V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Plānais žurnāls, kas iespiests uz brīnišķīga krīta papīra, šņākdams aizlido pa gaisu pāri istabai. Tas trāpa ozola rāmī ielikto fotogrāfiju, un tā, norāvusies no naglas, krīt zemē. Dzir­dams viegls plīstošu stiklu troksnis.

— Neģēļi!… — inženieris, dusmās trīcēdams, arvien vēl murmina. — Tad tādēļ tev bija vajadzīgi sīkumi!… Nelietis!..,.

Neizsakāmi skaidri viņa priekšā atklājas noziegums, ko viņš pastrādājis, pašam negaidot un neapzinoties.

Viņa raksts, kas bija iespiests biezajā ārzemju žurnālā, pro­tams, neizpauda nekādus ražošanas noslēpumus. Turpretim informācijā, ko viņš nupat bija izlasījis plānajā žurnaliņā, iz­teica daudz ko. Nieka sīkumi, par kuriem tā bija interesējies ārzemju viesis, attiecīgā salīdzinājumā un blakus nostatījuma ar viņa rakstu izmainīja visu ainu… Un viņš, inženieris Vitov­skis, bija izpļāpājis šos sīkumus, kas paši par sevi, protams, neko nenozīmēja, bija izpļāpājis tos vienīgi aiz vēlēšanās palielīties, šzradīties vēl vairāk apdāvināts …

Istabā trakā viesulī uzvirpuļoja spīdīga papīra stremeles: inženieris plucināja sīkās driskās abus ārzemju žurnālus, kuros bija viņa «ārzemju» slava. Šajā nodarbībā viņš ielika milzīgu fizisku piepūli.

— Ko es esmu izdarījis! … — inženieris aizelsdamies krāca, ar papēdi mīdīdams uz grīdas radušos papīru kaudzi. — Te nu ir slava … Tagad es saprotu, kāpēc nodrukāja … Saprotu! .. .

— Neģēļi. .. neģēļi . . . neģēļi! … — inženieris nemitīgi at­kārtoja, kad, nervu drudža kratīts, tika noguldīts uz dīvana.

Ārsts slimības cēloni izskaidroja ar dziļu nervu satricinā­jumu un pieprasīja, lai inženieris paliek gultā.

Mazajā laboratorijas telpā, kas piekrauta ar elektriskiem mēraparatiem, ir klusu. Tikai retumis monotoni iedūcās induk­cijas spirāle, un tad uz lēzeno metala kasti, kas piebērta ar zemi, plašā strūklā sāk birt zilganas elektriskās dzirksteles.

Pie smilšu kastes stāv inženieris Petrovs. Viņš ar vairojamo stiklu uzmanīgi aplūko sīkās māla drupatiņas.

Bet zemes piciņas, ar kurām notiek izmēģinājums, pagaidām ne ar ko neatšķiras 110 parastajām. Tās joprojām ir tādas pašas mīkstas un irdenas.

Petrova roka atkal pasniedzas pie masivā slēdža, un atkal dzirdama indukcijas aparata dūkšana.

Pie maza galdiņa sēž inženieris Bajanovs. Viņa priekšā kaudze aprakstītu papīru: viņš nodarbināts ar aprēķiniem.

Šodien inženieris Bajanovs pirmo reizi pēc slimības atnācis uz šo mazo laboratoriju, ko steigā iekārtojis viņa draugs Petrovs. Viņi abi atnāca šurp tūdaļ pēc apspriedes pie galvenā inženiera.

— Cik tālu tad vajadzēs palielināt jaudu? Vienkārši nesa­protami, kas notiek! Varbūt, gluži otrādi, vajag pamazināt?

Bajanovs atraujas no saviem papīriem un skatās uz Petrovu.

— Nezinu, Vaņa. Man te pagaidām nekas vēl nav skaidrs, — viņš saka, dziļi nopūzdamies. — Pamēģini palielināt! Man vēl paliek pavisam nedaudz …

Istabā jūtama spirgta ozona smarža, kas neiztrūkstoši pavada spēcīgu elektrisko izlādēšanos. Ozonizēto gaisu ir tīkami ieelpot, bet tikai līdz zināmam laikam. Vēlāk rodas reibumam līdzīga sajūta.

— Vai šodien nepietiks? — Petrovs ieminas. — Jau pus­vienpadsmit.

— Ja esi noguris, — Bajanovs atbild, turpinādams rakstīt, — atpūties, bet man jāapvieno šīs divas formulas vienā.

Petrovs nosēžas blakus krēslā. Bet ne uz ilgu laiku. Pēc brīža viņš pielec kājās un dodas pie elektriskās mašinas.

Alkal atskan dūkšana. Atkal lēkā zilganas dzirksteles, šoreiz cilada leņķi pret zemi.

Kad dūkoņa mitējās un istabā iestājās dziļš klusums, abi draugi pēkšņi ievēroja, ka aiz durvīm dzirdami soļi.

— Kas tur ir? — Petrovs uzsauca.

Atbildes nebija. Soļi tūdaļ apklusa.

