolīzijām. Pašas iedomātās pasaules, kurās valda bailes un ienaids, zināmā mērā atspoguļo mūs­dienu kapitālistiskās pasaules pagrimumu.
Uz planētas Pirrs cietokšņa pilsētas iedzīvotāji sīvi cīnās ar indīgo floru un faunu, kurām piemīt telepā- tiskas īpašības. Darbība izraisa pretdarbību. Jo vai­rāk pilsētnieki ienīst naidīgo dabu, jo niknāk tā pre­tojas. Katram, kas iziet ārpus pilsētas, neizbēgami draud nāve. Taču ir vēl citi cilvēki — zemnieki. Viņi nekaro ar dabu un necenšas to pakļaut ar varu, viņi mierīgi sadarbojas ar dabu, izmantojot to savās inte­resēs. Jasons dins Alts, zinot, ka pilsētnieki lemti bojāejai, uzstāj, lai viņi pārceļas uz citu planētu. Šo stāstu nevar uztvert citādi kā neokoloniālistiskās po­litikas nosodījumu, un, ja tas būtu sarakstīts dažus gadus agrāk, tas liktos kā dzēlīga satīra par ameri-' kāņu agresiju Vjetnamā.
Otrajā stāstā nenogurdināmais Jasons dins Alts kopā ar tikumības sargu Mihaju Seimonu iepinas visādās likstās uz planētas, kuru apdzīvo primitīvas ciltis, kas atrodas uz dažādām civilizācijas pakāpēm. Un, kaut gan nelokāmais Mihajs joprojām tic «vis­pārcilvēciskajai» ētikai, kas derīga visiem laikiem un tautām, Jasons, pielāgojoties vietējiem apstākļiem, pārliecinoši pierāda, cik mainīgi un relatīvi ir ētiskie priekšstati, kas atkarīgi, kā mēs teiktu, no vēsturis­kajiem apstākļiem. Arī šeit tiek pausta doma par kat­ras tautas neatņemamām tiesībām uz patstāvīgu at­tīstību.
Stāstā, kas noslēdz triloģiju, Jasons dins Alts ar nelielu nodaļu izkāpj uz planētas Felisitija, kas ba­gāta ar radioaktīvām rūdām, lai sagatavotu pirriešu pārcelšanos. Taču karotājs Temučins, kas vada klejo­tāju ordas, kavē piepildīt šo nodomu. Tikai pēc Temu- čina nāves sairst šī milzīgā barbaru impērija, kas apdraud visas planētas iedzīvotājus. Tomēr atklāts paliek jautājums, vai pirrieši būs labi kaimiņi no ciet­sirdīgā valdnieka atbrīvotajām ciltīm vai, no vilka bēgdami, neuzskries virsū lācim.
No Harisona jaunākajiem darbiem visspēcīgāko iespaidu atstāj sociāli fantastiskais romāns «Pavir­zieties! Pavirzieties!» (1966), kas pēc koncepcijas tuvs Azimova «Tērauda alām», Pola un Kornblūta «Kosmosa tirgoņiem» un citiem līdzīgiem romāniem par tā saucamās demogrāfiskās eksplozijas iespēja­mām sekām. Harisons balsta savas prognozes uz mūsdienu buržuāzisko zinātnieku — futurologu, so­ciologu, demogrāfu un ekonomistu — darbiem. Romā­nam pievienots iespaidīgs pārskats par literatūru, kas veltīta pārapdzīvotības problēmām un sniedz «cilvē­ces glābšanas» receptes. Un, kaut gan mums ir darī­šana ar māksliniecisko fantāziju, autors grib teikt, ka viņa izvēle nebūt nav patvaļīga. Romāns jāuztver kā savdabīga ilustrācija socioloģiskajām prognozēm un kā brīdinājums par cilvēcei draudošajām briesmām.
Bet palūkosimies, kā Harisons tēlo samērā tuvu nā­kotni.
