Duglass Prestons - Ķeceris

šāvējs tādu gājienu bija gaidījis un traucās uz nākamo stabu.

Edijs pacēla ieroci, izšāva, bet netrāpīja. Tomēr vīrietis nepa­guva aizskriet līdz stabam - atskanēja vēl viens šāviens, viņš pa­krita un sāka līst uz priekšu. No staba otras puses iznāca Frosts, turēdams pistoli abās rokās, un divas reizes iešāva lienošajam vī­rietim. Tas savilkās kamolā. Frosts piegāja klāt un iešāva viņam lodi galvā.

- Gaiss drs, - viņš pavēstīja, pārlaizdams tunelim lukturīša staru. - Tikai viens. Pārējie ir aizbēguši.

Rasels Edijs nolaida ieroci un izgāja tuneļa vidū. Ļaudis spie­dās cauri durvīm un pildīja telpu, pildīdami to ar skaļu kņadu. Viņš pacēla rokas. Iestājās klusums.

- Atnākusi Viņa lielā dusmu diena! - Edijs sauca.

Viņš juta telpā ieplūstam cilvēku masas, viņš juta sevī iebrā­žamies enerģiju, kas kā dinamomašīna uzkurināja apņēmību. Taču sekotāju bija pārāk daudz. Tālāk jādodas mazākā skaitā, ar grupiņu, kas spējīga pārvietoties ātrāk. Viņš pagriezās un iesau­cās, pārkliegdams iekārtu griezīgo dūkoņu:

-Tunelī es vedīšu dkai dažus. Un dkai bruņotus vīriešus. Ne­ņemšu līdzi ne sievietes, ne bērnus. Vīri, kam ir gan ierocis, gan pieredze - iznāciet priekšā! Pārējie lai atkāpjas!

Apmēram trīsdesmit vīriešu izspraucās apļa vidū.

- Nostājieties ierindā un parādiet ieročus. Paceliet tos gaisā!

Vīrieši gavilēdami pavicināja ieročus - šautenes un pistoles.

Edijs apstaigāja ierindu, katru pēc kārtas apskatot. Dažus viņš atraidīja - divus ar antīku ieroču kopijām, kas lādējamas pa stob­ru, pāris pusaudžu ar divdesmit otrā kalibra bisēm un vēl pārīti vīru, kuri izskatījās garā vāji. Palika divi duči.

- Jūs, vīri - jūs nāksiet man līdzi. Sadzīsim pēdas Antikris­tam, piebeigsim viņa mācekļus. Nostājieties tur.

Viņš pagriezās pret pūli.

- Jūs, pārējos, gaida darbs tajās istabās, kurām nupat gājām cauri. Dievs grib, lai jūs iznīcināt "Izabellu"! Iznīciniet bezdibeņa zvēru, kam vārdā Abadons! Ejiet, ticības kareivji!

Postīt izslāpušie cilvēki aizplūda caur atvērtajām durvīm, vi­cinādami veserus, cirvjus un beisbola nūjas. No tuvākās telpas jau atlidoja belzienu un cirtienu troksnis.

Iekārta iegaudojās, gluži kā ciešot mokošas sāpes.

Edijs pieķērās Frostam.

- Tu, Maik, turies man līdzās. Tava lietpratība noderēs.

- Labi, mācītāja kungs.

- Labs ir, vīri! Uz priekšu!

HAZĒLIUSS VEDA ZINĀTNIEKUS pa platiem maslvajā ogļu slāni izcirstiem tuneļiem. Fords gāja pēdējais. Viņš raudzījās tumsā un ieklausījās. Apšaude starp Vordlo un pūli bija beigu­sies, taču vajātāju kliedzienus varēja skaidri dzirdēt - tie bija metu­šies zinātniekiem pa pēdām.

Klausot Vordlo ieteikumam, viņi turējās kreisajā pusē, brīžiem nonākot strupceļā un kādā aklajā ejā, un tad bija spiesti griezties atpakaļ. Raktuves bija milzīgas, lielais bitumena ogļu slānis stie­pās trijos virzienos un šķita bezgalīgs. Slānī bija izcirsts līkloču tuneļu labirints, šur tur atstājot stāvam četrstūrainus ogļu stabus, un šāda sistēma veidoja neparedzamu, neiedomājamu telpu jeb kameru virteni un mudžekli. Zemē bija iestrādātas vagonešu sliedes, kas palikušas vēl no divdesmitā gadsimta piecdesmita­jiem gadiem. Vietumis mētājās sarūsējušas metāla vagonetes, pūstošas virves, salauzd motori un pamestu ogļu kaudzes. Zemā­kās vietās nācās laipot starp gļotaina ūdens lāmām.

Skrienot cauri tuneļiem, viņi dzirdēja "Izabellas" dobjos rēcienus, kas atgādināja nāvīgi ievainota zvēra pirmsnāves baurus. Ikreiz apstājies un ieklausījies, Fords dzirdēja arī vajātā­ju saklaigāšanos.

Pēc minūtēm divdesmit Hazēliuss atvēlēja īsu atpūtas brīdi. Visi sabruka uz miklās zemes, nelikdamies zinis par melnajiem, glumajiem ogļu dubļiem.

