Duglass Prestons - Ķeceris

Kad motocikls apstājās, vīrietis izstiepa kājas, atspiedās uz ādas zābaku pazolēm un pasmaidīja:

- Vai sludinātājs Edijs?

Sirdij skaļi dauzoties, Edijs paspēra soli uz priekšu.

- Esi sveicināts Jēzus Kristus vārdā.

Vīrietis atbalstīja motociklu, piecēlās kājās - izrādījās, ka viņš ir īsts milzis, - un, atplētis rokas, devās pie Edija. Viņš saņēma mācītāju putekļaino roku savās, apvēdinādams viņu ar savu sīvo ķermeņa aromātu, un tad atkāpās, sagrābdams mazo vīriņu aiz pleciem.

- Rendijs Douks. - Viņš vēlreiz apskāva Ediju. - Ei, vai patiesi esmu pirmais?

- Esat gan.

- Jānudien, grūti noticēt, ka beidzot esmu klāt. Kad ieraudzīju jūsu vēstuli, uzlēcu savam Kaivasaki mugurā un drāzos šurp no pašas Holbrukas. Bliezu pāri laukiem un tuksnešiem, kā velna plēsts šāvos gar žogiem. Būtu atskrējis agrāk, bet pie Otrā gald­kalna nožāvos. Nevaru noticēt, ka esmu klāt. Baigi! Nē, es patie­šām nevaru noticēt.

Edijs juta ticības uzplūdus, enerģijas uzbangojumu.

Vīrietis pavērās apkārt.

- Nu, un ko tagad darām?

- Lūgsimies. - Viņš satvēra Douka raupjās plaukstas, un abi pielieca galvu.

- Kungs Dievs Visvarenais, lūdzu, sūd mums savus eņģeļus, lai tie mūs aplenc, spārns pie spārna, ar saviem zobeniem augstu gaisā, lai de ved mūs, Tavus kalpus, pretī uzvarai pār Antikristu. Mūsu Kunga ļēzus Krishis vārdā - āmen.

- Āmen, brāl.

Vīriedm bija dobja, skanīga balss, kas Ediju nomierināja un piesaistīja. Šāds cilvēks neapjuks un zinās, kas jādara.

Douks piegāja pie motocikla, no ādas somiņas, kas karājās pie sēdekļa, izvilka šauteni un pārmeta to pār plecu. Izņēmis no so­miņas krietni piepildītu patronjostu, viņš pārmeta to pār otru plecu un tagad izskafijās pēc senlaiku partizāna. Vīrietis pazibi- nāja smaidu Edija virzienā un salutēja.

- Brālis Rendijs ziņo, ka ieradies dienēt Dieva armijā!

Lēni, nedroši tuvojās citu transporta līdzekļu gaismas. Blakus abiem vīriešiem apstājās noputējis džips ar nolaistu jumtu, un no tā izkāpa pāris, abi apmēram trīsdesmit gadus veci. Edijs atpleta rokas un apskāva vispirms vīrieti, pēc tam sievieti. Abi atbraucēji sāka raudāt, asaru lāsēm iezīmējot taciņas pāri putekļiem klāta­jiem vaigiem.

- Topiet sveicināti Kristus vārdā!

Vīriedm mugurā bija putekļains uzvalks. Rokās viņam bija Bī­bele, aiz jostas aizbāzts prāvs virtuves tutenis. Sieviete bija pie­spraudusi pie blūzītes papīra lapiņas, kas vējā plivinājās un ča­bēja. Edijs ievēroja, ka uz tām sarakstīti citāti no Bībeles. Tici un paklausi… Eita pa visu pasauli… Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.

- Tās mums bija pielīmētas pie ledusskapja durvīm, - sieviete paskaidroja, noliecās džipa salonā un izņēma beisbola nūju.

- Lai kā lūdzāmies, tomēr netikām gudri, - vīrieds ierunājās. - Dievs grib, lai cīnāmies ar Viņa Vārdu? Vai arī Viņš vēlas, lai mēs liekam lietā īstus ieročus?

Viņi stāvēja, skatījās Edijā un gaidīja pavēles.

- Esiet droši - mūs gaida cīņa, - viņš atzina. - īsta cīņa.

- Tad labi, ka paķērām līdzi šos.

- Pa šo ceļu ieradīsies daudzi, - Edijs norādīja. - Varbūt pat tūkstošiem cilvēku. Mums nepieciešama vieta, kur pulcēdes, kur sagatavoties. Kaut kas līdzīgs bāzei. Un tā būs tajā klajumā laba­jā pusē. - Viņš norādīja uz plašo, gludeno, smiltīm nobārsttto klints klaju. Tas baloja nesen uzlēkušā mēness sirpja gaismā, kura lējās pāri galdkalna virsmai.

- Rendij, ne jau velti Dievs tevi atsūtīja pirmo. Tu būsi mana labā roka. Mans ģenerālis. Mēs abi sapulcēsim tur visus un iz­plānosim mūsu… mūsu uzbrukumu.