1999. gads. Ņujorkā ir 35 miljoni iedzīvotāju. Limi­tēts viss, izņemot piesārņotā gaisa patēriņu. Pa ielām klīst izsalkuši bezpajumtnieku bari. Nepieciešamos dzīves labumus bauda tikai privileģētie. Greznie ho­teļi, kur dzīvo bagātnieki, atgādina ielenktus cietok­šņus: bruņoti sargi, automātiskā signalizācija logos un durvīs. Saldūdens un kondicionētais gaiss maksā bargu naudu. Ogles ir izsīkušas, nafta izsūknēta, meži izcirsti. Automobiļu vietā — pedikebi vai kravas ra­tiņi ar rikšām. Ar elektrību apgādā tikai atsevišķas mājas. Pat «Empire State Building» darbojas viens pats lifts, un arī tas nebrauc līdz pašai augšai. Nepār­traukti nemieri, laupīšanas un slepkavības. Policija «nomierina» melnos ar smirdošu gāzi, kas izraisa vemšanu, un cīnās ar apkārtnes fermeriem, kuri uz­spridzina akveduktu, kas atņem viņiem dārgo val­gmi. Dabīgā gaļa pieejama tikai atsevišķiem cilvē­kiem un tiek pārdota veikalā ar bruņu durvīm. Pir­cējus, kas var atļauties tādu greznību, pavada sardze. Pat sojas «bifšteki» tiek uzskatīti par gardumu. Badā mirstošie cilvēki smok smirdošos graustos. Uz talo­niem izsniedz presētas aļģes un presētu planktonu. Kongresā bezgalīgi tiek apspriests jautājums par dzimstības kontroles ieviešanu, taču pērkamie politi­kāņi, kas spekulē uz iesīkstējušiem aizspriedumiem, noraida likumprojektu tā «amorāluma» dēļ.
Tādas ir Amerikas Savienotās Valstis mūsu gad­simta beigās. Un ne tikai Savienotas Valstis! Beļģija pārvērtusies par īstu cilvēku pūzni, Anglija — par milzīgu pārpildītu pilsētu, kur cilvēki iet bojā no šau­rības, slimībām un badošanās.
Kāpēc tad notikusi demogrāfiskā eksplozija? Iz­skaidrojums šķiet naivs. Lētie un nekaitīgie pretap­augļošanās līdzekļi nav lietoti masveidā! Klīnikas, efektīva ģimenes plānošana un valsts kontrole viegli novērstu katastrofālo iedzīvotāju pieaugumu, augsnes noplicināšanu un dabas bagātību izsīkšanu. Tātad galvenā nozīme ir bioloģiskajam faktoram; sociālā anarhija Harisona izpratnē ir nevis cēlonis, bet iedzī­votāju skaita nekārtīga pieauguma sekas.
Šim rakstniekam parasto aso sižetu šajā gadījumā pārliecinoši motivē radušies apstākļi. Gangsterisms un noziedzība, valdošo slāņu korupcija un tikumu pa­grimums— tamlīdzīgas sabiedriskās tendences mūs­dienu Amerikā tiek novestas līdz loģiskam galam.
Romānam ir veltījums: «Todam un Moirai. Jūsu lab­klājības vārdā, mani bērni, es ceru, ka tas paliks iz­domājums.» Tātad Harisons neuzskata attēlotās šaus­mas par fatāli neizbēgamām. Tomēr pašā romānā, kā jau minējām, nav ieteikti nekādi iedarbīgi pasākumi Cilvēka un Dabas saglabāšanai. Šīs ar sāpēm, kaismi un sašutumu uzrakstītās grāmatas atmaskojošais spēks sniedzas tālāk par autora subjektīvajiem cen­tieniem. Taču kaut cik nopietnu pozitīvu uzskatu trū­kums uzspiež Harisona romānam idejiskas aprobežo­tības zīmogu, un šajā ziņā viņš neatšķiras no citiem amerikāņu fantastiem.
Ar romāna «Pavirzieties! Pavirzieties!» tēmu sasau­cas stāsts «Noziegums». Tie, kas pārkāpj nepielū­dzamo likumu par dzimstības ierobežošanu, tiek fiziski likvidēti. Tas ir vēl viens paredzamās demogrāfiskās eksplozijas šaušalīgo seku nežēlīgs variants. Šoreiz Harisons parādās kā satīriķis, gribot negribot liekot atcerēties Džonatana Svifta pamfletu «Neliels ierosi­nājums», kas iesaka angļiem, kuri izputinājuši Īriju, kanibālisku paņēmienu, lai tiktu vaļā no_ izsalkuša­jiem. «Realizētā» metafora (angļi izturas Īrijā kā cil­vēkēdāji, tātad viņi patiešām var būt cilvēkēdāji) mo­dernā fantastiskā stāstā iegūst vēl baismāku jēgu: valdība apbalvo par slepkavību tēvus, kas vainojami «lieko» bērnu dzimšanā.