— Jābeidz darbs, — Petrovs teica. — Man reibst galva. Rīt vajag paprasīt, lai ierīko nepieciešamo ventilāciju. Tad arī sēdē­sim cauru nakti, ja būs patika.

— Tev taisnība, — Bajanovs atbildēja, savākdams uz galda papīrus. — Mūsu darbs nupat tikai sāk izvērsties, mums jātaupa* savi spēki.

Pēc institūtā noteiktās kārtības ikvienas laboratorijas durvis bija jāslēdz sargam-ugunsdzēsējam. Viņam vajadzēja telpu iepriekš apskatīt, pārliecināties, vai izslēgti visi svirslēdži un vai kaut kur nav atstāta kāda kvēlojoša sildāmā spirāle vai deglis. Durvju atslēga vienmēr glabājās pie dežuranta.

Inženieri mazliet piekopa telpu un, pusbalsī sarunādamies, gāja lejā pēc dežuranta.

Tobrīd gaitenī atkal noskanēja nedroši soļi. Mazliet grīļo­damies, pa gaiteni gāja Vitovskis. Viņš apstājās laboratorijas durvju priekšā, no kuras draugi tikko bija izgājuši, un nedroši pieklauvēja. Nesaņemdams atbildi, Vitovskis uzmanīgi pagrūda durvis. Tās nedzirdami atvērās.

— Vai te kāds ir? — mazliet uztraukdamies, klusi vaicāja inženieris, aplūkodams istabu. — Dīvaini… Kur tad viņi palikuši?

Vitovskis paspēra dažus soļus, vēlreiz uzmanīgi apskatīja telpu un kaut kā nenoteikti atmeta ar roku. Tad viņš apņēmī­giem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, atvēra vidējo atvilktni un iebāza tur papīra vīstokli.

— Atradīs… Rīt atradīs… — viņš norūca, iziedams no istabas. — Tā būs pat labāk .. .

Bajanova un Pctrova laboratorijā darba tempi pieauga ātri, Viņiem palīgā deva pieredzējušus konstruktorus, fiziķus, ķīmiķus..

Mazo indukcijas spirāli, kas inženieriem bija noderējusi pir­majiem mēģinājumiem, tagad nomainīja liels augstsprieguma ģenerators.

Tas radīja varenu dzirksteļu plūsmu, kas deva spēcīgu elek­trisku liesmu.

Bet pagaidām rezultāti vēl neko nesolīja. Dažreiz zeme sa­ķep a, bet klājums bija trausls un no inazaka sitiena viegli sadrupa.

Iesākās mokošas šaubu un neveiksmju pilnas dienas.

Matemātiskie aprēķini, ko bija devis Bajanovs, mēģinājumā neapstiprinājās. Vajadzēja bez gala eksperimentēt, lai atrastu īsto pieeju noslēpumam, kā panākt izturīgu zemes sakopšanu

Bija brīži, kad Petrovam likās, ka visa viņu iecerēta doma dibināta uz pārāk nedrošiem pamatiem. Var būt, ka akmens, ko viņi atrada pēc zibens speriena, radies tiem nezināmu fizisku vai ķīmisku cēloņu nejauša kombinējuma rezultātā! Varbūt neizdo­sies atkārtot šos kombinējumus, vai arī tie izrādīsies tik sarež­ģīti, ka nebūs nekāda aprēķina lietot tos praksē!

Nolēma pieaicināt palīgā speciālistu matematiķi.

Drīz laboratorijā ieradās jauns darbinieks, gara auguma kalsnējs cilvēks, matematiķis Oļšanskis. Viņš ātri iepazinās ar veicamo darbu un tūdaļ ķērās pie aprēķiniem.

Darba dienas beigās Oļšanskis kārtīgi salika savus papīrus un noglabāja rakstāmgaldā, pie kura agrāk bija strādājis Bajanovs.

Tās pašas dienas vakarā, kad draugi laboratorijā palika vieni, Bajanovarn ienāca prātā paskatīties, ko jaunais darbinieks pa dienu paveicis.

Inženieris sāka uzmanīgi pārcilāt papīrus, kas atradās galda atvilktnē. Tie bija steigā izdarīti uzmetumi. Reizē ar to Baja­novs nolēma pilnīgi sakārtot savas piezīmes. Viņš sāka rakņā­ties pa atvilktni, izceldams no turienes veselas lapas un dažādus sīkākus papīra gabalus.

Pēkšņi viņa uzmanību saistīja rūpīgi kaudzītē saliktas lapi­ņas, pierakstītas ar cipariem un formulām. Jau pavirši iepazīsto­ties ar tām, inženieris bija pārsteigts.

— Panāc šurp! — viņš pasauca savu draugu. — Neko ne­saprotu! … Vai nu mūsu uzaicinātais matematiķis ir tieši ģeniāls cilvēks, vai arī te ir kaut kādas burvības. Se paskaties … — Viņš pasniedza Petrovam galdā atrastos papīrus.— Tie taču ir apbrīnojami aprēķini! — Bajanovs turpināja. — Kā viņš to tik ātri varēja paveikt? …