Bija grūd izrunāt šo vārdu tagad, kad tas pa īstam sākās.

Rendijs klusēdams strauji palocīja galvu. Edijs ievēroja, ka ari milža acis bija miklas, un jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem.

- Jums ar džipu jāaizšķērso ceļš gabaliņu tālāk, lai neviens ne­tiek klāt "Izabellai". Mums nepieciešams pārsteiguma elements. Novirziet visus no ceļa uz to atklāto laukumu. Mēs ar Rendiju būsim tajā kalnā. Nogaidīsim. Mēs nedosimies uz "Izabellu" ar pārāk niecīgiem spēkiem.

Renesceļa galā atkal parādījās ugundņas.

- "Izabella" atrodas šā ceļa galā trīs jūdžu attālumā. Līdz brī­dim, kad dosimies turp, mums jāizturas klusi un nemanāmi. Pie- raugiet, lai neviens nesāk rīkoties pārsteidzīgi un nedodas ceļā nesagatavojies. Mēs negribam, lai Antikrists zina par mūsu esa­mību, līdz mūsu spēki ir lieli.

- Āmen! - atsaucās pārējie.

Edijs pasmaidīja. Āmen.

DIVOS NAKTĪ MĀCĪTĀJS DONS SPEITSS sēdēja savā birojā aiz Sudraba katedrāles. Pirms dažām stundām viņš bija piezva­nījis Čārlzam un sekretārei uz mājām un licis ierasties, lai atbil­dētu uz tālruņu zvaniem un e-pasta vēstulēm. Viņam priekšā uz rakstāmgalda bija nokrautas e-pasta vēstules, kuras Čārlzs bija paguvis izdrukāt, pirms pasta serveris atteicās darboties. Otrajā kaudzītē bija tālruņa zvanu transkripcijas. Birojā aiz sienas ne­mitīgi zvanīja tālrunis.

Speitss mēģināja aptvert šo notikumu būdskumu.

Pie durvīm viegli pieklauvēja, ienāca sekretāre ar tikko uzvā­rītu kafiju un novietoja uz galda tasīd un porcelāna šķīvīti ar ma- kadēmijas riekstu cepumu.

- Es negribu cepumu.

- Labi, mācītāja kungs.

-Vairs neatbildi uz tālruņu zvaniem. Nocel klausuli.

- Labi, mācītāja kungs.

Šķīvītis ar cepumu pazuda reizē ar sekretāri. Speitss īgni vēroja sievied aizejam - viņas mati nebija tik kupli un spoži kā parasti, kleita bija saburzīta, un bez kosmētikas kārtas bija labi redzams viņas prastums un noplukums. Speitsa zvans droši vien bija izcē­lis viņu no gultas, taču sievietei tik un tā vajadzētu pacensties.

Kad durvis aizvērās, viņš atslēdza atvilktni, izņēma degvīna pudeli, ielēja mazliet no tās savā kafijā un no jauna pievērsās da­toram. Arī viņa interneta vietne milzīgās pārslodzes dēļ bija at­teikusies darboties, un tā vien šķita, ka viss internets palicis lē­nīgs. Viņš gausi izskatīja zināmākās kristīgās vietnes. Dažas lielākās un debesbraukšanai veldtās arī nedarbojās. Citas vilkās tik lēni kā sīrups Aļaskā. Edija vēstule bija radījusi pārsteidzošu jezgu. Dažas krisdgās tērzētavas, kas vēl darbojās, bija pārpildī­tas ar histēriskiem ļautiņiem. Daudzi solījās tūlīt pat atsaukdes aicinājumam.

Lai arī telpā bija vēsi, Speitss bija noplūdis sviedriem, un ap­kaklīte kairināja kaklu. Edija vēstule, kuru Speitss bija izlasījis rei­zes divdesmit, viņu biedēja. Tā saturēja pamudinājumu veikt var­darbīgu uzbrukumu ASV valsts struktūrai, un vēstulē bija minēts Speitsa vārds. Skaidrs, ka visu vainu uzvels viņam. No otras pu­ses, Speitss sprieda, ka šāda vispārēja kristīgās varas un kristie­šu taisno dusmu izpausme nāktu par labu. Pārāk ilgi kristieši paši savā zemē ir diskriminēti, ignorēti, atstumti un apsmieti. Sāda kņada - taisnīga vai nē - uzmodinās no snaudas visu Ameriku. Politiķi un valdība beidzot redzēs, kāds spēks ir kristīgajam vai­rākumam. Un viņš, Speitss, bija iekustinājis šo revolūciju. Ne Ro- bertsons, ne Falvels, ne Svogarts visu savu sprediķošanas gadu laikā nebija panākuši neko tamlīdzīgu, pat ne ar savu naudu un varu.

Speitss sērfoja internetā, meklēdams informāciju, bet atrada vie­nīgi naidīgumu, dusmas un histēriju. Un tūkstošiem vēstules ko­piju.

Piepeši, kārtējo reizi parlasot vēstuli, viņam prata iezagas kada satraucoša doma.