Duglass Prestons - Ķeceris

Ja nu Edijam ir taisnība?

Pārskrēja saltas tirpas. Speitss nebija gatavs atteikties no šīs dzīves. Viņš nepieļāva domu, ka visām viņa bagātībām, varai, ka­tedrālei, televīzijas baznīcai pienāks gals, ka viss būs beidzies, vēl īsti nepaguvis sākties.

Tai pa pēdām sekoja cita, vēl nejaukāka doma - kā viņš tiks tiesāts šajā dižajā un godpilnajā Tā Kunga dienā? Vai viņš patie­si bija labs Dieva acīs? Visi Speitsa grēki iznira acu priekšā un nedeva mieru. Meli, dzeršana, nodevības sievietes un krāšņās dā­vanas, kuras viņš bija tām pasniedzis, pircis par ticīgo naudu. Visšausmīgākās bija atmiņas par to, kā viņš vairākas reizes bija pieķēris sevi iekārojam kādu puisēnu uz ielas. Visi šie grēki, gan lieli, gan mazi, spiedās augšup no prāta dzīlēm, saukdami un pie­vērsdami sev uzmanību, prasīdami, lai tos pārskata no jauna.

Uzbangoja bailes, vainas apziņa un izmisums. Dievs redzēja visu. Visu. Lūdzu, Kungs, lūdzu, piedod man, Tavam nevērtajam kal­pam, viņš daudzināja, līdz, sakopojis visus garīgos spēkus, ar varu aizgrūda atmiņas par grēkiem tālā, tumšā prāta nostūri. Dievs viņam jau bija piedevis, un tālab nebija vērts bažīties.

Turklāt - diez vai tā ir Kristus otrā atnākšana. Ko gan viņš te sadomājies? Edijs taču ir ķerts. Skaidrs, ka tā. Speitss to bija aptvē­ris brīdī, kad izdzirdēja klausulē augsto, aizlūzušo balsi. Ikviens, kurš mitinājās tuksneša vidū kopā ar indiāņu bariņu, simts jūdžu attālumā no normāla restorāna, bez šaubām, bija izkūkojis prātu.

Vīrietis atkal izlasīja vēstuli, meklēdams tekstā kādas ārprāta pazīmes, un pēkšņi uzbrāzās vēl viens baiļpilns vilnis. Vēstulē raksdtais bija sakarīgs. Spēcīgs. Tie nebija vājprātīgā murgi. Vis­vairāk viņu biedēja tas, ka ARIZONA un ISABELLA katrs veido skaitli 666.

Ak kungs, šito svīšanu!

Speitss atvēra ķirškoka grāmatu skapja stikla durtiņas, izņē­ma biezu grāmatu un pašķirstīja, līdz atrada gematrijas tabulas. Tajās viņš uzmeklēja senebreju burtus un uz lapiņas aši pierak- sdja tiem atbilstošos skaitļus. Saskaņā ar tabulu Edijs bija dažus senebreju burtus pieraksdjis nepareizi un citiem piešķīris nepa­reizos skaitļus.

Mācītājs sakārtoja pareizi un ar trīcošu roku saskaitīja. Ne vie­na, ne otra vārda burtu skaitļu kopsumma nebija 666.

Atvieglod noelsies, viņš atgāzās krēslā. Pilnīgs farss, taisni tā, kā Speitss bija domājis. Viņš jutās tā, it kā no debesīm būtu no­laidies eņģelis un izcēlis viņu no liesmojoša ezera. Izrāvis no ka­batas lina kabatlakatiņu, viņš noslaucīja sviedrus no pieres.

Atgriezās drūmās priekšnojautas. Dievs varbūt viņu ir saudzē­jis, taču vai žurnālisti būs tikpat līdzcietīgi? Un valdība? Vai vi­ņam nevar piesiet kūdīšanu uz vardarbību? Vai ko ļaunāku? Būs jārauj advokāts no gultas, kamēr vēl var. Gan viņi izdomās, kā piešūt visu vainu Krolijam. Galu galā to visu iesāka deši viņš.

Speitss paraustīja apkaklīd, gribēdams pavēdināt sakarsušo, lipīgo kaklu. Iesaistīt to sasodīto ķerto sludinātāju Ediju bija kļū­da. Tas džeks nebija valdāms. Stulbi, stulbi, stulbi!

Viņš piespieda iekšējā selektora podziņu.

- Cārlz, tu man esi vajadzīgs.

Parasd tik paklausīgais vīrietis lika uz sevi gaidīt.

- Čārlz? Tu man esi vajadzīgs.

Bet durvīs parādījās sekretāre. Viņa izskatījās vēl izmocītāka nekā jebkad agrāk.

- Čārlzs aizgāja, - viņa neskanīgā balsī paskaidroja.

- Es katrā ziņā viņam to neesmu ļāvis.

- Viņš devās uz "Izabellu".

Speitss blenza uz sievied un neticēja savām ausīm. Čārlzs?

- Viņš devās prom pirms desmit minūtēm. Viņš teicās paklausīt Dieva aicinājumam un izgāja pa durvīm.

