Viktors Zigunovs - Tpru, baktērija

VISDZIĻĀKAJĀ NAKTI, kad sāk risinā­ties lielākā dala noslēpumainu, detektīvu notikumu, dežurante elektrorūpnicas caur­laižu telpā izdzirdēja briesmīgu sitienu pa rūpnīcas vārtiem, kaukšanu un brik­šķi — it kā vārtos būtu ietriecies, pie­mēram, automobilis.

Izskrējusi no būdiņas, sardze ar šaus­mām ieraudzīja, ka viena vārtu puse ir norauta un mētājas uz asfalta, bet otra sašķiebušies turas tikai apakšējā virā, arī gatavodamās gāzties zemē. Noziedzīgā au­tomašīna vai kas nu tur bija, aizdrāzusies tumsā, bija kā akā iekritusi.

Pirmajā brīdī sieviete pazaudēja valo­du aiz sašutuma. Pēdējā palikusī vira žēli iesmilkstējās, izgriezās no ķieģeļu staba, vārtu puse dārdot nogāzās zemē. Vaja­dzēja palekt nost. Tikai tad atradās tie vienīgie, no sirds nākošie vārdi:

Ir nu gan pietempies!

Aptuveni tajā pašā laikā cita sieviete vienā no rūpnīcas cehiem sacīja:

— Manas prombūtnes laikā pasniedzējs uzlauzis elektrības sadales telpas durvis un ieslēdzis strāvu. Viņš kaut ko gata­voja ar mūsu iekārtām.

Viņa sēdēja pie pults, kas bija gan­drīz no vienas vietas nosēta ar ciparotiem taustiņiem. Sieviete nomākta bija atspie­dusi pieri plaukstās, ar elkoņiem atbalstī­jusies pret pulti un neredzošām acīm ska­tījās uz cipariem. Viņai ieblakām stāvēja maza auguma vīrietis zābakos, platās ga-lifē biksēs un garos formas svārkos — sargs Okrikovs. Viņa kalsenā tumšā seja un asais skatiens jau daudzus gadus lika drebēt iemetējiem un tiem, kuri dažreiz mīluprāt nesa mājā no rūpnīcas kaut ko derīgu. Diemžēl, ari veselīgos kolektīvos gadās atsevišķi negodīgi pilsoņi.

Nē-ē, — iebilda Okrikovs. — Pa­sniedzējs visu nakti dzēra pie manis tēju.

Tātad viņš ieslēdzis iekārtu un gai­dījis tuvumā, kad tā tiks galā ar uzde­vumu. Tie taču ir programmētās vadības darbgaldi.

Sargs pārsteigts atvēra muti un attapās. Iznāk, ka viņš zināmā mērā izpalīdzējis pārkāpējam! Viņš apjucis sāka murmināt:

A-a… Tāpēc es skatos — ko šis neiet prom? Neliek mierā ar kaut kādām muļķībām un pļāpā …

Viņš ir aizgājis bojā… Kaut ko nav aprēķinājis savā eksperimentā.

Okrikovam sametās karsti, viņš juta ne­pieciešamību apsēsties. Atslīdzis uz bla­kām pagadījušās papīru kaudzes, viņš no­ņēma naģeni un novilka ar to pār pieri.

Tikai pirms divām vai trim stundām institūta pasniedzējs Kolbins bija sēdējis sardzes telpā un skali lasījis aprakstu lieltirāžas avīzē:

— «Strādnieks Vodonosovs no otrā ce­ha nesa laukā spirtu. Arī viņš kaut kā bija apgājis caurlaides telpu.. Taču autobusu pieturā viņu panāca Okrikovs. «Biedri, atdodiet spirtu!» viņš nesamierināmi pie­prasīja. Vodonosovs pretojās un rezultātā nonāca milicijas nodaļā.»

Viņi novietojās katrs savā pusē kai­lam galdam tikpat kailā dienesta istabiņā. Uz galda dziedāja elektriskā tējkanna.

Tā es viņam neteicu. Es saku: «Vas­ka, ko tu esi sabāzis bundžā zarus?» Viņš saka: «Buķete.» Bet ož pēc spirta. Kaut vai puķes būtu saplūcis maskēšanas no­lūkā, bet zarus…

Bet kas jūs tieši tad vilka uz pie­turu?

— Nu-u … sajutu.

— Re, re! — nopriecājās Kolbins. Ieskanējās telefons. Okrikovs zibenīgi

nocēla klausuli. Taču tas nebija nekas steidzams, balss no tālienes neveikli sa­cīja:

Sargs Postņikovs. Man nez kāpēc salst…

— Jūlijā salst?

— Nakts ir auksta. — Postņikovs sāka klabināt zobus, lai parādītu, cik viņam auksti. — Lai atnes man šineli.

Okrikovs pašūpoja galvu, tomēr piecē­lās un, pavēris durvis, nodeva rīkojumu. Tad viņš nolika klausuli atpakaļ uz apa­rāta un atkal apsēdās.

— Bet kā jūs to… jūtat? — turpināja pasniedzējs.

— Nu, kaut kā …

— Bet kā?

— Nu… Nē, nebiksta. Tāpat vien iz­eju ārā un rāmā garā eju …

— Ko jūs sakāt!