Ne visai tālas nākotnes Amerikas nomācošajā at­mosfērā ievada arī stāsti par robotiem. Satīrisko so­ciālo virzību tajos pastiprina nepārprotamās analo­ģijas ar amerikāņu sabiedriskās dzīves ēnas pusēm un tas, ka ar cilvēciskām īpašībām apveltīti roboti pārstāv apspiesto šķiru. Viņus izmanto smagos, maz apmaksātos darbos un pakļauj rasu segregācijai. Pār­dzīvodami visas nacionālās un sociālās beztiesības šausmas, viņi ir vēl sliktākā stāvoklī nekā nēģeri pašreiz Savienotajās Valstīs. Līdzjutēju, acīmredzot melnādaino, vadībā rodas slepena robotu organizā­cija, kas cīnās par pilsoņu tiesībām. Uz tāda piesāti­nāta fona darbība izvēršas stāstā «Robots bezdarb­nieks», kas tāpat nepārprotami vērsts pret gangste- rismu. Vērīgais, attapīgais robots, kas pratis atmaskot gangsteru bandu, ar varu tiek savervēts par policistu.
Tā paša cikla stāstā «Likuma roka» darbojas robots, kas speciāli programmēts dienestam policijā un lie­liski tiek galā ar dažādiem pienākumiem.
«Mūsu dienās,» secina stāstnieks, «ar bandītiem cīnās neuzpērkami un neievainojami roboti.» Acīm­redzot glābt Ameriku no gangsterisma sērgas ar poli­cijas palīdzību nav iespējams. Pie tāda secinājuma noved abi stāsti, kas uzrakstīti detektīvu garā.
Iespaidīgi ir arī psiholoģiskie kontrasti smalkajā un asprātīgajā novelē «Robots, kas gribēja visu zi­nāt». Robots izliekas par cilvēku, lai izbaudītu mīlas jūtas, un caur ciešanām iet nāvē, neizbaudījis nekā­dus priekus.
Daudzus Harisona stāstus īstenībai tuvina ne vien darbības laiks, bet arī pati ieceres būtība.
«Rotaļlietu veikals», kas būvēts saskaņā ar klasis­kās noveles kanoniem, kur neīstu atrisinājumu no­maina vēl negaidītāks — īsts atrisinājums, ir mazs šedevrs, kas raksturo Harisona novelista mākslu un viņa lielisko izgudrošanas psiholoģijas izpratni kapi­tālistiskās konkurences pasaulē.*
Tematiski līdzīgajā stāstā «Mēmais Miltons» šī problēma traktēta traģiskā aspektā. Stāsta nosau­kums ir simbolisks. Dižais angļu dzejnieks Džons Miltons, pazaudējis acu gaismu, turpināja radīt un beidza savu ceļu ar lielisko pret tirāniem vērsto tra­ģēdiju «Samsons cīnītājs». Sems Morisons, koledžas pasniedzējs vienā no dienvidu štatiem, visu redz un visu dzird, bet viņa lūpas ir slēgtas. Viņš ir nēģeris, un viņam jāzina sava vieta. Klusais skolotājs risina gravitācijas lauka vienādojumus un konstruē aparātu, kas paver neredzētas iespējas pasaules enerģētikai. Taču šis «mēmais Miltons» kļūst par rasisma ārprāta upuri un aiznes līdzi kapā sava ģeniālā atklājuma noslēpumu.
Dažādas ASV dzīves puses izgaismotas arī tādos stāstos kā «Mākslinieka portrets» un «Treniņlido- jums».
Pirmajā stāstā traģiskā pasaules uztvere rodas no Rietumu fantastikai parastās kolīzijas: cilvēks, kuru aizstāj automāts, izkrīt no dzīves tiešā un pārnestā nozīmē. Vienlaikus necilā mākslinieka, komiksu sa­biedrības darbinieka pārdzīvojumi atklāti ar tādu caururbjošu spēku, ka, zinot par Harisona pirmās karjeras sabrukumu, lasītājs nevilšus uztver autobio­grāfiskas reminiscences.
