Duglass Prestons - Ķeceris

Viņš ar skatienu sekoja plūstošajam ļaužu pūlim, līdz apstā­jās pie nožogotās teritorijas galdkalna malā. Tur ņudzēja kā

skudru pūzni, Bigejs lēsa cilvēku skaitu ap tūkstoti. Vesels bars rāpās vienā milzīgajā augstsprieguma tornī, viņi jau bija pievei- kuši trīs ceturtdaļas ceļa. Citi bija uzslējuši pašgatavotu krustu uz augstās ēkas jumta galdkalna malā; tie pašlaik lauza un cirta sakaru ierīces, kā ari antenas, kas slējās uz jumta.

Bigejs gausi nolaida binokli.

- Kā tu domā - kas tur īsti notiek? - Besend ieprasījās.

Bigejs pašūpoja galvu.

- Tā ir kāda kukluksklana pulcēšanās? "Āriešu nāciju" [7] sa­nākšana?

- Pūlī ir arī tumšādainie un latīņamerikāņu izcelsmes cilvēki. Pat daži indiāņi.

- Rādi šurp!

Kamēr Besenti binoklī aplūkoja galdkalna austrumu pusi, Bi­gejs pārdomāja redzēto. Vispirms viņš to bija noturējis par kādu neprādgu dcības uzkurināšanas pasākumu - tādi rezervātā bija novērojami bieži. Taču pēc helikoptera uzspridzināšanas indiā­nis aptvēra, ka maldījies. Iespējams, šiem notikumiem ir kāda saistība ar daudzu aprunāto TV evaņģēlistu - to pašu, kurš bija sprediķojis pret projektu "Izabella".

Besenti ieņurdējās, neatrāvis binokli no acīm.

- Paskat, kāda līķu kaudze lidlaukā.

- ļā, - noteica Bigejs. - Tici man, to vis tā neatstās. Federāļi nesēdēs, rokas klēpī salikuši. Būtu pavisam nelāgi iejukt pa vidu, kad te sāksies lielā uguņošana.

- Varētu vēl kādu brītiņu pakavēties, paskatīties, kas notiks. Ne jau katru dienu var tuvumā vērot, kā Bilagaana sevi uzlaiž gai­sā, vai ne? Neaizmirsd pravietojumu.

- Liecies mierā, Villij. Sapulcēsim visus kopā un dsim makšķe­res.

Viņi piecēlās un devās atpakaļ uz ieleju.

RENDIJS DOUKS, SAKRUSTOJIS uz krūtīm muskuļainās ro­kas, stāvēja uz Humvee motora pārsega un noraudzījās kņadā. No šā skatu punkta varēja labāk redzēt tos, kas rāpās augstspriegu­ma tornī. Pirmie jau gandrīz bija nonākuši pašā galā. Elektrības vadi džinkstēja un krakstēja.

Douks pirmo reizi mūžā juta tādus enerģijas uzplūdus. Savu­laik viņš bija padevies heroīna, kokaīna un alkohola kārdināju­mam. Reiz, dzīves zemākajā punktā, vīrietim, kas, mēsliem notrie- pies, dzērumā vāļājās meliorācijas grāvī Ņūmeksikas pilsētiņas Belinas pievārtē, atmiņā neviļus atausa lūgšana, ko viņam bija iemācījusi māte, pirms vecais, nelietīgais dzērājs, ar kuru viņa dzīvoja kopā, nošāva vispirms viņu, tad pats sevi. Prātā ieskanē­jās melodiskās vārsmas: "Jēzus mani mīl, to es zinu te, jo tā man stāsta Bībele." Un tajā pašā brīdī Jēzus bija nonācis un pestījis viņa nevērtīgo dvēseli turpat smirdošajā Belinas grāvī. Tagad viņš bija šā Cilvēka parādnieks. Viņam parādnieks. Jēzus labā Douks bija ar mieru darīt jebko.

Viņš pielika pie acīm binokli. Kāds no kāpējiem bija nonācis turpat zem izolatoriem. Douks vēroja, kā vīrietis ieņēma vietu uz kāpnēm un apvija kājas ap torņa režģiem. Pārliecinājies, ka turas stingri, viņš noņēma no pleca bisi, iemeta patronu un pielika iero­ci pie pleca.

Tas būs varens skats.

Douks vēroja, kā vīrietis uzmanīgi notēmē. Citi kāpēji bija ap­stājušies un arī skadjās. Parādījās gaišs zibsnis, un nākamajā brī­dī ausīs ieskanējās blīkšķis. Ap vadu pašķīda dzirksteļu spiets, un tas nodrebēja. Apkārtējie vienā balsī iegavilējās.

Vīrietis atkal saņēmās un ielādēja otro patronu. Vēl viens uz- zibsnījums un blīkšķis. Izsprāga tūkstošiem dzirksteļu, un vads saritinājās kā spļāvējkobra, kurai iesists ar akmeņsāls gabaliņu. Ļaudis no jauna uzgavilēja.

