Duglass Prestons - Ķeceris

Vesela rinda ekrānu vienlaikus nošņācās, noņirbēja un iz­dzisa.

- Nē, dkai ne to!

Vēl vairāki ekrāni ar klusu paukšķi iegrima tumsā. Vairs ne­darbojās neviens apsardzes posteņa monitors, brīdinājuma lam­piņas mirguļodamas izdzisa. "Izabella" vaidēja, dūkoņa turpināja raustīdes.

- Vai tu drukā? - Hazēliuss uzkliedza Čenai.

- Es atradu. Tagad meklēju printeri, kas vēl darbojas! - Sievie­te skaļi klabināja taustiņus, sviedriem ritot pār seju.

- Dievs! Reja, tikai nepazaudē!

- Rokā ir! - Čena iesaucās. - Drukājam!

Viņa pielēca kājās, skrēja uz otru telpas malu, kur bija izvieto­ti printeri, paķēra papīra lapu, kas tinās ārā, un noplēsa to. Hazē­liuss izrāva plato papīra lenti viņai no rokām, salocīja un iegrūda bikšu aizmugurējā kabatā.

- Laižam prom!

Telpu sadrebināja vēl viens slāpēts būkšķis, nogrūzdams Dol- biju zemē. Gaismas noraustījās, datoru monitoriem pārskrēja dzirksteļojošs loks. No "Izabellas" dzīlēm izlauzās dobjš rēciens, it kā agonijas kliedziens. Dolbijs uztrausās kājās un atgriezās savā darba vietā.

Fords saķēra viņu aiz rokas.

- Ken, mums jābēg prom!

Dolbijs nokradja viņa tvērienu un jau kuro reizi ievadīja kodu.

KODA APIEŠANAS KĻODA

Galvenais dators sāka startēšanas rutīnu.

- Alan! Es taču tev liku izslēgt IBM p5 serverus! - Dolbijs brēca.

- Lai paliek, Ken! Laižamies! - Atkal Fords.

Nepadodies," Izabella".

Viņš turpināja darboties. Tā vai citādi, bet viņam bija jāatdzī­vina "Izabella". Iekārta bija jāapstādina droši. Bojātais magnēts ira. Abi kuļi caurulē ik pa laikam novirzījās no kursa. Ja tie pie- dursies caurules malai vai aizķers viens otru…

- Dolbij! - Hazēliuss sagrāba vīrieti aiz pleca. - Tu nevari to izglābt. Jādodas prom!

-Aizvācies! - Dolbijs sita Hazēliusam, taču netrāpīja. Viņš pa­griezās pret monitoru un iedegās dusmās. - Alan, nolādēta būša­na! Tavi serveri vēl darbojas! Es pavēlēju tos apstādināt!

Atbildes nebija. Dolbijs paskadjās apkārt, mēģinādams piedū­motajā telpā atrast Edelšteinu. Viņš izslaucīja asarām pielijušās acis un nokāsējās. Dūmi spiedās visur. Komandtiltiņš bija tukšs. Visi bija aizgājuši.

Viņš varēs izglābt "Izabellu". Viņš zināja. Ja tas nebūs iespē­jams, tad nebija jēgas dzīvot.

Esmu tepat, "Izabella". Noturies vēl tikai mazu brītiņu.

RASELS EDIJS BIJA TO PAVEICIS. Viņš bija nogalinājis. Dievs viņam bija piešķīris spēku. Kauja sākusies.

Grēcinieka nonāvēšana bija vienā mirklī atdzīvinājusi pūli, gluži vai elektrizējusi visus klātesošos, un ļaužu pūlis uzbudinā­jumā viļņojās. Enerģijas pārpilns, Edijs stingriem soļiem piegāja pie lielajām titāna durvīm. Viņš pastāvēja pie tām, pagriezās un pacēla šaujamieroci.

- Antikristam bija dotas spējas iedvest dzīvības garu zvēra tēlam! Kurš stāsies man blakus cīņā pret Antikristu?

Ļaužu bars izgrūda piekrišanas aurus.

- Kurš stāsies man blakus cīņā pret zvēru?

Vēl viens vājprātīgs rēciens. Ediju caurstrāvoja spēcinoša šautra.

- Viņš ir nelikumīgais!

Rēciens.

- Ļaunais!

Kā nevaldāms pērkona dārds.

- Dieva un Viņa vienpiedzimušā dēla Jēzus Kristus vārdā mēs viņu iznicināsim!

Visi kā viens metās pie durvīm, taču titāna slānis pat nesakus­tējās.

- Atkāpties! - Edijs sauca. - Mēs iziesim cauri durvīm!

Viņš jau notēmēja, taču plaukstu sagrāba kāda roka.

- Mācītāj, ar revolveri vien būs par maz.

Priekšā iznāca vīrieds, ģērbies maskēšanās uniformā, uz mu­guras viņš nesa AR-15 triecienšauteni.