«Treniņlidojums» attēlo iespējamu, kaut arī ne visai ticamu situāciju, sagatavojot amerikāņu kosmonau­tus lidojumam uz Marsu. Apstākļos, kas imitē pare­dzamās grūtības, Pentagona psihologi ar aukstasi­nīgu aprēķinu padara pārbaudāmos par izmēģinājuma trusīšiem. Harisons meistarīgi atklāj eksperimenta dalībnieku sajūtu, morālo un fizisko ciešanu gammu laikā, kad līdz galam atklājas viņu individuālā apziņa un garīgā atšķirtība. Šīs sociālās un psiholoģiskās fantāzijas sižets ir reālistiski pamatots. Tiesa, mēs ne­zinām, cik tas atbilst īstenībai. Trīs kosmonautu va­roņdarbs krasi atšķiras no tāda pieļāvuma, taču lido­jums uz Marsu kādreiz notiks.
Vēl dažus vārdus par stāstiem «Veselā planēta» un «Remontstrādnieks», kas veltīti rakstnieka iemīļotajai kosmosa tēmai. Pirmajā no tiem Harisons modelē smagās sekas, kādas uz saprātīgu būtņu apdzīvotas planētas pēc sevis atstāj vergokrātu impērija dau­dzus gadus pēc tās likvidēšanas. Traumētie aborigēni kļūst par pazemes iemītniekiem un nespēj saprast cil­vēkus, kas ieradušies ar labiem nodomiem, — tiktāl psihi sakropļo verdzība.
«Remontstrādnieks» ir epizode no remontstrādnieka sūrās dzīves; šis cilvēks atbild par galaktiskajām bā­kām, kas izvietotas uz zvaigžņu trasēm. Šoreiz viņš nonāk uz planētas, kur valda domājošas amfībijas, kas pārvērtušas sabojāto bāku par sava veida pagānu templi. Tikai savas neparastās veiklības un apķērī­bas dēļ meistars veic uzdevumu.
Šajā stāstā mēs atrodam to pašu vidi, ko «Atbrau­cēja ciešanās», vienā no spēcīgākajiem Harisona dar­biem, ar kuru arī sākas mūsu pazīšanās ar viņa daiļ­radi. [2] Šie stāsti papildina viens otru, veidojot it kā diloģiju, kurā parādīti ne visai veiksmīgi Zemes cil­vēku kontakti ar saprātīgas dzīvības pārstāvjiem, kuru bioloģiskais tips krasi atšķiras no mūsu planētas iedzīvotājiem.
Centrālo vietu krājumā ieņem jautrais piedzīvojumu stāsts «Fantastiskā sāga» (1967), kas žurnāla va­riantā nosaukts «Time-Machined Saga», bet atsevišķā izdevumā — «The technicolor Time Machine». (Lat­viešu valodā stāsts tulkots no grāmatas. — Red. pie- - zīme.)
Te mēs Harisonu iepazīstam kā neizsmeļamu hu­moristu un izdomātāju, kas nemaz nelīdzinās «Pa­virzieties! Pavirzieties!» un citu minēto darbu auto­ram. Varētu likties, ka visi iespējamie triki ar ceļoju­miem pagātnē un nākotnē ir izmantoti un nekādi se­višķi jaunumi te nav gaidāmi. Kopš tiem laikiem, kad Velss iedarbināja pirmo laika mašīnu, līdzīgi sižeti ir pārplūdinājuši pasaules fantastiku. Bet galvenais taču ir motivējumi! Saskaršanās ar tāliem senčiem vai pēcnācējiem, visvisādas «laika pārbīdes» literatūrā ir sastaptas jau agrāk. Galu galā pat tāds romāns kā Marka Tvena «Jenkiji karaļa Artura galmā» atšķiras no mašīnlaika fantāzijām ar to, ka tām nav pseido- zinātnisku balstu, kas paši par sevi ieceri neietekmē, bet drīzāk tiek pielikti tai klāt.