- Dieva dēļ! - Speitss trieca plaukstu pret galda virsmu. Tajā brīdī viņš pamanīja, ka sieviete uzvilkusi mēteli un tur rokās so­miņu. - Nesaki, ka tu taisies tam ēzelim sekot.

- Netaisos, - viņa attrauca. - Es braucu mājās.

- Piedod, tas neies cauri. Tev pietiks darba visai naktij. Sazva­ni manu advokātu Ralfu Dobsonu un pasaki, lai nesas šurp, ko kājas nes. Gadījumā, ja neesi ievērojusi, man uz kakla sakritušas dažas nelaimes.

-Nē.

- Nē? Kas par nē? Kas tas vēl nozīmē?

- Es vairs negribu pie jums strādāt, mister Speits.

- Kā lai to saprot?

Viņa satvēra somiņu abās rokās sev priekšā, it kā sargādamās.

- Jo jūs esat nicināms cilvēks.

Sieviete stīvi pagriezās un aizgāja.

Durvis klusi aizcirtās, un birojā iestājās klusums.

Palicis viens, Speitss sēdēja pie galda, sviedriem noplūdis un gaužām pārbijies.

VĀRDS "UZBRUKUMS" SMAGI VIRMOJA GAISĀ. Zinātnie­ki sadrūzmējās ap galveno apsardzes monitoru. Tajā pārraidīja attēlu no kameras, kas bija uzstādīta uz lifta torņa un ļāva vērot notikumus no augšas. Uz klints malas virs "Izabellas" varēja sa­skatīt grupiņu melnā tērptu vīru, kas izritināja nolaišanās virves, kā arī krāva ekipējumu un ieročus. Bija skaidrs, ka viņi grasās laisties lejup. Keita piegāja Fordam klāt un atkal saņēma viņu aiz rokas. Sievietes trīsošā plauksta bija mitra no sviedriem.

Šausminošo klusumu pārtrauca Džordžs Iness.

- Uzbrukums? Nolādēts, kāpēc?

- Ar mums nevar sazināties, - Vordlo minēja. - Un šādi viņi reaģē.

- Bezjēdzīgi! Tas ir pārspīlēti!

Vordlo pagriezās pret Dolbiju.

- Ken, mums uz karstām pēdām jāatjauno sakari un jāatsauc šī operācija.

- Tas iespējams tikai tad, kad "Izabella" ir izslēgta. Jūs labi zināt, ka "Izabella" no ārpasaules ir nodrošināta ar uguns- mūriem, un programma vienkārši neļaus ieslēgt sakaru sistēmu, iekams "Izabella" nav izslēgta.

- Pārstartējiet galveno datoru un darbiniet "Izabellu" ar tā pa­līdzību.

- Paies vismaz stunda, līdz lieldatoru pārlādēsim no jauna un pārkonfigurēsim.

Vordlo nolamājās.

- Labs ir, tad es uzbraukšu augšā un pats visu izskaidrošu. - Viņš pagriezās pret durvīm.

- Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, - Hazēliuss neļāva.

Vordlo blenza uz direktoru.

- Ser, es nesaprotu.

Hazēliuss uzgrieza muguru Vordlo postenim un mēmi parā­dīja uz lielo ekrānu. Tajā bija parādījies jauns paziņojums.

Mums ir ļoti maz laika. Tas, ko grasos jums pavēstīt, ir neizmērojami svarīgs.

Vordlo paskatījās uz Hazēliusu, viņa panikas pilnās acis šau­dījās no direktora uz apsardzes monitoriem.

- Mēs nevarēsim ilgi noturēties te, ser. Man jāatver nodrošinā­tās durvis.

- Tonij, - Hazēliuss steidzīgi ierunājās klusā balsī, - kaut uz brīdi padomā, kas šeit notiek. Ja atvērsi durvis, šai sarunai ar Dievu… vai vienalga, kas tas ir… pienāks gals.

Vordlo ādamābols sakustējās, vīrieds norīstījās.

- Ar Dievu?

- Tieši tā, Tonij. Ar Dievu. Šāda iespējamība ir pavisam tica­ma. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar Dievu, vienīgi šis Dievs ir daudzkārt varenāks un neizdibināmāks, nekā cilvēkam jebkad rā­dījies sapņos.

Neviens nebilda ne vārda.

Hazēliuss turpināja pārliecināt:

- Tonij, mēs varam mazliet novilcināt laiku, turklāt bez tālejo­šām sekām. Mēs tikai pateiksim, ka durvis nedarbojās, sakaru sistēma bija atslēgta un dators izgājis no ierindas. Un visi gali ūdeni. Tici man, gan izmanīsimies tikt vaļā bez nopietnām apsū­dzībām ari tad, ja neatvērsim durvis.

- Viņiem līdzi ir sprāgstvielas. Viņi uzspridzinās durvis, - ne­daudz spalgā, aizžņaugtā balsi norādīja Vordlo.

- Lai! - Hazēliuss atmeta, satvēra Vordlo aiz pleca un maigi sapurināja, it kā pūlēdamies viņu pamodināt. - Tonij, Tonij, ja nu mēs runājam ar Dievu? Vai tu nesaprod?