Keita notupās blakus Fordam, un viņš aplika tai roku ap ple­ciem.

- "Izabella" jebkurā brīdī var uziet gaisā, - Hazēliuss brīdi­nāja. - Nav zināms, kāds būs sprādziens - vai kā milzīga paras­ta bumba, vai kā neliela atombumba.

- Ak, ļēzus, - Iness nopūtās.

- Vēl nejaukāk ir tas, ka daži detektori ir pildīti ar šķidro ūdeņ­radi, tas ir ugunsnedrošs, - Hazēliuss turpināja. Vienā neitrīno detektorā ir piecdesmit tūkstoši galonu* perhloretilēna, otrā - simts tūkstoši galonu alkānu. Tie ir viegli uzliesmojoši. Paraugie- ties apkārt - raktuvēs palicis papilnam viegli degošu ogļu. Tik­līdz "Izabella" eksplodēs, viss kalns drīz būs vienās liesmās. Un to nekādi nevarēs apturēt.

Klusums.

- Sprādziens var arī sagraut raktuvju šahtas un ejas.

No tuneļiem atbalsojās vajātāju pūļa saceltā kakofonija, kurā ik pa brīdim ieskanējās kāds šāviena blīkšķis. Tā uz laiku nomāca "Izabellas" čerkstošo, drebelīgo, vibrējošo dūkoņu.

Fords saprata, ka pūlis pamazām tuvojas.

- Es mazliet atpalikšu un raidīšu viņu virzienā pa kādai lodei, - viņš pieteicās. - Lai patraucētu medības.

- Lieliski, - atsaucās Hazēliuss. - Tikai iztiksim bez slepkavo­šanas.

Viņi devās tālāk. Fords iegāja kādā sānu tunelī, izslēdza luk­turīti un vērīgi klausījās. Cauri alām šurp vēlās pūļa saceltais tracis.

Turēdams roku uz sienas, Fords taustījās pa tuneli, iegaumē­dams ceļu. Troksnis pamazām auga augumā, un drīz viņš tālu­mā varēja izšķirt tikko manāmus šaudīgus kabatas lukturīšu sta­rus. Viņš izņēma ieroci, notupās aiz ogļu staba un pavērsa to ieslīpi pret griestiem.

Gūstītāji nāca tuvāk. Fords nospieda mēlīti, citu aiz citas iz­šaudams trīs lodes no deviņu milimetru Parabellum revolvera, šā-

* 189 270,6 litri

vieni ierobežotajā telpā nodārdēja kā pērkona grāvieni. Edija orda atkāpās, mežonīgi šaudīdamies tumsā.

Pieliecies un ieskrējis tumšā ejā, Fords sataustīja tālāko sienu un, pie tās turēdamies, steigšus pagāja garām vēl divām ejām. Šurp nāca cita meklētāju grupiņa - acīmredzot vajātāji bija sada­lījušies bariņos. Šāvienu dēļ tā tagad virzījās piesardzīgāk. Viņš izšāva piecas reizes, lai kaut uz brīdi tos aizkavētu.

Atkāpdamies, taču neatraudams plaukstu no sienas, viņš sa­skaitīja trīs stabus, līdz atļāvās ieslēgt lukturīti. Fords skrēja vieg­lā riksī, mazliet pieliecies, cerēdams drīz panākt biedrus. Taču skriedams viņš izdzirdēja dīvainu troksni, kas atgādināja skaļu kāsu, un apstājās. "Izabellas" rūkšana pēkšņi mainīja tonalitāti, vienā mirklī spalgi iespiedzās, līdz pārvērtās ausis plosošā kau­cienā. Baismīgais rēciens kļuva aizvien skaļāks un skaļāks, kal­nu satricināja kreščendo. Aptvēris, kas tūlīt notiks, Fords nome­tās uz zemes.

Rēciens pārgāja zemestrīcē - zeme iedrebējās. Atskanēja vis­aptverošs blaukšķis, cauri raktuvēm izbrāzās pārspiediena vilnis, kas cilvēku pacēla kā lapu un ietrieca ogļu stabā. Pērkona dār­dam aizplūstot tālāk alās, tam pa pēdām traucās spēcīgs vējš, kaukdams kā sirēna. Fords sarāvās ogļu staba aizvējā un pielie­ca galvu. Garām lidoja ogļu gabaliņi un akmeņi.

Tad viņš apvēlās un pacēla acis. Tuneļa griesti sprēgāja un plaisāja, bira javas atlūzas un ogļu krikumi. Viņš pielēca kājās un metās skriešus, mēģinādams aizbēgt no brūkošā tuneļa, kas rēkdams tuvojās.

SPRĀDZIENA SPĒKS NOTRIECA Ediju zemē. Viņš gulēja uz vēdera dubļainā peļķē. Visapkārt bira akmentiņu un grants kru­sa, tuneļos te tuvu, te tālu dimdēja un atbalsojās grāvieni kā pēr­kona dārdi. Gaisā virmoja putekļi, un bija grūti elpot. Šķita, ka viss brūk un jūk.