Un tomēr, attīstoties tālāk, tēma par ceļojumiem laikā paver pasaules fantastikai arvien jaunas un jau­nas iespējas. Dažādu zemju rakstnieki, arī padomju rakstnieki fantasti, aprobē vēl neizmantotu asprātīgu loģisko pieļāvumu variantus un no tiem izrietošās paradoksālās sekas, Prasmīgās rokās mašīnlaika si­žeti kļūst par spekulatīvu eksperimentu — psiholo­ģisku, socioloģisku, filozofisku — līdzekli vai — ma­zāk dziļos darbos — par savdabīgu prāta un iztēles treniņa līdzekļi, un tas, bez šaubām, arī dod savu labumu.
Te ir pieņemti savi nosacīti likumi. Daži, piemēram, uzskata par nekorektu visniecīgāko iejaukšanos noti­
kumu dabiskajā gaitā: tas var iekustināt pagātnē pie­augošo izmaiņu lavīnu (R. Bredberijs «Un nodārdēja pērkons»). Citi uzskata, ka laiks ir neatgriežams un pie labākās gribas vēsturē nekas nav grozāms (F. Lei- bers «Pamēģini grozīt pagātni!»). Trešie turpretī cen­šas izmantot «hronoklazmas» ■— traucējumus, kas saistīti ar pārvietošanos laikā, —■ iegūstot no tām efektīgus pārsteigumus. No šā viedokļa ceļotāji laikā var «aizstāt» pazīstamus vēsturiskus darbiniekus, «organizēt» hrestomātiskus notikumus, «padarīt la­bāku» vai «padarīt sliktāku» vēsturi. Un, kaut gan daudzi fantastikas pazinēji uzskata rotaļu ar «hrono- klazmām» par neauglīgu nodarbošanos, tā saista arī nopietnus rakstniekus, kas pielīdzina neskaitāmos gā­jienus labai šaha partijai, kur iespējamo kombināciju skaits ir praktiski neierobežots. Gala iznākumā viss taču ir atkarīgs no autora ieceres un izpildījuma meis­tarības. ✓ .
Harisons ir hronoklazmu piekritējs. Vienā no viņa nesenajiem stāstiem — «Stonhendža mīkla» — zināt­nieks, gribēdams noskaidrot veca Anglijas arhitektū­ras pieminekļa izcelsmi, sūta tālā nākotnē laika ma­šīnu ar kinokameru. Nepazīstamo priekšmetu, kas iz­staro zeltainu gaismu, aborigēni uzlūko kā dievu un pielūdz kā elku, bet tad viņi uzceļ šajā vietā akmens bluķus, kas pazīstami ar Stonhendža vārdu. Kur tad, jājautā, pirmcēlonis? Vai laika mašīna stimulējusi senā pieminekļa radīšanu vai piemineklis pievilcis zi­nātnieku, kas sūtījis laika mašīnu?
Ja šajā stāstā rakstnieks nekoncentrē uzmanību uz jautājumu par tiešu iejaukšanos pagātnes notikumos, tad «Fantastiskajā sāgā» atnācēji no nākotnes paši rada pagātni, balstoties uz pazīstamiem avotiem. Ho­livudas kinoekspedīcija, kas devusies uz vikingu laik­metu, inscenē jeb, labāk sakot, pēc esošajiem vēsturiskajiem datiem atdarina, kā senie skandināvi atklā­juši Ameriku, un šis izdomātais notikums turpmāk at­spoguļojas «sāgās». Gandrīz kā Mandelštamam:
Var būt, ka daža laba pērle garām Ies mazbērniem un mazmazbērniem tiks; Būs skalds no jauna svešas dziesmas varā, Un kā par savējo viņš jūsmot liks.
Tīši absurdais pieļāvums pilnīgi apgāž vispārzinā­mos faktus, kas fiksēti avotos, un jēdzienus, kurus nostiprinājis veselais saprāts. «Mašīnlaika sāgas» paradoksalitāte slēpjas ne tikdaudz pašos paņēmie­nos (tikšanās pašam ar sevi «laika gredzenā», vēs­turisku notikumu veidošana ar mērķtiecīgu rīcību pa­gātnē), cik šo paņēmienu prasmīgā un veiklā izmanto­šanā.