— Nu, un redzu īpašuma izlaupītāju. Kolbins sarauca uzacis un kļuva do­mīgs.

— Jauki, brīnišķīgi… — viņš atkār­toja. — Neizskaidrojama parādība … Vai es nevaru padežurēt kopā ar jums? nu jūs pēkšņi kādu noķerat?

— Nepiederošiem aizliegts uzturēties sardzes telpā.

— Bet zinātnes labā! Es uzrādīšu do­kumentus … — Kolbins iebāza roku vie­nā, pēc tam otrā žaketes iekškabatā, pie­lēca kājās un iebāza roku bikšu aizmu­gures kabata Izvilka vienīgo atrasto pa­pīriņu — pilnvaru uzskates līdzekļu sa­ņemšanai — un, atģidis, ka papīriņš sa­burzīts, izgludināja to ar balto dūri uz galda. Pasniedzēja garā seja kļuva nedro­ša, kaklasaite sagriezās uz sāniem, gaišo matu šķipsna nokrita uz pieres.

Okrikovs bez patikas pagrozīja rokās apdriskāto lapiņu.

— Skola. Tātad skolotājs?

— Jā, — steigšus atbildēja Kolbins. — Un institūtā amatu apvienošanas kār­tībā …

— Bet kā jūs gadījāties rūpnīcā?

— Palīdzēju jūsu… Kā sauc skaitišanas centra priekšnieci?… Uzvārds mūž­dien iziet no prāta …

— Dianova.

— Jā, Dianova. Šodien bija noteikta automātiskā ceha izmēģinājuma iedarbi­nāšana. Izjuka. Steigšus sasauca no visas pilsētas tos, kuri kaut ko saprot no elek­tronikas.

— Nu? — ieinteresējās sargs. — Kā tad izjuka?

— Mašīna, kam jāvada cehs, — sāka pasniedzējs, priecādamies par savu liet­pratību, kas lāva viņam ilgāk pabūt kopā ar iespējamo telepātu, — ESM bija no­gurusi.

SKAITĻOŠANAS CENTRĀ jautās steiga un apjukums. Iestatītāji ar ampērmetriem un lodāmuriem ložņāja ap ESM. Vēl vai­rāki cilvēki bija nometušies uz grīdas,

izklājuši apkārt sev programmas un shē­mas un dziļās pārdomās skatījās uz tām. Viens bija noņēmis daļu ESM apšuvuma un nekustīgi stāvēja, iebāzis galvu elek­troniskā brīnuma iekšās un nolaidis ro­kas.

Operatora grozāmkrēslā pie pults sēdē­ja puķainā kleitā tērpusies, mazlietiņ par daudz izkrāsojusies kupla blondīne — cen­tra priekšniece Dianova.

— Nu, kā jums iet? — moži apvaicā­jas Kolbins.

— Zināt, ESM neņem pretī programmu.

— E… kā tad tā? — Pasniedzējs bija "apjucis.

— Ievadījām tajā ziņas par izejvielu krājumiem — berot vārdus, paskaidroja Dianova, īgņodamās par to, ka ir iztrau­cēta. — Gatavojāmies ievadīt uzdevumu par produkcijas izlaidi. Pēkšņi tā signa­lizē: nepilnīgi dati. Pārbaudījām — it kā nieki vien būtu. Uzdevām tai pašai jau­kumu: kā nepietiek? Puiši pašlaik at-rē tās atbildi. Diemžēl, atbilde neatbilst šodienas programmai. Varbūt mašīna iz­devusi blēņas, bet varbūt tās ilglaicīgajā atmiņā nejauši iestrēdzis kāda agrāka uz­devuma gabals. Pārbaudām, vai nav sa­bojājusies, un vienlaikus pārskatām arhī­vu, meklējam tulkojuma atslēgu. Kolbins padomāja un teica:

— Gabals varēja palikt visdrīzāk no iepriekšējā uzdevuma.

— Tas bija aprēķins ķīmiķiem. Izmē­ģinājām. Neder.

ESM bija samontēta diezgan sen. Auto­mātisko cehu, kura komandēšanai tā bija paredzēta, būvēja ilgi. Pa to laiku no­komplektēja skaitļošanas centra štatus, maksāja algas. Lai centrs attaisnotu sevi, pieņēma uzdevumus no citurienes: no bio­logiem, no mediķiem… īsāk — no visa apgabala.

Pasniedzējs pastaigāja pa zāli un apsēdās uz šaurās palodzes, kas stiepās vis­garām aizrestotajai stikla sienai. Uz pa­lodzes viņam priekšā gulēja vairāki avī­zes numuri. Viņš mehāniski pašķirstīja tos, meklēdams feļetonu, un uzdūrās uz aprakstu «Caurlaides telpas sargs». Ko­respondents stāstīja par apsardzes darbi­nieku Okrikovu, daži apbrīnojami gadī­jumi ar Okrikovu oda pēc telepātijas. «Būs jāiepazīstas ar viņu,» nosprieda Kol­bins, locīdams un bāzdams kabatā avīzi. Būdams zinātnes cilvēks, viņš uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt parapsiholo­ģijas entuziastiem, kuri drosmīgi solo pretī neizpētītajam.