- Redzat to ietaisi? - viņš norādīja uz trim konusiem, kas, uz­stādīti uz trijkājiem, bija pavērsti pret durvīm. - Tā ir sienu spri­dzināšanas iekārta. Tā ir uzstādīta un gatava darbam. Šie kara­vīri bija nodomājuši izsist durvīs caurumu. Arī viņi bija gribējuši iekļūt "Izabellā".

- Kā tu to zini?

- Maiks Frosts, agrākais īpašo spēku piektās grupas kaujinieks. - Vīrietis spēcīgi saspieda Edija plaukstu sveicienā.

- Ielaid mūs kalnā, Maik.

Frosts piesardzīgi apstaigāja ierīci, apskatīdams metāla konusus.

- Piebāzts ar C-4 sprāgstvielu. Mums ir patiešām paveicies, ka neviena nomaldījusies lode nav te trāpījusi. Visus trīs savieno vadi. Te ir detonators.

Viņš pacēla nelielu cilindru, kam bija pievienots vadiņš. Tādu bija trīs, viņš katru uzmanīgi iestūma sprāgstvielā un aizvilka va­dus līdz iekārtām.

- Lieciet visiem atkapties. Talu. Tur, mala. Un uzgrieziet mu- guru.

Edijs steigšus dzina kusdgo puli pec iespejas talak. Frosts iz­vilka vadus līdz galam, noņēma detonatora vāciņu un novietoja pirkstu uz slēdža.

- Aizklājiet ausis.

FORDS AR PĀRĒJIEM SEKOJA VORDLO, kurš veda zinātnie­kus datortelpā aiz komandtiltiņa - garā, pustukšā istabā ar pelē­kām sienām un trim rindām neuzkrītošu, pelēku plastmasas skap­ju. Te atradās visātrākais, visjaudīgākais superdators pasaulē. Tā procesori joprojām dūca, katra procesora nelielajos paneļos mir­guļoja lampiņas, lielākoties sarkanā un dzeltenā krāsā. Telpas dziļumā bija tērauda durvis.

Grupiņu panāca Hazēliuss.

- Dolbijs atteicās mums pievienoties.

- Mums ir trīs problēmas, - Vordlo pavēstīja. - Pirmā. "Izabel­la" uzsprāgs. Otrā. Aiz galvenajām durvīm gaida bruņots pūlis. Un trešā. Mēs nevaram saukt palīgā.

- Ko lai mēs darām? - Tibodo gaudās.

- Tērauda durvis gala sienā ved uz vecajiem ogļraktuves tu­neļiem. Mums jālaižas prom. Līdz sprādziena brīdim jādek pēc iespējas tālāk.

- Kā mēs no tuneļiem dksim ārā? - Fords jautāja.

- Raktuvju otrā galā ir veca šahta, kuru vēlāk pārvērta par ven­tilācijas šahtu, lai izvadītu metāna gāzi. Tur joprojām atrodas vinča, lai gan droši vien vairs nedarbojas. Būs kaut kas jāuzmeis­taro.

- Vai citas izejas nav?

- Tikai divas - šī un caur galvenajām durvīm, taisni agresīva­jā pūlī.

Klusuma brīdis.

Sprādziens satricināja datortelpu, un Fords ar zinātniekiem, sakratīti kā zirņi kārbā, noslīga uz ceļiem. Eksplozijas troksnis atbalsodamies vēlās turp un atpakaļ, blīkšķis kā pērkondārds brā­zās cauri kalnam. Gaismas telpā noraustījās, ekrāniem atkal pār­skrēja dzirksteļojošs loks. Fords uztrausās kājās un palīdzēja Kei­tai piecelties.

- Vai tā bija "Izabella"? - Hazēliuss sauca.

- ļa uzsprāgtu "Izabella", mēs jau būtu pagalam, - Vordlo aiz­rādīja. - Pūlis nupat uzspridzināja titāna durvis.

- Tas nav iespējams!

- Ir, ja liek lietā armijas rīcībā esošos lādiņus.

Piepeši durvis uz komandtiltiņu sāka bungot ar dūrēm. Fords ieklausījās. Dolbijs, komandtiltiņa dūmu mutuļos rēgains kā spoks, stāvēja, noliecies pār darbstaciju, un sparīgi darbojās.

- Hazēlius! - aiz durvīm atskanēja spalgs, apslāpēts spie­dziens. - Tu dzirdi, Antikrist? Tūlīt mēs tevi notversim!

SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS KLIEDZA uz tērauda durvīm.

- Hazēlius, tu esi zaimojis Dievu, Viņa vārdu un tos, kas mīt debesīs!

Durvis bija no bieza tērauda, un sprāgstvielu vairs nebija. Šādā slēgtā telpā šaut ar revolveri pa slēdzeni būtu nelietderīgi un pat bīstami.

Cilvēki spiedās pie durvīm, dauzīja ar dūrēm un kliedza.

- Kristieši! - Edija balss nodārdēja plašajā pazemes hallē. - Uzklausiet mani, kristieši!

Pūlis iegrima nemierīgā klusumā, ko pārtrauca vienīgi dziļāk tunelī izvietotās iekārtas velnišķīgā kaukoņa.