Kinoļaužu biežā pārvietošanās no tagadnes uz pa­gātni, no pagātnes uz tagadni it kā pārbīda laika slā­ņus, savienojot un satuvinot dažādu laikmetu cilvē­kus, sapludinot notikumus, kurus šķir veselas tūkstoš­gades. Dzīvespriecīgas bufonādes toņos ieturēto vēs­tījumu pavada bezgalīgas komiskas izspēles un uz­jautrinoši piedzīvojumi.
Laika ilgums pagātnē dod iespēju atgriezties ta­gadnē jau dažas minūtes pēc došanās ceļā. Var bez steigas uzrakstīt scenāriju un uzņemt dabā pilnmet­rāžas filmu ar īstu vikingu piedalīšanos. Lai cik ilgi būtu bijusi prom ekspedīcija, krāsainā platformāta lente noteiktajā laikā tiks nodota producentam un glābs firmu no bankrota! Tiesa, biežie braucieni turp un atpakaļ rada dažus traucējumus, kas saistīti ar «objektīvā» laika zaudējumu tagadnē. Un tomēr uzde­vums ir izpildīts, un visi ķīviņi, kas sarežģī darbību, dabiski, izriet no tā paša pieņemtā priekšnoteikuma, kas pakļaujas ja ne dzīves patiesības likumiem, tad formālās loģikas likumiem,
Lieliski uztverti un tuvplānā parādīti (kā kino) visi centrālie personāži: producents, režisors, scenā­rists, aktieri. No viņiem Rafs Houks, stulbenis ar atlē­tisku miesas būvi, kas bijis paredzēts leģendārā Ame­rikas pirmatklājēja Torfina (islandiešu sāgās Karl- sefni) lomai, tiek nomainīts ar vikingu Otaru, kuram lemts spēlēt vēsturisku lomu ne tikai kino, bet arī dzīvē. Izrādās, ka Torfins Karlsefni ir vikinga, sāgas varoņa, īstais vārds, bet Otars ir pamazināmais vārds no Torfina. Holivudas «seksa bumba» Slaitija Touva patiešām iziet pie viņa par sievu un laiž pasaulē spēkavīru Snoriju, kas tāpat iemūžināts senskandi- nāvu eposā.
Vēl vairāk. Režisors Bārnijs Hendriksons, kas in­scenē filmu, arī atstāj savas pēdas vēsturē ar Bjarni Herlofsona Torfina drauga vārdu; Herlofsons pamu­dina viņu doties jūras braucienā un atklāt Vinlandi tagadējās Ņūfaundlendas teritorijā, kur jau laikus ieradušies kinoļaudis. Iznāk, ka tā dzimusi varoņsāga, kurā atainota Amerikas atklāšana — piecus gadsim­tus pirms Kolumba!
Pārvietošanās laikā savieno nesavienojamus laika slāņus. Taču katrs personāžs pie tam paliek sava laik­meta tipiskās sociālās psiholoģijas paudējs. No vienas puses — Otars, varenais vikings! «Sāga bija viņam viss, vienlaikus dzīve un māksla. Dziesma bija kauja, bet kauja kļuva par dziesmu.» No otras puses — Bār­nijs Hendriksons, uzņēmīgais kinodarbonis, un tie, kas ap viņu. Veltīgi pūlēdamies izskaidrot vikingam sava pasākuma jēgu un mērķi, režisors neslēpj patie­sību: «Mēs taisām filmu, Otar, lūk, ko ~mēs darām. Laika kavēklis un lielais bizness saplūduši kopā. Nauda un māksla nesajaucas, bet mēs kopš laika gala jaucam tās kopā.»
Stāsta satīriskais lādiņš ir viena no daudzslāņu ieceres sastāvdaļām. Prasme viegli, spraigi, nepie­spiesti rīkoties ar vēsturisko un mūsdienīgo mate­riālu, virtuozā kompozīcijas māka, stāstītāja meista­rība, neizsīkstošais humors — tas viss veiksmīgi sa­kausēts kopā.
«Fantastiskā sāga» rāda Harisona sasniegumu līmeni piedzīvojumu fantastikas novadā un līdz ar citiem darbiem, kas aplūkoti mūsu apcerējumā un daļēji pārstāvēti krājumā, raksturo šā apskaužamā rakstnieka idejiskos un radošos centienus.
Jevgeņijs Brandiss