Duglass Prestons - Ķeceris

Ediju pārsteidza tas, cik daudz bērnu bija paņemts līdzi; netrūka pat zīdaiņu. Bērni Armagedonā? Taču, ja tā labi padomā, tas ir loģiski. Šī bija pastardiena. Viņi visi pacelsies debesis kopā.

- Ei! - Douks iebaksdja Edijam. - Kruķu autiņš.

Edijs ar skatienu sekoja viņa rokai. Satiksmes plūsmā bija re­dzams policijas patruļauto, kas, bākugunīm zibsnījot, sprīdi pa sprīdim virzījās augšup pa Renesceļu.

Viņš pagriezās pret savu jauno draudzi. Pūlis te uzplūda, te atplūda. Balsis murmināja un čaukstēja kā lietus. Kabatas luktu­rīšu stari mirgoja. Viņš dzirdēja klinkšķam metālu - tur pielādēja pistoles un bises. Kāds vīrs no sausu pinjonu zariem gatavoja lāpas un izdalīja pārējiem. Lejā valdīja neparasta kārtība.

- Es pūlos izdomāt, ko lai viņiem saku, - Edijs bilda.

- Runājot ar kruķiem, jābūt uzmanīgam, - Douks piekodināja.

- Nē, es domāju savu sprediķi Tā Kunga armijai, pirms dosi­mies ceļā, - Edijs paskaidroja.

-Jā, bet ko iesāksim ar kruķi? - Douks vaicāja. - Autiņš tikai viens, bet tam ir rācija. Var sanākt ziepes.

Edijs vēroja mirgojošās ugunis, brīnīdamies, ka dažas priekšā braucošās mašīnas platākos ceļa posmos pabrauca malā, lai pa­laistu patruļauto garām. Vecie paradumi - paklausība valstij un tās varai - neiznīkst. Tāds varētu būt viņa sprediķa temats - ta­gad un turpmāk viņiem jāklausa dkai Dievam.

- Viņš brauc augšup pa Renesceļu, - Douks norādīja.

Drīz galdkalna virsmu sasniedza sirēnas kaukoņa, sākumā tik tikko saklausāma, bet pēc laika tā kļuva skaļāka. Kūsājošais pū­lis sabiezēja, izpletās viņam priekšā un gaidīja rīkojumus. Dau­dzi skaitīja lūgšanas, un viņu vārdi lidoja augšup nakts gaisā. Vairāki stāvēja aplīšos, sadevušies rokās un noliekuši galvu. Šur tur bija dzirdama dziedāšana. Tas Edijam atgādināja - šādu viņš iztēlojās pūli, kas noklausījās Kalna sprediķi. Pareizi! Tieši ar to viņš sāks savu sprediķi. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par

Dieva bērniem. Nē, tas nebija labs sākums sprediķim. Vajadzēs kaut ko sparīgāku. Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dus­mās, zinādams, ka tam maz laika atlicis. Antikrists. Lūk, kas būs viņa sprediķa galvenais temats. Antikrists. Daži vārdi, un viņš vedis savu armiju kaujā.

Reneceļa galā parādījās policijas patruļauto. Citu automašīnu ieskauts, tas nonāca uz šosejas un, nobraucis dažus simtus jardu, apstājās ceļa malā. Edijs pamanīja uz durvīm navahu nācijas cilts policijas emblēmu. Prožektors uz jumta apmeta loku, un auto dur­vis atvērās. Izkāpa gara auguma indiānis, navahu policists. Pat stāvēdams simts jardu attālumā, Edijs redzēja, ka tas ir Bia.

Policistu nekavējoties apleca ļaudis. Cik varēja saprast, stāvot kalnā, bija aizsācies strīds.

- Ko tagad iesāksim, sludinātāj Ras? - sauca ticīgie.

- Nogaidīsim! - Edijs atbildēja dobjā, stingrā balsī, kas tik ļoti atšķīrās no viņa parastās balss, ka mācītājs nebija pārliecināts, vai to ir teicis viņš. - Dievs mums rādīs ceļu.

LEITNANTS BIA STĀVĒJA PŪĻA PRIEKŠĀ, un nemiers viņā auga. Kāds bija piezvanījis uz iecirkni, vēstot par kārdbas traucē­jumiem Sarkanajā galdkalnā, un viņš nodomāja, ka vainīgi pro­testētāji, tāpēc, ieraudzījis pārpildīto ceļu uz Sarkanā galdkalna virsotni, nolēma doties turp. Taču tagad, veroties apkārt, Bia sa­prata, ka šie ļaudis nekādi nav saistāmi ar jātnieku protesta akci­ju. Šiem rokās bija ieroči un zobeni, krucifiksi un cirvji, Bībeles un virtuves naži. Daži bija uzvilkuši krusta zīmi uz pieres un ap­ģērba. Tas bija kāda kulta sekotāju saiets - droši vien saistībā ar televīzijas sludinātāja sprediķi, par kuru bija dzirdēts. Policists ar atvieglojumu konstatēja, ka pūlī ir dažādu rasu pārstāvji - gan afroamerikāņi, gan aziāti, pat daži navahi vai apači. Labi, ka tā nav kukluksklana vai āriešu nācijas pulcēšanās.