Trešais šāviens. Šoreiz cauri tumsai izšļācās milzīgas uguns strūklakas. Ar dobju, spindzošu trinkšķi, kas šķita sadrebinām gaisu, vads pārtrūka, un tā gals slīga lejup kā pātaga palēninātā filmā. Vada ritulis, no kura pilēja uguns, vērpdamies krita virsū pūlim, kas drūzmējās lejā. Atskanēja vairāki būkšķi, noplaiksnīja ugunis, uzšvirkstēja dūmi, vairākus cilvēkus spēcīgi atsvieda malā, un sākās baiļpilna skriešana, ko pavadīja kliedzieni.

Vareni.

Douks atkal pievērsās tornim. Vīrietis pielādēja ieroci un at­kal notēmēja. Bet tagad torni uzrāpušies viņam kaut ko sauca. Ko deši? Lai viņš pārstāj? Nē, domās pavēlēja Douks. Aiziet!

Atkal šāviena baukšķis. Ugunīgu dzirksteļu ieskauts, novirpu- ļoja izolatora gabals, pārtrūka otrs vads, taču šoreiz brīvais gals aptinās ap torni. Radās iespaids, ka neredzams milzis ir sapuri­nājis torni - cilvēki atlupa no kāpnēm un krita, to ķermeņi triecās pret torņa režģiem zemāk un griezdamies vēlās lejup, līdz ar būk­šķi atsitās pret zemi.

Vads ieblieza pa torni un locīdamies šāvās atpakaļ, virsū Dou- kam, kaukdams kā milzu elektriskā ģitāra. Douks nolēca no auto, un sprakstošais kabelis, izšķiezdams dzirksteļu šald, pārlidoja pāri. Viņš iemetās panikas pārņemtajā pūlī un, bradādams pa no­kritušajiem, pūlējās aizbēgt pēc iespējās tālāk. Humvee uzliesmo­ja, pēc brīža Douku sasniedza karstuma vilnis un pēkšņs gais­mas izvirdums, uzsprāgstot benzīna bākai.

Piecēlies kājās, Douks pārskatīja posdjumus.

Vads bija pārslīdējis pāri pusei nožogotās teritorijas, aiz sevis atstādams uguns sliedi. Arī lifta tornītis un pusducis priežu bija liesmās. Visapkārt degošajam apvidus auto mētājās mirušu un šausmīgi apdegušu cilvēku līķi.

Vēl dažas dvēseles nonākušas debesīs, nodomāja Douks. Vēl dažas dvēseles nosēdušās Tam Kungam pie labās rokas.

68

KENS DOLBIJS VĒROJA monitorā īslaicīgu jaudas pārsprie- gumu, pēc brīža spriegums nokritās un sāka mežonīgi lēkāt.

- "Izabella"! - Viņš atkal drudžaini ievadīja izslēgšanas kodus. Uz ekrāna parādījās viens un tas pats uzraksts:

KODA APIEŠANAS KĻŪDA.

- Velns!

Iekaucās sirēna, kā purva spīgana piegaudodama visu ko­mandtiltiņa telpu, un pie griestiem iezibsnljās sarkanā lampiņa.

- Ārkārtas pārslodze! - Sentvinsents auroja.

Telpu satricināja dobjš būkšķis, un vizualizētāja ekrāns sašķī­da sīkos gabaliņos, nobirdinādams uz grīdas stikla šķembu krusu.

- "Izabella"! - Dolbijs sauca, abām rokām apķēris darbstaciju.

Turies, "Izabella"!

Sentvinsents darbojās ap savu konsoli, pūloties izslēgt jaudas slēdžus.

- Pirmās līnijas padeve pārtraukta. Kā tas iespējams?! Nevar būt!

- Kūlis! - Keita iekliedzās, satverdama termināli. - Tas slīd sā­ņus! Te ir… novirze!

Hazēliusam paspruka kliedziens.

-Čena! Pēdējo ziņu es neizlasīju vispār! Vai tā tev ir?

- Nevaru atrast! - Čena attrauca. - Laikam būs pazudusi. Nē, šķiet, ka ir pazudis viss!

- Pamēģini izdrukāt visu sarunu, - Hazēliuss auroja.

Dolbijs ar pūlēm izslēdza no apziņas apkārt valdošo jucekli.

"Izabella" nereaģēja ne uz vienu ievadīto komandu. Kaut kas bija atgadījies - acīmredzot no ierindas izgājuši visi trīs serveri. Viņš pagriezās pret Edelšteinu.

- Iedarbini galveno datoru. Atslēdz startēšanas un testēšanas sekvences, ielādē to draņķi, un viss!

Pāri sašķidušajam ekrānam pārskrēja dzirksteļojošs loks. Dzi­ļi alā nogranda sprādziena dunoņa, pēc brīža sprādziens atska­nēja vēlreiz. "Izabellas" dūkoņa spēcīgi noraustījās, pulsēja un drebēja. Telpā ieplūda dūmi.

- Mēs radām miniatūru melno caurumu, - Keita neskanīgi sa­cīja.

- Neticami! - iebrēcās Vordlo. - Vai zināt, kāpēc atslēdzās strā­va no pirmās līnijas? Tie nelieši pāršāva vadu… Pie "Izabellas" durvīm spiežas vesels bars šo ļautiņu… Ak kungs, tūlīt atslēgsies apsardzes kameras… Tās iet caur liftu…