Viņš saraustīja jostu un salika rokas uz gurniem, pagriezās pret pūli ar vieglu smaidiņu uz lūpām, cerēdams nevienu nesa- biedēt.

-Jums, ļaudņi, ir kāds vadonis? Vai es varu ar kādu aprunāties?

Priekšā iznāca vīrs izbalējušos Wrangler džinsos un zilā krek­lā. Viņam bija raupji, bargi sejas vaibsti, saules apbrūnināta seja no gadu desmitiem ilgas strādāšanas tīrumā, pamatīgs vēders, īsas, resnas rokas un tulznām klātas plaukstas. Aiz rombiņiem greznotās jostas bija aizbāzts vecs Colt M1917 revolveris ar ziloņ­kaulā rotātu spalu, un uz siksnas sprādzes spīdēja spoži nospod­rināts misiņa krucifikss.

- Jā, mums ir vadonis. To sauc Dievs. Kas jūs esat?

- Leitnants Bia no cilts policijas. - Viņš viegli saviebās, dzir­dēdams nevajadzīgi kareivīgo uzrunu, taču nolēma nereaģēt un saglabāt aukstasinību. - Kurš no jums šeit ir galvenais?

- Leitnant Bia, man jums ir tikai viens jautājums. Vai jūs esat kristietis un ieradāties cīnīdes?

- Cīnīties?

- Armagedonā.

Kā uzsvērdams savus vārdus, vīrietis uzlika plaukstu uz kol- ta inkrustētā spala.

Bia norija siekalas. Pūlis lēnām tuvojās. Viņš nožēloja, ka nav izsaucis papildspēkus.

- Es esmu kristietis, taču neesmu dzirdējis ne par kādu Armagedonu.

Pūlis apklusa.

- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni? - vīrietis nerimās.

Pūlī izcēlās skaļa murmināšana. Bia ievilka elpu. Ar šiem cil­vēkiem nebija vērts iesaisdties neauglīgās reliģiskās diskusijās. Labāk raudzīt tos nomierināt.

- Lūdzu, pastāstiet par šo Armagedonu.

- Antikrists ir klāt. Tas atrodas šepat, galdkalnā. Pavisam drīz sāksies viņa cīņa pret To Kungu, Visvareno Dievu. Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Ir laiks pieņemt lēmumu.

Biam nebija ne jausmas, kā uz to atbildēt.

- Jūs, ļaudņi, droši vien zināt, ka te ir navahu nācijas teritori­ja, un jūs atrodaties uz zemes, kas izīrēta valstij.

- Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Pūlis ieslēdza policistu ciešākā lokā. Bia manīja tā uzbudinā­jumu, saoda tā izdalītos sviedrus.

- Ser, - viņš klusā balsī brīdināja, - noņemiet roku no šaujam­ieroča.

Vīrietis pat nepakustējās.

- Es teicu, noņemiet roku no šaujamieroča!

Vīrietis satvēra spalu vēl ciešāk.

- Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Izšķirieties!

Bia neatbildēja. Vīrietis pagriezās un uzrunāja pūli.

- Viņš nav ar mums. Viņš nācis cīnīties pretējā pusē.

- Ko gan jūs gaidījāt? - kāds iesaucās, pūļa atbalstīts. - Ko gan jūs gaidījāt?

Bia lēni, nesteidzīgi atkāpās uz savas mašīnas pusi.

Revolveris paslējās augšup. Vīrietis pavērsa to pret Biu.

- Ser, es neesmu ieradies ar kādu cīnīties, - Bia sacīja. - Jums nav nekāda iemesla tēmēt uz mani. Nolaidiet ieroci.

Kāda pavecāka sieviete zābakos, salmu cepurē un dk krunkai­nu seju, ka tā atgādināja sažuvušu ābolu, uzlika plaukstu vīrie­dm uz rokas.

- Džes, nešķied lodes. Tas nav nekāds Antikrists. Viņš ir tikai policists.

Vārds "Antikrists" nošalca cauri pūlim. Cilvēki spiedās vēl tu­vāk Biam.

- Ser, es jums pavēlēju nolaist ieroci.

Vīrietis nedroši nolaida roku gar sāniem.

- Tā, kovboj, atdod man šaujamo. - Sieviete pasniedzās un iz­ņēma to no ļenganās plaukstas, izkratīja saujā patronas un iesli­dināja tās kopā ar ieroci savā plecu somā.

- Te nav nekāda Antikrista, - Bia sauca, slēpdams atviegloju­mu. - Te ir navahu nācijas zeme, un jums nav atļaujas te pulcē­ties. Ja jums ir vadonis, es gribētu ar viņu aprunāties.